— Nu, tad svērklis.
— Kas tas tads par sverkli? — Ziediņš atkal nesaprata.
— Nu, tas ir, ja ko sver, tad arī iznāk svērklis, — Nezinītis paskaidroja.
— Tu tikai muldi, — sacīja Ziediņš, — tāda vārda nemaz nav. Vajag sameklēt tādus vārdus, kas patiesībā ir, nevis izdomāt.
— Bet ja es cita vārda nevaru atrast?
— Tātad tev nav dzejnieka talanta.
— Nu, tad izdomā pats, kāda te būs atskaņa, — Nezinītis atcirta.
— Tūliņ. — Ziediņš bija ar mieru. Viņš apstājās istabas vidū, sakrustoja rokas uz krūtīm, piešķieba galvu un sāka domāt. Tad atmeta galvu atpakaļ un ņēmās domāt, griestos skatīdamies. Pēc tam samiedza rokās zodu un domāja atkal, grīdā lūkodamies. Jā visādi izmēģinājies, sāka staigāt pa istabu un klusītēm zem deguna murmināt:
— Pērklis — bērklis, cērklis, dērklis, vērklis… — Ilgi viņš tā murmināja, tad noteica: — Phe! Kas tas par vārdu! Tas ir sazin kas par vārdu, tam nemaz atskaņas nav!
— Nu, re nu! — Nezinītis kļuva priecīgs. — Pats uzdod tādus vārdus, kuriem nemaz nav atskaņu, un vēl saka — man neesot talanta.
— Ir jau talants, ir, tikai liec mani mierā! — Ziediņš uzbrēca. — Man sāka galva sāpēt. Dzejo tā, lai būtu jēga un atskaņas, tad arī būs dzeja.
— Vai tiešām tas tik vienkārši? — Nezinītis brīnījās.
— Protams, vienkārši. Galvenais — lai būtu talants. Nezinītis atgriezās mājās un sāka sacerēt pantus. Augu
dienu viņš soļoja pa istabu, raudzījās te grīdā, te griestos, mie
dza zodu saujā un kaut ko klusu murmināja. Beidzot panti bija gatavi, un viņš sacīja:
— Paklausieties, draugi, kādus pantus es sadzejoju.
— Nu, nu, par ko tad tie panti ir? — visi ieinteresējās.
— Es par jums sadzejoju, — Nezinītis atzinās. — Lūk, vis pirms pantiņš par Zinīti:
Zinītis, iedams ašu gaitu,
Pārlēca pār baltu aitu.
— Ko? — Zinītis iesaucās. — Kad tas bija, ka es lēcu pār aitu?
— Nu, tas tikai dzejolī tā teikts, lai būtu atskaņa, — Nezinītis paskaidroja.
— Tātad atskaņas dēļ tu par mani visādas aplamības sacerēsi? — Zinītis iekaisa.
— Protams, — Nezinītis atteica. — Kāpēc tad lai es sacerētu patiesību? Patiesību nav ko sacerēt, tā jau tāpat ir.
— Pamēģini tikai vēlreiz, tad tu gan dabūsi! — Zinītis piedraudēja. — Nu, bet ko tu tur par citiem esi sadzejojis?
— Āre, paklausieties par Skubiņu:
Skubiņš stāvus badā bija,
Aukstu gludekli viņš rija.
— Ļautiņi! — Skubiņš iebrēcās. — Ko viņš par mani dzejo! Nekāda auksta gludekļa es neesmu rijis.
— Tad nebļauj jel, — Nezinītis klusināja. — To es tāpat vien atskaņas dēļ pateicu, ka tu aukstu gludekli riji.
— Es taču nekādu gludekli neesmu rijis, ne aukstu, ne karstu! — Skubiņš pretojās.
— Es jau arī nesaku, ka tu būtu rijis karstu, tā ka vari būt mierīgs, — Nezinītis aizrādīja. — Paklausieties jel pantu par Varbūtiņu:
Sev zem spilvena ar ziņu
Varbūtiņš liek pīrādziņu.
