Zēns, kas gulēja zem dadža lapas, to redzēdams, pietrūkās kājās, it kā vēlēdamies zostēviņu bērniem atņemt. Bet tad viņš atcerējās, cik mazs un nevarīgs kļuvis, nometās uz ciņa un negantās dusmās dauzīja zemi ar dūrītēm.
Zostēviņš no visa spēka kliedza:
— Sprīdīti, nāc jel man palīgā! Sprīdīti, nāc jel man palīgā!
Tad zēns, kaut arī izbijies, sāka smieties. «Kā tad, es nu gan esmu īstais, kas kādam varētu palīdzēt!» viņš pie sevis noteica. Tomēr piecēlās un sekoja zostēviņam. «Palīdzēt jau es viņam nevaru,» zēns prātoja, «bet gribētos vismaz redzēt, ko tie ar viņu darīs.»
Bērni bija labu gabalu priekšā, bet zēnam nenācās grūti tos paturēt acīs, iekams tie bija pienākuši pie kādas ieplakas, kur šalkdams plūda pavasara strautiņš. Tas nebija ne plats, ne liels, tomēr zēnam bija jāskrien labu gabalu gar tā malu, iekams atrada tādu vietu, kur varēja tikt pāri. Kad nu zēns iznāca no ieplakas, bērni bija nozuduši. Tomēr uz kādas šauras taciņas, kas ievijās mežā, viņš pamanīja to pēdas un tām sekoja.
Drīz vien viņš nonāca krustcelēs, šeit bērni laikam bija šķīrušies, jo pēdas iezīmējās divos virzienos. Zēns tagad jutās pavisam apjucis.
Te uz kāda viršu čemura viņš pamanīja mazu, baltu dūniņu. Zēns saprata, ka to nometis zostēviņš, lai norādītu, uz kuru pusi viņu aiznes, un zēns devās šajā virzienā. Nu viņš gāja cauri visam mežam. Zostēviņu gan nemanīja, bet, kur vien pēdas varētu sajukt, tur gulēja balta dūniņa, norādīdama pareizo virzienu.
Zēns paļāvīgi sekoja šīm zīmēm. Tās viņu izveda no meža, tālāk pāri kādam tīrumam līdz lielceļam un beidzot pa kādu muižas aleju. Alejas galā bija redzami sarkanu ķieģeļu frontoni un torņi, tie bija rotāti ornamentiem un gaiši izkrāsoti. Ieraudzījis muižu, zēns domāja saprotam, kas noticis ar zostēviņu. «Bērni droši vien to būs ienesuši muižā un pārdevuši, un nu jau viņš būs nokauts,» viņš nodomāja, tomēr nespēja apmierināties, iekams droši nezinās, tāpēc vēl straujāk steidzās uz priekšu. Visā alejā viņš nesatika neviena cilvēka, un labi vien bija, jo rūķīši baidās no cilvēkiem.
Muiža, pie kuras viņš nu pienāca, bija krāšņa un senlaicīga, četras garas ēkas
apņēma pils pagalmu. Austrumu pusē atradās dziļa vārtu velve, pa kuru varēja iekļūt pils pagalmā. Visu ceļu zēns bija skrējis itin droši, taču, nonācis pie vārtiem, apstājās. Tālāk iet viņš neuzdrīkstējās, bet stāvēja un prātoja, ko lai nu iesāk.
Stāvēdams un gudrodams, uzlicis pirkstu uz deguna, viņš izdzirda aiz muguras soļus. Pagriezies tas ieraudzīja, ka pa aleju nāk bariņš cilvēku. Zēns steigšus aizlavījās aiz ūdens mucas, kas atradās blakus vārtiem, un tur paslēpās.
Nācēji bija kādi divdesmit jaunieši no tautas augstskolas, viņi acīm redzot bija devušies kādā tālākā gājienā. Tos pavadīja skolotājs, un, kad viņi bija nonākuši pie vārtiem, skolotājs lūdza kādu brītiņu pagaidīt, bet pats iegāja iekšā pavaicāt, vai viņi drīkstētu apskatīt veco Vitševles pili.
