Bet, kad viņš nonāca pie meža zosīm, kas peldēja pa Vombezeru un mazgājās, tās neminēja ne vārda par viņa promsūtīšanu. «Viņas laikam domā, ka baltais par daudz noguris, lai vēl šovakar dotos ar mani ceļā,» zēns prātoja.
Nākamajā rītā zosis jau ilgi pirms saules lēkta jutās mundras, un zēns bija cieši pārliecināts, ka viņiem abiem ar zostēviņu būs jādodas atpakaļ uz mājām. Bet brīnišķīgā kārtā abi drīkstēja pavadīt zosis viņu rīta lidojumā. Zēns nevarēja izprast, kas gan tādai atlikšanai par iemeslu. Bet tad viņš sagudroja, ka meža zosis negrib sūtīt zostēviņu tik garā ceļā, pirms tas vēl nav iebaudījis krietnu brokasti.
Lai nu būtu kā būdams, zēns no sirds priecājās par katru stundu, kas viņu šķīra no atkalredzēšanās ar vecākiem.
Meža zosis laidās pār Evedas klostera muižu, kas atradās ļoti jaukā parkā ezera austrumu pusē un izskatījās brīnum skaista ar lielo pili, glīti izbruģēto parādes pagalmu, kam apkārt stiepās zemi mūri un paviljoni, ar savu veco dārzu, apcirptajiem krūmājiem, kuplajām alejām, dīķiem, strūklakām, greznajiem kokiem un īsi apgrieztajiem zāļu laukumiem, kuru dobēs pavasara puķes; jau rotājās pilnos ziedos.
Kad meža zosis rīta agrumā lidoja pāri muižai, neviens cilvēks vēl nebija redzams. Kad viņas par to bija labi pārliecinājušās, tās nolaidās gluži tuvu suņa būdai un sauca:
— Kā sauc šo būdu? Kā sauc šo būdu?
— Suns tūdaļ izskrēja laukā no sava mājokļa un rēja pilnā kaklā:
— Vai jūs to saucat par būdu, jūs klaidones? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir liela akmens pils? Vai jūs nemaz neredzat, cik tai skaistas sienas, cik daudz logu, kas par vareniem vārtiem, kādas greznas terases, vau, vau, vau? Un jūs to saucat par būdu? Vai tad jūs nemaz neredzat, kāds te pagalms, kāds dārzs, siltumnīcas un marmora tēli? Un to jūs saucat par būdu? Vai tad ap būdām ir visapkārt parks ar skābaržu mežiem un lazdu birzīm, ar pļavām, egļu mežiem un zvēru dārzu, kas pilns stirnu, vau, vau, vau? Ak, to jūs saucat par būdu? Vai jūs esat redzējušas būdu ar tik daudz piebūvēm, ka no tām sastādās vesels ciemats? Jūs gan laikam pazīstat ļoti daudz tādu būdu, kurām pašām ir sava baznīca un sava mācītāja muiža, zemnieku un rentsmājas, vau, vau, vau? Un to jūs saucat par būdu, jūs klaidones? Pie šīs būdas pieder vislielākās zemes, jūs ubagu cilts! Jūs no sava augstuma nevarat ieraudzīt nevienu pēdu zemes, kas nepiederētu pie šīs būdas, vau, vau, vau!
Suns izgrūda to visu gandrīz vienā pašā elpas vilcienā; zosis lidoja pār pagalmu šurpu turpu un klausījās viņā, kamēr tam bija jāatvelk elpa, tad viņas sauca:
— Kāpēc tad tu esi tik nikns? Mēs jau nemaz nevaicājām par pili, bet tikai par tavu suņa būdu.
Kad zēns dzirdēja šo ķircināšanos, viņš vispirms smējās, bet tad viņā pamodās doma, kas to uzreiz padarīja nopietnu. «Ak, cik daudz gan tu dzirdētu tādu joku, ja drīkstētu kopā ar meža zosīm ceļot līdz pašai Lapzemei,» viņš klusi nopūtās. «Ja nu tu reiz esi samaitājis savu dzīvi, tad tāds ceļojums būtu vislabākais, kas tev varētu atgadīties.»
Meža zosis nolaidās kādā lielā laukā viņpus muižas un dažas stundas ganījās, meklēdamas saknes. Pa to laiku zēns iegāja lielajā parkā blakus laukam un cītīgi meklēja, vai pie lazdu krūma zariem šur tur nebūs atrodams kāds pagājušā rudens rieksts. Pa parku staigājot, viņam atkal un atkal uzmācās domas par atgriešanos mājās. Aizvien no jauna viņš sev iztēloja, cik jauki gan būtu, ja drīkstētu palikt pie meža zosīm. Salt un badoties gan viņam nāktos, bet toties viņš būtu brīvs, atsvabināts no dažādiem darbiem un mācīšanās.
Kamēr zēns vēl nodevās šīm domām, vecā, pelēkā zoss piepeši nolaidās viņam blakus un jautāja, vai viņš arī esot ko ēdamu atradis. Nē, viņš nekā neesot atradis, zēns atbildēja. Akka mēģināja viņam palīdzēt, bet arī viņa riekstus neatrada, tomēr uzgāja dažus mežrožu augļus, kas karājās pie kāda krūma. Zēns tos apēda gardu muti; bet viņam ienāca prātā, ko gan teiktu māte, ja zinātu, ka tās dēls pārtiek no jēlām zivīm un sasalušiem mežrožu augļiem.
Kad meža zosis beidzot bija paēdušas, viņas devās atkal uz ezeru un līdz pusdienai, daždažādi rotaļādamās, kavēja laiku. Viņas aicināja balto zostēviņu ar viņām cīkstēties lēkšanas, lidošanas un peldēšanas mākslā, un lielais baltais arī centās uz vislabāko, bet žiglās meža zosis viņš tomēr nepārspēja. Zēns visu laiku sēdēja zostēviņam mugurā, skubināja to un bija tikpat jautrs kā citi. Tie bija tādi smiekli, kliedzieni, gāgināšana, ka tīri jābrīnās, kāpēc kungi pilī to nepamanīja.
Kad meža zosīm apnika rotaļas, tās pārlaidās uz ledus un dažas stundas atpūtās. Pēcpusdienu viņas pavadīja gandrīz tāpat kā priekšpusdienu, vispirms kādu laiciņu paganījās, tad mazgājās un pēc tam rotaļājās ledus malā līdz pašam saules rietam; tad viņas nostājās uz ledus un tūliņ iemiga.
«Jā, tieši tāda dzīve man patiktu,» zēns nodomāja, kad vakarā palīda zem zostēviņa spārna. «Bet rīt gan mani sūtīs projām.»
Pirms iemigšanas viņš vēlreiz apdomāja visus labumus, kas celtos no ceļojuma ar meža zosīm. Viņu nebārs, kad būs slinks, visu cauru dienu viņš varēs klejot apkārt, un viņa vienīgās rūpes būs sadabūt kaut ko ēdamu. Tagad viņam tik maz vajadzētu pārtikai.
Tad viņš sev iztēloja, ko gan visu dabūtu skatīt, cik daudz dažādu piedzīvojumu pieredzētu. Ak, tas būtu pavisam kas cits nekā darbs un rājieni mājās. «Ak, kad tikai es drīkstētu zosīm līdzi ceļot, tad nemaz nežēlotos, ka esmu apburts,» viņš domāja.