Kad nu zoslēnu spārni bija kļuvuši tik spēcīgi, ka putni varēja sākt domāt par ceļojumu uz dienvidiem, zēns jutās neizsakāmi laimīgs. Viņš gan dziedāja, gan smējās, sēdēdams uz baltā zostēviņa muguras. Ak, ne jau tāpēc vien viņš ilgojās tikt projām no Lapzemes, ka laiks bija kļuvis tumšs un auksts un sāka trūkt barības. Nē, bija arī vēl cits iemesls.
Pirmajās nedēļās viņš nemaz nebija ilgojies atpakaļ uz dienvidiem. Viņam pat likās, ka vēl nekad nav bijis tik skaistā zemē kā tagad. Zēna vienīgās bēdas bija izsargāties no odu bariem, lai tie viņu pavisam neapēd. Balto zostēviņu viņš šajā laikā daudz neredzēja, jo lielais baltais domāja tikai par savu Daiļdūnīti un negāja no tās ne soli prom. Toties Nilss bija pavadījis daudz jauku stundu Akkas un Gorgo sabiedrībā. Abi putni viņu ņēma līdzi tālos lidojumos. Nilss Holgersons bija pat stāvējis augšā uz sniega klātā Čebnekajses kalna un raudzījies lejup uz glečeriem, kas guļ ap šo balto stāvo virsotni. Viņi bija apmeklējuši daudzas kalnu augstienes, ko līdz šim nebija minuši cilvēka kāja. Akka bija viņam parādījusi labi paslēptas ielejas un alas, kur vilku mātes audzēja savus mazuļus. Viņš bija iepazinies ar ziemeļbriežiem, kas lielos baros ganās skaistā Tornas ezera krastos, bija pat nokļuvis līdz lielajam Sefalleta ūdenskritumam un aiznesis tur dzīvojošiem lāčiem labdienas no viņu kalnraktuvju novadu radiniekiem. Visur zēns bija atradis skaistu un krāšņu zemi. Viņš priecājās, ka var to apskatīt, bet pastāvīgi dzīvot tur tomēr negribētu. Nilss piekrita Akkai, kad tā teica, ka zviedru ienācējiem gan labāk vajadzētu atstāt šo zemi lāčiem, vilkiem, ziemeļbriežiem un meža zosīm, kalnu pūcēm, lemingiem un lapiem, kas gluži kā radīti, lai šeit apmestos uz dzīvi.
Kādā dienā Akka bija aizlaidusies ar Nilsu uz lielajām raktuvēm, un tur viņš atrada mazo Matsu, ko nāvīgi bija ievainojusi kāda klints šķemba. Nākamajās dienās zēns domāja tikai par to, kā palīdzēt zosu ganei Ozei, bet, kad viņa bija atradusi savu tēvu un tai vairs nevajadzēja palīdzības, Nilss labāk palika kalnu ielejā. Viņš sāka ilgoties pēc tās dienas, kad ar zostēviņu Mārtiņu varēs griezties atpakaļ uz mājām un drīkstēs atkal kļūt par cilvēku. Viņš labprāt vēlējās kļūt par tādu, lai parunātos ar zosu gani Ozi un tā no viņa vairs nebaidītos un neaizcirstu durvis deguna priekšā!
Jā, Nilss Holgersons bija pārlieku laimīgs, ka zosis tagad lidoja uz dienvidiem. Ieraudzījis pirmo skuju koku mežu, viņš vicināja cepuri un sauca «urā!». Tāpat viņš apsveica pirmo pelēko iebūviešu mājiņu, pirmo kazu, pirmo kaķi un pirmās vistas. Viņi laidās pāri vareniem ūdenskritumiem, un zēns redzēja sev pa labi skaistus kalnus, tomēr pie tādiem skaistumiem bija jau tā pieradis, ka tikko uzmeta tiem acis. Pavisam citādi viņam kļuva ap sirdi, kad austrumu pusē tas ieraudzīja Kvikjokas baznīciņu ar mazo mācītājmuižiņu neliela ciemata vidū. Šis skats atstāja uz viņu tik spēcīgu iespaidu, ka asaras saskrēja acīs.
Ik brīdi tie satika gājputnus, kuru bari tagad bija daudz lielāki nekā pavasarī.
— Kurp jūs laižaties, meža zosis? — gājputni jautāja.
— Mēs, tāpat kā jūs, dodamies uz svešām zemēm! — zosis atbildēja. — Mēs dodamies uz svešām zemēm!
— Bet jūsu mazuļi nav vēl diezgan stipri! — citi putni sauca. — Ar tik nespēcīgiem spārniem viņi nevarēs pārlaisties pāri jūrai.
Arī lapi un ziemeļbrieži tagad atstāja kalnus. Viņi devās lejā tādā kārtībā: pa priekšu gāja kāds laps, tad nāca briežu bars, vispirms vecākie brieži, tad gara rinda briežu, kas nesa teltis un visādus rīkus, un gājienu beidzot noslēdza septiņi vai astoņi lapi. Meža zosis nolaidās zemāk un atsveicinājās no ziemeļbriežiem:
— Paldies par jauko vasaru! Uz redzēšanos līdz nākamajam gadam! Līdz nākamajam gadam!
— Laimīgu ceļu un laimīgi atgriezties pie mums! — brieži atbildēja.
Bet lāči, ieraudzīdami meža zosis, rādīja tās saviem lācēniem un rūca:
— Redziet, redziet, cik tās bailīgas no aukstuma un nedrīkst te pavadīt ziemu!
Vecās zosis nepalika atbildi parādā:
— Paraugieties uz šiem sliņķiem, kas labāk noguļ veselu pusgadu, nekā papūlas doties uz dienvidiem!
Apakšā kādā skuju koku mežā sēdēja jaunie medņi un izspūruši un nosaluši spiedās cits citam klāt. Ilgu pilnām acīm tie noraudzījās uz gājputnu bariem, kas, jautri klaigādami, devās uz dienvidiem.
— Kad nāks mūsu kārta? — viņi jautāja. — Kad nāks mūsu kārta?
— Jums jāpaliek tepat mājās pie tēva un mātes, — atbildēja vecie medņi. — Jums jāpaliek tepat pie tēva un mātes.
VIRS ESTERBERGAS
Otrdien, 4. oktobrī
Tam, kas kādu laiku uzturējies kalnainā apvidū, labi zināms, cik grūti klājas miglā, kura aizsedz skatu un neļauj nekā saredzēt no apkārtējiem kalnu jaukumiem. Tāda migla gadās arī vasaras laikā, bet rudenī no tās pavisam grūti izvairīties. Kamēr meža zosis vēl lidoja pāri Lapzemei, laiks bija jauks; bet, tikko tās ielaidās Jemtlandē, putnus apņēma migla. Beidzot migla tā sabiezēja, ka it neko vairs nevarēja redzēt. Nilss Holgersons visu dienu sēdēja baltā zostēviņa Mārtiņa mugurā, nezinādams, vai viņi laižas pāri kalniem vai līdzenumam.
Pret vakaru meža zosis apmetās kādā zaļā laukumā, ko no visām pusēm apņēma nogāze, un Nilss saprata, ka viņi atrodas kāda kalna virsotnē, tomēr nevarēja zināt, vai šis kalns liels vai mazs. Zēns sevī prātoja, ka viņi atrodas tuvu kādai apdzīvotai vietai, jo viņam likās, ka sadzird cilvēku balsis un arī ratu rīboņu kaut kur lejā. Bet gluži pārliecināts viņš tomēr nebija.