«Vispirms viņš pa galvu pa kaklu iekritīs kādā ledus spraugā,» viņa nodomāja.
Bet, kaut gan nakts bija tumša, zēns redzēja ledū katru plaisu, katru caurumu un pāri tiem taisīja lielus lēcienus. Tas notika tāpēc, ka viņam tagad bija rūķīšu naktsacis un viņš varēja redzēt tumsā. Viņš saredzēja krastu un ezeru tikpat skaidri kā dienā.
Tur, kur ledus atdūrās pret krastu, Smirre taisīja lēcienu, un, kamēr pūlējās tikt augšā pa krasta nogāzi, zēns viņai uzsauca:
— Laid zosi vaļā, neliete!
Smirre nezināja, kas to saucis. Viņa arī nezaudēja laiku, lai atskatītos atpakaļ, bet devās vēl ātrāk uz priekšu. Tagad lapsa ieskrēja lielā, skaistā skābaržu, mežā, un zēns dzinās tai pakaļ, par briesmām nemaz nedomādams. Viņš vēl aizvien atcerējās, ar kādu nicināšanu vakar vakarā zosis bija pret viņu izturējušās, un tādēļ labprāt gribēja
tām parādīt, ka cilvēks, lai būtu cik mazs būdams, ir tomēr pārāks par visiem radījumiem.
Reizi pa reizei viņš pavēlēja sunim savā priekšā, lai tas laiž laupījumu vaļā.
— Kas gan tu esi par suni, ja nekaunies nozagt veselu zosi? — viņš sauca. — Liec to tūliņ zemē, citādi redzēsi, kādas sukas dabūsi! Laid vaļā, es tev saku, citādi pateikšu tavam kungam, kā tu uzvedies!
Kad Smirre manīja, ka to notur par suni, kas baidās no pēriena, viņai bija vai jāsmejas, un tā gandrīz būtu ļāvusi zosij izkrist. Smirre bija liela laupītāja, kam no žurku un lauku peļu medībām vien nepietika, bet viņa iedrošinājās arī doties mājās un zaga tur vistas un zosis. Viņa zināja, cik ļoti no tās baidās visā apkārtnē. Un tagad šie draudi! Tik trakas lietas viņa kopš pašas bērnības nebija dzirdējusi.
Zēns skrēja tik žigli, ka, likās, resnie koku stumbri slīd viņam garām, un attālums starp viņu un Smirri tapa aizvien mazāks un mazāks. Beidzot viņš bija Smirrei tik tuvu, ka varēja to satvert aiz astes.
— Tagad es tomēr tev zosi atņemšu! — viņš sauca un turēja kūmiņu aiz astes tik stipri, cik vien spēja. Bet viņš nebija tik spēcīgs, lai apturētu Smirri. Lapsa tik strauji rāva viņu sev līdz, ka sausās koku lapas virpuļoja gaisā.
Tagad Smirrei kļuva skaidrs, cik maz jābīstas no šī vajātāja. Viņa apstājās, nolika zosi zemē, uzlika tai virsū priekšķepu, lai zoss neaizlaistos, un grasījās pārkost tai kaklu. Bet tad lapsai iegribējās mazo knauķi vēl paķircināt.
— Jā, gādā, ka tu mani apsūdzi kungam, jo tagad es zosi nokodīšu, — viņa teica.
Zēns ļoti izbrīnījās, redzēdams, ka šim sunim, kam viņš bija dzinies pakaļ, ir tik smails purns, un tai pašā laikā viņš izdzirda arī ļaunu, aizsmakušu balsi. Nilss bija tā sašutis par laupītāju, kas turklāt vēl zobojās par viņu, ka viņam nebija ne jausmas no bailēm. Viņš satvēra asti vēl ciešāk, atspiedās pret kādu koka sakni, un tieši tad, kad lapsa jau bija pielikusi pie zoss kakla savu atvērto muti, zēns rāva to no visa spēka. Smirre bija tik pārsteigta, ka ļāva sevi pavilkt dažus soļus atpakaļ, un meža zoss kļuva brīva. Viņa smagi pacēlās gaisā, jo tās spārni bija ievainoti un viņa tikko varēja tos lietot. Turklāt vēl meža tumsā viņa nekā neredzēja un bija tik nevarīga, it kā būtu akla. Viņa tādēļ arī nekādi nespēja zēnam palīdzēt, bet tikai mēģināja izkļūt caur zaļo lapu jumtu, lai atkal sasniegtu ezeru. Te nu Smirre metās zēnam virsū.
— Kad es vienu nedabūju, tad vismaz dabūšu otru! — viņa šņāca, un no balss bija dzirdams, cik ļoti tā sakaitināta.
— Nu nedomā vis, ka tas tev izdosies! — zēns izsaucās. Viņš bija gluži priecīgs, ka tam izdevies zosi izglābt. Viņš vēl vienmēr turējās aiz lapsas astes, un, kad lapsa mēģināja viņu noķert, metās uz otru pusi.
Tas tik bija tracis mežā, ka lapas vien virpuļoja gaisā! Smirre griezās apkārt, bet arī aste skrēja tāpat, riņķī, zēns turējās pie tās cieši, un lapsa nevarēja viņu satvert.
Zēns tā priecājās par savu panākumu, ka sākumā tikai smējās un izzoboja lapsu. Bet kūmiņš bija ietiepīgs un ar cietu gribu, kā jau tas mēdz būt ar veciem medniekiem, un beidzot zēnam kļuva tīri bail, ka galu galā viņu tomēr nenoķer.
Te viņš ieraudzīja kādu skābardi, kas bija izstīdzis tik slaids kā miets, lai drīzāk tiktu brīvībā tur augšā virs zaļā lapu juma, ko vecie koki klāja pār jauno kociņu. Zēns steigšus atlaida lapsas asti vaļā un uzrāpās šajā kokā. Smirre bija tā aizrāvusies, ka vēl kādu laiku griezās apkārt, ķerdama savu asti.
— Tev jau vairs nemaz nav jādanco, — zēns piepeši teica.
Lapsa kūmiņš kļuva galīgi nikna. Nedabūt tādu mazu knauķi savā varā — tāds kauns nemaz nebija panesams; viņa tādēļ nogūlās zem koka, lai zēnu uzmanītu.
Pārliecīgi labi gan zēnam tur augšā nebija. Viņš sēdēja jāteniski uz kāda nestipra zara, un jaunais skābardis vēl nesniedzās līdz lapu jumam, tā, ka zēns nevarēja nokļūt citā kokā; bet zemē kāpt viņš arī nedrīkstēja. Viņam gauži sala, un daudz netrūka, līdz viņš tā pārsaltu, ka būtu jālaižas no zara vaļā; turklāt briesmīgi
nāca miegs, bet zēns sargājās cik varēdams, lai nogurums nepievārētu un viņš nenokristu zemē.
Ak, tas bija briesmīgi — tā sēdēt mežā nakts vidū! Līdz šim viņam nebija bijis ne jausmas, kas īsti ir nakts. Likās, viss ir pārakmeņojies un nekad vairs neatdzīvosies.
Tad sāka svīst rīts, un zēns priecājās, ka daba atkal atgūst savu parasto izskatu, kaut gan aukstums pret rīta pusi kļuva vēl lielāks nekā naktī.
Kad beidzot uzlēca saule, tā nebija vis dzeltena, bet gan sarkana. Zēnam likās, ka saule izskatās dusmīga, un viņš sev jautāja, kādēļ gan viņa tāda. Varbūt tādēļ, ka, saulei prom esot, nakts izplatījusi tik lielu aukstumu pār visu zemi.