Nilss labprāt būtu uzmeklējis kādu cilvēku mājokli, bet baidījās miglā noklīst no zosīm un tā galu galā nolēma palikt turpat pie putniem.
Visapkārt pilēja no slapjuma un mitruma; pie katra zāļu stiebriņa, pie katra stādiņa karājās mazas lāses, un, tikko zēns pakustējās, tā saņēma it kā aukstu dušu.
«Šeit jau nav neko daudz labāk kā tur augšā kalnu ielejā,» Nilss sevī nosprieda.
Viņš tomēr pagājās dažus soļus uz priekšu un ieraudzīja kaut ko līdzīgu ēkai. Tā gan nebija sevišķi liela, tomēr diezgan augsta, un zēns nevarēja saskatīt tās jumtu. Mājas durvis bija aizslēgtas, un pati ēka likās neapdzīvota. Nilss saprata, ka tas droši vien būs kāds skatu tornis un tur nevarēs atrast nekā ēdama. Arī siltas istabas tur nebūs. Un tomēr viņš žigli steidzās atpakaļ pie meža zosīm.
— Mīļo zostēviņ Mārtiņ! — viņš sauca. — Paņem mani uz muguras un uznes augšā šā torņa galotnē! Varbūt atradīšu tur kādu sausu guļvietiņu.
Zostēviņš labprāt paklausīja savam draugam. Augšā tornī zēns tūlīt aizmiga un atmodās tikai tad, kad rīta saule ieskatījās viņam sejā.
Atvēris acis, viņš lūkojās visapkārt un nemaz nespēja saprast, kur īsti atrodas.
Nilss reiz bija bijis kādā tirgus teltī, un pašreiz viņam likās, ka atkal stāv tādā pašā lielā, apaļā teltī ar košu, sarkanu jumtu, bet uz telts sienām it kā uzgleznotas skaistas ainavas ar lieliem ciemiem un baznīcām, tīrumiem un lielceļiem, dzelzceļiem un pat pilsētu. Drīz vien viņš gan saprata, ka atrodas skatu tornī, virs kura paceļas sārta rīta debess un apkārt plešas īsta lauku ainava. Taču Nilss bija pieradis redzēt tikai tuksnesīgu zemi, un nav jābrīnās, ka šo lielisko ainavu uzskatīja par gleznu.
Bija vēl kāds iemesls, kāpēc zēns atzina, ka visam, ko viņš redz, trūkst īsto krāsu.
Tornis bija uzcelts liela ezera salas vidū uz kāda pakalna netālu no ezera austrumu krasta. Šis ezers nebija pelēks, kādi parasti mēdz būt ezeri, bet tā līmenis vizēja sārts kā pati rītausma, tālāk kļūdams gandrīz vai melns. Ezera krasti bija dzelteni, rudens zeltīto mežu un dzelteno rugaiņu apņemti. Aiz šīs dzeltenās joslas nāca pavisam melni skuju koku meži. Tie izskatījās tik tumši zeltīto lapu koku atblāzmā, un Nilsam šķita, ka tik tumšu skuju mežu kā šorīt nekad vēl nav redzējis. Aiz šiem tumšajiem mežiem tālumā mirdzēja zilu pakalnu grēda; gar rietumu pamali puslokā stiepās mirdzoši, smaili, roboti kalni tik maigās nokrāsās, ka Nilss nevarētu pateikt, vai tie rožaini, balti vai arī zili; šīm krāsām nebija nosaukuma. Visapkārt ezeram zeltītajā joslā pacēlās baltas baznīcas un sarkani ciemati, un tieši uz austrumiem otrpus šaurā līča, kas salu atdalīja no cietzemes, viņš saskatīja pilsētu. Tā pletās gar krastu, no vienas puses to aizsargāja augsts kalns, bet visapkārt bija auglīgs un biezi apdzīvots apvidus.
«Šī pilsēta gan pratusi izraudzīties sev labu un skaistu vietu. Diezin kā to sauc,» puisēns domāja.
Te viņš spēji satrūkās. Nogrimis apkārtnes aplūkošanā, viņš nemaz nebija pamanījis, ka tornī uzkāpis ceļotāju pulciņš. Tas bija uznācis tik strauji, ka Nilss tikko vēl spēja laikā noslēpties.
Tie bija jauni ļaudis, kas kājām apceļoja Jemtlandi. Viņi priecājās, ka iepriekšējā vakarā nonākuši Estersundas pilsētā un tagad rīta agrumā no Esterbergas redz Frezes salas skaisto ainavu. No šā torņa varēja pārredzēt apkārtni vairāk nekā divdesmit jūdžu tālumā, un tie spēja uzmest ardievu skatienu savai mīļajai Jemtlandei. Viņi rādīja cits citam apkārtējās baznīcas un nosauca tās vārdā.
— Tur lejā guļ Sanne, — viņi sacīja, — Un, lūk, tur atrodas Marbija, tur tālāk — Hallena. Redziet tur, tieši uz ziemeļiem, atrodas Redes, bet tā lejā ir Frezes baznīca.
Tad jaunieši runāja par kalniem. Tuvākie esot Uvikas kalni, kāds sacīja, un visi pārējie viņam piekrita; bet tad tālāk viņi nevarēja vienoties, kuri būtu Klevezera kalni un kurš Anarisa kalnājs, un kurš Rietumu kalns, kurš Almosa un kurš Oreskutans.
Viņiem runājot, kāda jauna meiča izņēma no somas karti un izklāja to sev uz ceļiem. Brīdi viņa raudzījās kartē, tad pēkšņi pacēla galvu:
— Kad es tā noraugos kartē uz Jemtlandi, — viņa sacīja, — tad man šķiet, ka redzu tikai vienu vienīgu lielu, lepnu klintāju. Man gandrīz vai gribētos dzirdēt, ja kāds pastāstītu, ka šis kalnājs reiz pacēlies gandrīz vai līdz pašiem padebešiem.
— Tad tam gan vajadzētu būt varenam kalnam, — iesmējās kāds ceļabiedrs, zobgalīgi pavērdamies meitenē.
— Jā, bet tieši tāpēc tas laikam arī apgāzies. Paraugieties taču! Vai tas neizskatās, it kā būtu liels, varens kalns ar platu pakāji un smailu virsotni?
— Tas nemaz nav tik slikts salīdzinājums, — ierunājās kāds cits. — Esmu dzirdējis daždažādas teikas par Jemtlandi, bet vēl ne reizi…
— Vai tiešām tu zini teiku par Jemtlandi? — jaunā meitene dedzīgi ievaicājās. — Tad tev tā tūliņ mums jāpastāsta! Te augšā šādu teiku vislabāk klausīties, jo visa zeme tagad guļ mūsu acu priekšā.
Arī visi pārējie piekrita jaunās meitenes ierosinājumam. Viņas ceļabiedrs nelikās ilgi lūgties un tūliņ iesāka savu stāstu.
TEIKA PAR JEMTLANDI
Tajā laikā, kad Jemtlandē vēl dzīvoja milžu cilts, reiz notika, ka kāds vecs kalnu milzis stāvēja savas mājas pagalmā un apkopa zirgus. Viņam tā sukājot, zirgi aiz bailēm pēkšņi sāka trīsēt.