Saule aizdegās lieliem, ugunīgiem stariem, kā vēlēdamās pārredzēt, ko nakts uz zemes pastrādājusi, un izskatījās, it kā aiz netīras sirdsapziņas apkārt viss nosarktu. Mākoņi pie debesīm, zīžaini gludie skābaržu stumbri, sīkie, cieši kopā sapinušies zariņi lapu jumā, sarma, kas apklāja koku lapas, — viss pietvīka gluži sārts.
Aizvien jauni saules stari izšāvās pie debesīm, un drīz vien viss nakts baigums bija zudis. Sastingums izgaisa gluži kā projām aizpūsts, un daudz dzīvības parādījās dienas gaismā. Dzilna, sarkanu pakausīti, sāka ar knābi kalt koka stumbru. Vāverīte izlēca ar riekstu no sava mājokļa, apsēdās kādā zarā un sāka riekstu grauzt. Strazds aizlaidās garām ar tārpu mutē, un zīlīte dziedāja koka galotnē. Tad zēns saprata, ko saule bija teikusi visiem šiem mazajiem radījumiem:
— Mostieties un nāciet laukā no saviem mājokļiem, es esmu tagad te! Tagad jums vairs nav jābaidās ne no kā!
No ezera līdz pat zēnam atskanēja meža zosu saucieni, viņas gatavojās ceļot tālāk. Un drīz pēc tam visas četrpadsmit zosis laidās pār mežu. Zēns mēģināja viņas sasaukt, bet tās laidās tik augstu gaisā, ka viņa balss nevarēja tās sasniegt. Viņas droši vien domāja, ka kūmiņš zēnu jau sen apēdis. Ak, viņas pat nepūlējās viņu pameklēt!
No bailēm zēns bija tuvu asarām, bet saule stāvēja tagad tik zeltaini dzeltena pie debesīm, tā izskatījās tik līksma un iedvesa visai pasaulei drosmi.
— Tev nav ne no kā jābaidās, Nils Holgerson, kamēr es te esmu, — viņa teica.
ZOSU ROTAĻAS
Pirmdien, 21. martā
Mežā nekas sevišķs nenotika, kamēr zosis ieturēja brokastis. Īsi pirms pusdienas kāda meža zoss parādījās zem lapu juma. Vilcinādamās tā meklēja ceļu starp koku stumbriem un zariem un laidās pavisam lēnām. Tikko lapsa to ieraudzīja, tā atstāja
savu vietu zem jaunā koka un slapstījās viņai klāt. Meža zoss nevairījās no lapsas, bet pielaidās gluži tuvu. Smirre taisīja augstu lēcienu, tomēr to nesatvēra, un zoss devās tālāk uz ezera pusi.
Nepagāja ilgs laiks, kad tuvojās otra meža zoss. Viņa laidās pa to pašu ceļu kā iepriekšējā, bet tikai vēl lēnāk un zemāk. Arī viņa aizlaidās Smirrei gluži tuvu garām, un lapsa lēca tik augstu, ka tās ausis aizskāra putna kājas, bet arī šai zosij laimējās, un lēni kā ēna tā turpināja savu ceļu uz ezeru.
Pagāja īss brīdis, un atkal parādījās kāda zoss, kas laidās vēl lēnāk, vēl tuvāk zemei. Smirre taisīja varenu lēcienu, trūka tikai mata platuma, un viņa to būtu saķērusi, bet arī šī zoss viņai paspruka.
Tikko tā bija nozudusi, jau parādījās ceturtā zoss. Kaut gan tā laidās tik lēnām, ka Smirrei likās, viņa to satvertu bez jebkādām pūlēm, lapsa tomēr baidījās no neveiksmes un nolēma ļaut zosij neaiztiktai aizlaisties garām. Bet arī tā devās pa to pašu ceļu, kur citas, un tieši tad, kad viņa laidās pāri Smirrei, tā nolaidās tik zemu, ka Smirre neizturēja un lēca pakaļ. Viņa uzlēca tik augstu, ka aizskāra to ar ķepu, bet putns veikli pasitās sāņus un izglāba savu dzīvību.
Pirms vēl Smirre bija atvilkusi elpu, parādījās trīs zosis rindā. Tās lidoja gluži tāpat kā iepriekšējās, un Smirre taisīja augstus lēcienus, lai tās satvertu; bet viņai nelaimējās saķert nevienu.
Tagad tuvojās piecas zosis, tās laidās labāk nekā iepriekšējās, un, kaut gan arī viņas likās uzvedinām Smirri uz lēkšanu, tomēr šoreiz lapsa izturēja kārdinājumu.
Pēc diezgan ilga starpbrīža parādījās atkal kāda zoss. Tā bija trīspadsmitā. Viņa bija tik veca, ka viņas spalvas bija caur un cauri pelēkas, bez jebkādām tumšām svītrām. Likās, viens viņas spārns labi nestrādā, un viņa laidās ļoti neveikli un greizi, gandrīz aizskardama zemi. Smirre šoreiz lēca nevis vienreiz vien, bet sekoja tai lēkādama līdz pašam ezeram; tomēr arī tagad viņas pūles bija veltas.
Kad parādījās četrpadsmitā zoss, tas tiešām izskatījās skaisti, jo viņa bija pavisam balta, un, kad tā vēdināja savus lielos spārnus, likās, ka tumšajā mežā iespīd spilgta gaisma. Kad Smirre viņu ieraudzīja, viņa pielika visus spēkus un lēca gandrīz vai līdz pašam lapu jumam, bet baltā zoss aizlaidās neskarta, tāpat kā visas citas.
Kādu laiku zem kokiem bija gluži kluss, varēja domāt, ka viss zosu bars aizlaidies projām.
Te Smirrei piepeši ienāca prātā viņas gūsteknis, un viņa pameta acis uz jauno skābardi — kā jau to varēja sagaidīt, knauķis bija aizbēdzis.
Arī tagad Smirrei neatlika daudz laika prātot, jo patlaban pirmā zoss atkal atgriezās no ezera un lēni laidās zem lapu juma. Kaut gan Smirrei nebija laimējies, viņa tomēr priecājās par zoss atgriešanos un ar lielu lēcienu metās tai virsū, bet lēciens neizdevās īstā laikā, un viņa aizlēca zosij garām.
Aiz šīs zoss nāca atkal viena, tad vēl viena, tad trešā, ceturtā, piektā, līdz beidzot rinda noslēdzās ar veco leduspelēko un lielo balto. Viņas visas laidās lēni un tuvu zemei un, kad atradās virs Smirres, nolaidās vēl zemāk, it kā aicinādamas, lai ķer ciet. Un Smirre skrēja tām pakaļ, taisīja vairāku metru augstus lēcienu, bet tomēr nevarēja nevienu no tām saķert. Tā bija visbriesmīgākā diena, kādu lapsa Smirre bija jebkad piedzīvojusi. Meža zosis laidās pastāvīgi pār viņas galvu šurp un turp, šurp un turp. Lielas, brīnum skaistas zosis, kas bija nobarojušās Vācijas druvās un klajumos,
lidoja visu cauru dienu tik tuvu viņai garām, ka lapsa tās vairākas reizes bija ar purnu aizskārusi, un tomēr ne ar vienu nevarēja apklusināt savu izsalkumu.