Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums
Zelma Lāgerlefa
PIRMĀ DAĻA
I ZĒNS
RŪĶĪTIS
Svētdien, 20. martā
Reiz dzīvoja kāds zēns. Viņš bija apmēram četrpadsmit gadus vecs, garš un izstīdzējis, linu gaišiem matiem. Liela labuma no zēna nebija, jo viņš vismīļāk mēdza gulēt vai ēst un viņa lielākais prieks bija darīt nerātnības.
Bija svētdienas rīts, un zēna vecāki posās uz baznīcu. Zēns, izmeties krekliņā, sēdēja uz galda malas, klusībā priecādamies, ka tēvs ar māti dodas prom un viņš dažas stundas varēs darīt, kas vien ienāks prātā.
«Tagad es drīkstēšu noņemt no sienas tēva bisi un šaut un neviens man to nevarēs liegt,» viņš sevī prātoja. Bet likās, it kā tēvs būtu uzminējis dēla domas, jo, atrazdamies jau uz sliekšņa, lai ietu ārā, viņš apstājās un pagriezās pret zēnu:
— Tā kā tu mums ar māti negribi nākt līdzi uz baznīcu, — viņš teica, — tad tev vismaz mājās jālasa sprediķis. Vai tu man to apsoli?
— Jā, — zēns atbildēja, — to jau es varu.
Bet, protams, viņš domāja lasīt tikai tik daudz, cik viņam pašam patiks.
Zēnam likās, ka māte vēl nekad nav bijusi tik steidzīga kā šoreiz. Vienā mirklī viņa stāvēja pie grāmatu plaukta, noņēma no tā Lutera sprediķu grāmatu, uzšķīra tās dienas sprediķi un nolika grāmatu uz galda pie loga. Viņa atvēra arī evaņģēliju un novietoja to blakus sprediķu grāmatai. Beidzot viņa vēl piestūma pie galda lielo atzveltnes krēslu, kurš bija pirkts pērngad vairāksolīšanā Vemmenhegas mācītāja muižā un kurā, izņemot tēvu, neviens cits nedrīkstēja sēdēt.
Zēns sēdēja un domāja, ka māte tiešām par daudz nopūlas, jo viņš taču nedomā lasīt vairāk kā vienu vai divas lappuses. Bet arī šoreiz bija tā, it kā tēvs būtu ieskatījies viņa sirdī, jo viņš pienāca dēlam klāt un stingri noteica:
— Centies lasīt uzmanīgi! Kad mēs pārnāksim, es tev likšu atstāstīt katru lapas pusi, un, ja tu kaut ko nezināsi, tad tev klāsies slikti.
— Sprediķis ir četrpadsmitarpus lappuses garš, — noteica māte it kā nomērīdama. — Tev tūliņ jāsēžas pie tā klāt, ja gribi laikā izlasīt.
Beidzot vecāki aizgāja, un, kad zēns stāvēja durvīs un nolūkojās tiem pakaļ, viņam bija tā ap sirdi, it kā būtu noķerts lamatās.
«Nu viņi priecājas, ka tik labi izdomājuši un ka man, viņiem abiem promesot, visu laiku būs jānoņemas ar sprediķu grāmatu,» viņš domāja.
Taču tēvs ar māti nemaz nejutās līksmi, bet gan stipri noskumuši. Viņi bija nabadzīgi iebūvieši, un to zemes gabals nebija lielāks par dārzu. Kad tie atnāca šurp, viņi savā nabadzībā varēja nobarot tikai sivēnu un dažas vistas. Tomēr abi bija ļoti centīgi un strādīgi cilvēki, un tagad viņiem piederēja arī govis un zosis. Viņi bija krietni tikuši uz augšu un varētu šajā jaukajā rītā priecīgi un apmierināti doties uz baznīcu, ja vien tiem nebūtu pastāvīgi jādomā par savu zēnu. Tēvs žēlojās, ka zēns esot tik nevīžīgs un slinks, skolā negribējis mācīties un tagad nekam lieti nederot, viņu varot sūtīt vienīgi zosis ganīt. Mātei šajā ziņā nekā nebija ko iebilst, bet viņu visvairāk apbēdināja zēna ļaunais raksturs, cietsirdība pret kustoņiem un ļaunprātība pret cilvēkiem.
— Ak, kaut jel dievs salauztu viņa ļaunprātību un dotu viņam citu sirdi! — māte nopūtās. — Galu galā viņš novedīs pats sevi un arī mūs postā.
Zēns ilgi pārdomāja, vai sprediķi lasīt vai nelasīt. Beidzot viņam tomēr likās, ka šoreiz labāk būt paklausīgam. Viņš tad arī nosēdās mācītājmuižas atzveltnes krēslā un sāka pusbalsī lasīt. Bet jau pēc īsa laiciņa paša balss viņu sāka iemidzināt un viņš juta, ka acis veras ciet.
Ārā bija brīnišķīgs pavasara laiks. Lai gan vēl bija tikai divdesmitais marts, bet zēns dzīvoja pašā dienvidu Skonē, Rietumvemmenhegas novadā, un tur jau pavasaris greznojās pilnā plaukumā. Koki gan vēl nebija zaļi, taču visur brieda svaigi pumpuri. Visi grāvji bija pilni ar ūdeni, un grāvmalēs ziedēja māllēpes. Sūnas un dažādi citi augi uz nelielā akmens mūra bija jau kļuvuši brūni un spīdīgi. Skābaržu mežs tālumā kļuva acīm redzot plašāks un kuplāks, un pār zemi pacēlās augsta, dzidri zila debess. Mājiņas durvis bija tikai pievērtas, un cīruļu dziesmas atskanēja līdz pašai istabai. Vistas un zosis pastaigājās pa sētsvidu, un govis, kas sajuta pavasara gaisu pat kūtī, šad tad iemāvās.
Zēns lasīja, pusnomodā klanījās un mocījās ar miegu. «Nē, es nesnaudīšu vis,» viņš domāja, «citādi visu priekšpusdienu netikšu ar sprediķi galā.»
Bet, lai cik cieši viņš arī bija apņēmies negulēt, beidzot tomēr aizmiga.
Viņš nezināja, vai bija tikai mazliet vai ilgi gulējis, bet pamodās no viegla trokšņa, ko izdzirda sev aiz muguras.
Uz palodzes tieši viņam priekšā atradās neliels spogulis, kurā varēja pārredzēt gandrīz visu istabu. Tajā mirklī, kad zēns pacēla galvu, viņa skatiens krita spogulī un viņš ieraudzīja, ka mātes lādes vāks vaļā.
Mātei piederēja liela, smaga ozola lāde ar dzelzs apkalumiem. Šo lādi neviens cits nedrīkstēja atvērt kā vien māte pati. Lādē viņa glabāja visu, ko bija mantojusi no savas mātes un kas viņai sevišķi bija pieaudzis pie sirds. Tur gulēja daži vecmodīgi, krokaini sarkanas vadmalas sieviešu tērpi ar īsu ņieburu un pērlēm izrakstītu priekšu. Tur atradās arī baltas, stīvinātas galvassegas, smagas saktas un sudraba važiņas. Tagad vairs tādas lietas nenēsāja, un māte bija jau vairākas reizes domājusi tās pārdot, bet sirds neatļāva.