Ja nu zēns kādreiz bija bijis nepacietīgs un straujš, tad todien viņš krietni vien mācījās paciesties. Bija jau pagājusi vairāk nekā stunda, kamēr viņš nekustīgi gulēja somā.
Kad viņi iegāja nākamajā istabā, skolotājs apstājās pie kādas veclaicīgas gultas ar augstu baldahīnu un krāšņiem aizkariem. Viņš tūliņ sāka stāstīt par agrāko laiku gultām un guļvietām.
Skolotājs nesteidzās. Viņš taču nezināja, ka kādā somā ieslēgts nabaga puisēns un gaidīt gaida, kamēr tas beigs. Ienākot istabā ar zeltainām tapetēm, skolotājs stāstīja, kā cilvēki agrākos laikos rotājuši savas sienas, un, apstājies pie sena ģimenes portreta, pastāstīja par daždažādiem tērpiem. Svētku zālēs viņš stāstīja par agrāko laiku kāzu un bēru paražām.
Tad viņš arī mazliet pastāstīja par krietnajiem vīriem un sievām, kas dzīvojuši šajā pilī. Par vecajiem Brahirniem un Barnekuviem, par Kristianu Barnekuvu, kas atdevis savu zirgu karalim, kad tas bēdzis; par Margretu Ašbergu, Čella Barnekuva sievu, kura pēc vīra nāves veselus piecdesmit trīs gadus valdījusi muižā; par baņķieri Hagermani, Vitševles iebūvieša dēlu, kas ieguvis tādu bagātību, ka varējis nopirkt visu Vitševles pili; par Šjerneverdiem, kuri Skones ļaudis apgādājuši ar labākiem arkliem, un tie tad varējuši atmest smagos koka arklus, ko tikko pavilkuši trīs vērši.
Visu šo laiku zēns izturējās pavisam klusi. Ja viņš kādreiz aiz palaidnības bija ieslēdzis māti vai tēvu pagrabā, tad tagad nu pats dabūja mācību, jo skolotājs runāja stundām ilgi.
Beidzot viņi atgriezās pagalmā, un tur skolotājs stāstīja par cilvēku grūto un neatlaidīgo darbu, kamēr tie ieguvuši sev darba rīkus un ieročus, drēbes, mājas, mēbeles un greznumlietas. Viņš paskaidroja, ka šī vecā Vitševles pils esot it kā robežstabs. Te varot saskatīt cilvēku sasniegumus pirms trīssimt piecdesmit gadiem, un no tiem tad varot spriest, vai cilvēki progresējuši vai ne.
Taču šo runu zēnam nevajadzēja noklausīties, jo skolnieks, kas viņu nesa, atkal juta slāpes un iezagās virtuvē, lai palūgtu kādu lāsi ūdens. Kad nu Nilsu ienesa virtuvē, viņš laikam mēģināja apskatīties, vai neieraudzīs zostēviņu, sāka kustēties un tik cieši piespiedās pie vāka, ka tas atsprāga vaļā. Šādi vāki jau vienmēr ļoti viegli atveras, un jauneklis, nekā liela nedomādams, aizcirta to ciet. Taču virēja ievaicājās, vai somā esot čūska.
— Nē, tikai augi, — skolnieks atbildēja.
— Bet tur, nudien, kaut kas kustējās, — virēja tiepās,
— Nu, paskatieties pati, vai…
Tālāk viņš netika, jo Nilss vairs neuzdrošinājās palikt somā, bet ar joni izlēca uz grīdas un metās pa durvīm ārā. Meitas tik tikko paguva viņu saskatīt, tomēr steidzās tam pakaļ. Skolotājs vēl stāvēja un runāja, kad to pārtrauca skaļi saucieni:
— Ķeriet viņu ciet! Ķeriet viņu! — ļaudis sauca, skriedami laukā no virtuves, un jaunekļi metās pakaļ puišelim, kas žigli kā žurka šāvās projām. Viņi to gribēja notvert pie vārtiem, bet tādu mazu radījumu nemaz nav tik viegli saķert. Cauri dārzam viņš aizjoņoja līdz sētas mājas pagalmam. Cilvēki klaigādami un smiedamies visu laiku dzinās tam pakaļ. Nabadziņš skrēja, ko kājas nesa, tomēr likās, ka vajātāji viņu notvers.
Skriedams garām kādai strādnieku mājiņai, zēns izdzirda zoss gāgināšanu un pamanīja baltu dūniņu uz kāpnēm. Tur, tur atrodas zostēviņš! Nilss bija uz pareizām pēdām. Nu zēns vairs nedomāja par meitām un puišiem, kas viņu pašu vajāja, bet drāzās augšup pa kāpnēm un nokļuva priekšiņā. Tālāk viņš netika, jo istabas durvis bija aizvērtas. Vajātāji, kas tam sekoja, tuvojās, bet iekšā zostēviņš kliedza aizvien žēlāk. Galīgā izmisumā zēns saņēma dūšu un no visa spēka pieklauvēja pie durvīm.
Durvis atvēra kāds bērns, un Nilss palūkojās istabā. Istabas vidū sēdēja kāda sieva, turēdama zostēviņu, un pašlaik grasījās apgriezt tam spārnus. Zostēviņu bija atraduši viņas bērni, bet viņa nekā ļauna nedomāja tam nodarīt. Gribēja to ielaist pie savām zosīm, tikai iepriekš apgriezt tam spārnus, lai viņš nevarētu aizlaisties. Taču zostēviņam tā būtu vislielākā nelaime, tāpēc viņš kliedza un vaimanāja, cik skaļi vien spēja.
Laime, ka sieva jau agrāk nebija paguvusi izpildīt savu nodomu. Viņas šķēres bija ķērušas tikai divas spalvas, kad atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās zēniņš. Bet kaut ko tādu viņa vēl nekad nebija redzējusi. Tas varēja būt tikai rūķītis, un izbailēs sieva nometa šķēres, sasita plaukstas un aizmirsa saturēt zostēviņu.
Tikko tas jutās brīvs, tā metās uz durvīm. Viņš ne mirkli nekavējās, bet, garāmskrejot, saķēra zēnu aiz apkakles un paņēma to sev līdzi. Nokļuvis uz kāpnēm, zostēviņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Tai pašā laikā viņš graciozi atmeta kaklu un uzsēdināja Nilsu uz savas mīkstās muguras.
Tad viņi uzlidoja augstu debesīs, bet visi Vitševles ļaudis stāvēja un pavadīja tos skatieniem.
EVEDAS KLOSTERA PARKĀ
To dienu, kad meža zosis izjokoja lapsu, zēns pavadīja kādā atstātā vāverītes ligzdiņā dziļā miegā. Pret vakaru pamodies, viņš gauži noskuma. «Nu zosis mani drīz sūtīs atpakaļ uz mājām,» viņš domāja, «un tad man neatliek nekas cits kā rādīties tēvam un mātei tādam, kāds tagad esmu.»