Varbūtiņš piegāja pie savas gultas, paraudzījās zem spilvena un noteica:
— Nieki! Nekāda pīrāga tur nav.
— Tu nekā no dzejas nesajēdz, — Nezinītis atbildēja.
— Tas taču tikai atskaņas dēļ teikts, ka ir, bet patiesībā nav. Te, lūk, es vēl par Tabletiņu s^čfcejoju.
— Draugi, — iesaucās doktors Tabletiņš, — vajag izbeigt šo zākāšanos! Vai tiešām mēs mierīgi klausīsimies, kā viņš te par visiem melšas?
— Pietiek! — visi sauca. — Negribam vairāk klausīties! Tie nav panti, tie ir sazin kas par penteriem!
Tikai Zinītis, Skubiņš un Varbūtiņš sauca:
— Lai lasa! Ja viņš izlasīja par mums, tad lai lasa arī par citiem!
— Nevajag! Negribam! — kliedza pārējie.
— Nu, ja jūs negribat, es iešu un nolasīšu kaimiņiem, — solījās Nezinītis.
—• Ko? — visi uzreiz iesaucās. — Tu vēl iesi pie kaimiņiem mūs gānīt? Pamēģini tikai! Tad mājās vairs nerādies!
— Lai notiek, brālīši, nelasīšu arī, — Nezinītis piekāpās.
— Tikai nedusmojieties uz mani.
Kopš tā laika Nezinītis nolēma vairs nedzejot. •
Piektā nodaļa
Kā Nezinītis vizinājās gāzes automobilī
Mehāniķis Skrūvītis un viņa palīgs Ķīlītis bija pārlieku labi meistari. Viņi izskatījās gandrīz vienādi, tikai augumā Skrūvītis bija mazliet garāks, bet Ķīlītis mazliet īsāks. Abi valkāja
ādas jakas. No jaku kabatām mūžīgi rēgojās ārā uzgriežņu atslēgas, knaibles, vīles un citi dzelzs darbarīki. Ja jakas nebūtu no ādas, kabatas sen būtu at- plīsušas. Ari cepures viņiem bija no ādas, ar aizsargbrillēm. Šīs brilles viņi uzlika strādājot, lai nepieput acis.
Skrūvītis un Ķīlītis augām dienām sēdēja savā darbnīcā un laboja prīmusus, kastroļus, tējkannas, pannas, bet, kad nekā nebija ko labot, taisīja knēveļiem trīsriteņu velosipēdus un skri- tuļtarkšķus.
Reiz Skrūvītis un Ķīlītis, nevienam nekā nebilduši, ieslēdzās darbnīcā un ņēmās nez ko meistarot. Veselu mēnesi viņi zāģēja, ēvelēja, kniedēja, lodēja un nevienam nekā nerādīja, bet, kad mēnesis bija pagājis, noskaidrojās, ka viņi izgatavojuši automobili.
Šis automobilis strādāja ar gāzētu ūdeni un sīrupu. Mašīnas vidū bija ierīkots sēdeklis šoferim, bet tam priekšā novietota tvertne ar gāzētu ūdeni. No tvertnes gāze pa caurulīti plūda vara cilindrā un grūstīja dzelzs virzuli. Dzelzs virzulis zem gāzes spiediena kustējās drīz šurp, drīz turp un grieza riteņus. Augšā virs sēdekļa bija piestiprināta bundža ar sīrupu. Sīrups pa caurulīti tecēja tvertnē un eļļoja mehānismu. Šādi gāzes automobiļi bija pie knēveļiem ļoti izplatīti. Taču automobilim, ko konstruēja Skrūvītis un Ķīlītis, bija kāds visai svarīgs uzlabojums: tvertnei sānos bija pierīkota lokana gumijas caurulīte ar krāniņu, lai brauciena laikā varētu padzerties gāzēto ūdeni, neapturot mašīnu.