Jaunieši bija sakarsuši un noguruši kā pēc ilga gājiena. Viens no viņiem juta tādas slāpes, ka devās pie ūdens mucas un noliecās, lai padzertos. Pār plecu viņam bija metāla soma, kas laikam traucēja, jo jauneklis somu nometa zemē. Somas vāks atsprāga vaļā, un varēja redzēt, ka iekšā atrodas pavasara puķes. Soma bija nokritusi zēnam tieši pie kājām, un viņš nu domāja, tagad esot lieliska izdevība iekļūt pilī un uzzināt, kas noticis ar zostēviņu. Žigli viņš ielīda somā un cik jau nu labi varēdams paslēpās zem anemonēm un māllēpēm.
Tikko viņš bija paslēpies, jauneklis paņēma somu un, aizcirtis vāku, uzmeta to plecos. Tad atgriezās skolotājs un teica, ka esot dabūjis atļauju apskatīt pili. Vispirms viņš tos ieveda pils pagalmā. Tur tad apstājās un stāstīja par veco celtni.
Viņš tiem atgādināja, ka zemes pirmie cilvēki dzīvojuši klinšu dobumos un zemes alās, zvērādu un zaru teltīs, iekams iedomājušies celt sev mītnes no baļķiem. Un cik gan pūļu un darba, un neatlaidības bijis jāziedo, kamēr no vienkāršas baļķu mājas ar vienu pašu istabu pratuši uzcelt tādu pili kā Vitševli ar simt istabām!
Viņš paskaidroja, ka šādas pilis bagātie un varenie. vīri sev sākuši celt pirms trīssimt piecdesmit gadiem. Skaidri redzams, ka Vitševle celta tajā laikā, kad Skoni apdraudējuši kari un laupītāji. Virs vārtu velves vēl tagad paceļas sargtornis, apkārt pilij stiepjas sardzes ejas un stūros atrodas stipri torņi ar metru bieziem mūriem. Un tomēr šī pils nav celta sensenos laikos, kad ciltis karoja cita ar citu. Jenss Brahe, kas cēlis šo pili, jau rūpējies, lai ēka būtu krāšņa un bagātīgi izrotāta. Ja viņi redzētu lielo, stipro Glimingas akmens pili, kas celta tikai nepilnus simt gadus agrāk, tad viegli ievērotu, ka šīs pils cēlājs Jenss Holgersens Ufstands domājis tikai par to, lai pils būtu stipra un liela, neveltīdams ne mazāko uzmanību tās skaistumam un ērtībām. Ja turpretim viņi pavērotu Marsvinsholma un Sventorpa pilis un Evedas klosteri, kas celts kādu gadsimtu vēlāk par Vitševli, tad redzētu, ka šīs pilis celtas jau mierīgākos laikos. Kungi, kas tās cēluši, nav rūpējušies par to nocietināšanu, bet gan centušies, lai viņiem būtu lielas un krāšņas dzīvojamās telpas.
Beidzot visa sabiedrība devās pilī, bet, ja zēns bija cerējis, ka nu varēs izlavīties no somas, tad alojās, jo somu jauneklis paturēja plecā, un Nilsam bija jāseko pa visām pils telpām. Gājiens ļoti ieilga. Skolotājs ik mirkli apstājas, lai paskaidrotu un pamācītu.
Kādā telpā atradās senlaicīga krāsns, skolotājs pie tās apstājās, lai pastāstītu par dažādām kurināmām ierīcēm, kādas cilvēki laiku gaitā lietojuši. Pirmā krāsns mājas iekšienē bijusi istabas vidū sakrauti akmeņi ar dūmu caurumu griestos, pa kuru istabā pūtis vējš un lijis lietus. Tad sākuši lietot lielu mūra krāsni bez dūmeņa. Šāda krāsns gan uzturējusi istabā siltumu, bet pildījusi toar dūmiem un tvanu. Tajā laikā, kad celta Vitševle, cilvēki jau pazinuši vaļējās krāsnis, kas gan bijušas apgādātas ar dūmeni, bet lielākā daļa siltuma pa to izplūdusi ārā.