Skubiņš iemācījās vadīt šo automobili, un, ja kādam gribējās pavizināties, Skubiņš vizināja un nevienam neatteica.
Visvairāk automobilī vizināties patika Sīrupiņam, jo brau-
cot viņš varēja dzert gāzēto ūdeni ar sīrupu, cik vien kārojās. Arī Nezinītis labprāt mēdza pabraukāties automobilī, un Skubiņš bieži vien viņu vizināja. Taču Nezinītim iegribējās pašam iemācīties vadīt automobili, un viņš sāka uzplīties Skubiņam:
— Ļauj man pabraukties ar automobili! Es arī gribu iemācīties vadīt.
— Tu nepratīsi. — Skubiņš atvairīja. — Tā taču ir mašīna. Tur vajag saprast.
— Kas tur ko nesaprast! — Nezinītis tiepās. — Esmu redzējis, kā tu vadi. Rausti kloķus un grozi stūri. Pavisam vienkārši.
— Tas tikai tā liekas, ka vienkārši, bet patiesībā ir grūti. Tu ir pats nositīsies, ir automobili sadauzīsi.
— Nu labi, Skubiņ! — Nezinītis apvainojās. — Ja tu man ko lūgsi, es tev arī nedošu.
Kādu dienu, kad Skubiņa nebija mājās, Nezinītis ierāpās automobilī, kas stāvēja pagalmā, un sāka raustīt sviras un spaidīt pedāļus. Sākumā viņam nekas neiznāca, bet tad mašīna piepeši iesprauslojās un sāka kustēties. Knēveļi pa logu to ieraudzīja un skrēja ārā.
— Ko tu dari? — viņi kliedza. — Nositīsies!
— Nenositlšos! — Nezinītis atsaucās un tai pašā brīdī uzbrauca virsū suņu būdai, kas atradās pagalmā.
Trah-trah! Būda sašķīda dranckās. Labi vēl, ka Totiņš paguva izsprukt laukā, citādi Nezinītis arī to būtu sabraucis.
— Redzi nu, ko tu padarīji! — Zinītis iesaucās. — Uz vietas apturi!
Nezinītis nobijās, gribēja apturēt mašīnu un pavilka kādu sviru. Taču mašīna neapstājās vis, bet gan sāka ripot vēl ātrāk. Ceļā gadījās lapene. Trah-ta-ra-rah! Lapene sašķīda gabalos. Nezinītis no galvas līdz kājām apbira ar skaidām. Kāds dēlis trāpīja viņam pa muguru, otrs iebelza pa pakausi. Nezinītis ieķērās stūrē — un tik nu griež. Automobilis joņo pa sētsvidu, bet Nezinītis bļauj pilnā kaklā:
— Brālīši, taisiet drīzāk vārtus vaļā, citādi es te pagalmā visu sadauzīšu smalkās druskās!
Knēveļi atvēra vārtus, Nezinītis izbrauca no pagalma un drāzās projām pa ielu. Troksni izdzirduši, no visām sētām bira ārā knēveļi.
— Sargās! — Nezinītis tiem uzkliedza un trauca tālāk.
Zinītis, Varbūtiņš, Skrūvītis, doktors Tabletiņš un citi knēveļi joza viņam pakaļ. Bet kur tu saķersi! Viņi nevarēja to panākt. Nezinītis joņoja pa visu pilsētu un nezināja, kā lai aptur mašīnu.
Pēdīgi mašīna piedrāzās pie upes, nogāzās no kraujas un kūleniski vēlās lejup. Nezinītis izkrita no mašīnas un palika guļot uz krasta, bet automobilis ie- ^ gāzās ūdenī un nogrima.
Zinītis, Varbūtiņš, Skrūvītis un doktors Tabletiņš pacēla Nezinīti un nesa uz mājām. Visi domāja, ka viņš jau pagalam.
Mājās to nolika gultā, un tikai tad Nezinītis atvēra acis. Viņš palūkojās apkārt un vaicāja:
— Brālīši, vai es esmu vēl dzīvs?
— Dzīvs, dzīvs, — doktors Tabletiņš apliecinaja. — Tikai, lūdzu, guli mierīgi, man vajag tevi izmeklēt.
Viņš izģērba Nezinīti un ņēmās izmeklēt. Tad teica:
— Brīnums! Visi kauli veseli, ir tikai zilumi un dažas skabargas.
— Es biju ar muguru aizķēries aiz dēļa, — Nezinītis paskaidroja.
— Skabargas būs jāizvelk. — Tabletiņš nogrozīja galvu.
— Vai tas sāp? — Nezinītis nobijās.
— Nē, it nemaz. Pag, es tūliņ izvilkšu pašu lielāko.
— Va-a-ai! — Nezinītis iebrēcās.
— Ko tu? Vai tad sāp? — Tabletiņš brīnījās.
— Protams, ka sāp!
— Nu, pacieties, pacieties! Tas tev tā tikai liekas.
— Nē, neliekas vis! Ai-vai-vai!
— Nu, ko tu kliedz kā kaujams? Es taču tev negriežu.
— Sāp! Pats teici, ka nesāpēšot, bet nu sāp!
— Nu, klusu, klusu! Tikai viena skabarga vēl jāizvelk.
— Vai, nevajag! Nevajag! Labāk es ar visu skabargu!
— Nevar, sāks pūžņot.
— Ui-ui-ui!
— Tā, tas ir viss. Tagad vairs tikai ar jodu jānoziež.
— Un.vai tas sāp?
— Nē, ar jodu nesāp. Guli mierīgi!
— Va-a-ai!
— Neauro, neauro! Mašīnā vizināties tīk, bet mazliet paciesties netīk!
— Ai! Kā dedzina!
— Padedzinās un pāries. Tūliņ ielikšu tev termometru.
— Vai, nevajag termometru! Nevajag!
— Kāpēc?
— Sāpēs!
— No termometra taču nesāp.
— Tu visu laiku saki, ka nesāp, bet pēc tam sāp.
— Tāds kā joks! Vai tad es tev nekad termometru neesmu licis?
— Nekad.
— Nu, tad tagad tu redzēsi, ka tas nesāp, — teica Tabletiņš un aizgāja pēc termometra.
Nezinītis uztrūkās no gultas, izlēca pa vaļējo logu un aizdiedza pie sava drauga Panckariņa. Doktors Tabletiņš atgriezās ar termometru, skatās — Nezinīša nav.
— Ārstē nu tādu slimnieku! — Tabletiņš norūca. — Tu, cilvēks, ārstē, ārstē viņu, bet viņš tev izlec pa logu un aizmūk.
Sestā nodaļa
Kā Zinītis izgudroja gaisa balonu
Zinītis, kas ļoti mīlēja lasīt, bija grāmatās salasījies par tālām zemēm un dažādiem ceļojumiem. Bieži vien vakaros, kad nebija ko darīt, viņš stāstīja saviem draugiem par to, ko bija lasījis grāmatās. Knauķi visai labprāt klausījās šos stāstus. Viņiem patikās dzirdēt par zemēm, ko nekad nebija redzējuši, bet vismīļāk viņi klausījās nostāstus par ceļotājiem, jo tiem allaž mēdz gadīties dažādas neticamas dēkas un visneparastākie piedzīvojumi.