— Skat, kas tad jums noticis? — kalnu milzis iejautājās. Viņš palūkojās visapkārt, pūlēdamies ieraudzīt, kas būtu varējis zirgus izbiedēt. Taču ne vilku, ne arī lāču tuvumā nevarēja manīt. Vienīgais, ko viņš ieraudzīja, bija kāds vientuļš gājējs. Tas gan nebija ne tik liels, ne arī tik plecīgs kā pats milzis, taču izskatījās visai brašs, un acīm redzot arī spēka tam bija papilnam, ja varēja uzņemties tādu ceļu un uzkāpt šeit augšā kalnā.
Bet, tikko vecais kalnu milzis ieraudzīja svešinieku, arī viņš sāka pie visām miesām drebēt, — gluži tāpat kā zirgi. Viņš nemaz vairs nemēģināja pabeigt iesākto darbu, bet skriešus metās iekšā istabā pie savas sievas, kas patlaban sēdēja un vērpa pakulas.
— Kas noticis? Tu taču izskaties bāls kā kalnu sniegs! — milža sieva vaicāja.
— Kā lai nekļūstu bāls, — milzis atbildēja, — pa kalna taku patlaban nāk kāds, kas tikpat droši ir Asa-Turs, kā tu esi mana sieva.
— Tas nu gan nav nekāds vēlams viesis, — milža sieva atteica. — Vai tu nevari apburt visu mūsu māju viņa acu priekšā, lai viņš noturētu to par klinti un paietu mūsu mājoklim garām?
— Tagad par vēlu nodoties tādām burvībām, — atteica milzis. — Es jau dzirdu, ka viņš patlaban ver vārtus un nāk pie mums iekšā.
— Tad ieteicu tev paslēpties. Atļauj man vienai pašai doties viņam pretī! Gan jau darīšu, ko spēšu, lai viņam netiktu iegriezties pie mums otrreiz, — milža sieva strauji sacīja.
Šāds priekšlikums kalnu milzim ļoti patika. Viņš iegāja mazajā kambarītī, kamēr sieva mierīgi palika sēžam uz sola turpat lielajā istabā. Viņa turpināja vērpt tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis.
Bet tagad jāpiezīmē, ka toreiz Jemtlandē izskatījās pavisam citādi nekā tagad. Toreiz viss apgabals bija tikai viena vienīga kaila augstiene. Pat priežu mežs tur nespēja iesakņoties. Tur nebija ne upju, ne ezeru, ne lauku, pār kuriem staigātu arkls. Jā, tajos laikos nebija pat kalnu un klintāju kā tagad, kas guļ izkaisīti visā apgabalā, toreiz tie visi atradās tur tālu rietumos. Visā plašajā apgabalā nevarēja dzīvot neviens cilvēks, toties kalnu milžiem klājās jo labāk. Laikam gan tā bija viņu griba un nopelns, ka zeme te gulēja tik kaila un tukša, un kalnu milzim bija iemesls satrūkties, redzot tuvojamies Asu-Turu. Viņš it labi zināja, ka Asa-Turs necieš tos, kas izplata tumsu, aukstumu un tukšumu pār zemi, neļaujot tai kļūt auglīgai un bagātai un rotāties cilvēku mājokļiem.
Milža sievai nebija ilgi jāgaida. Pēc īsa brītiņa mājas priekšā atskanēja smagi, noteikti soļi, un ceļinieks, ko kalnu milzis bija ieraudzījis, zirgus apkopdams, atvēra durvis un ienāca iekšā. Taču viņš vis neapstājās turpat uz sliekšņa, kā parasti mēdz darīt ceļinieki, bet gāja istabā iekšā un devās tieši pie milža sievas, kas sēdēja pie pretējās sienas. Bet cik dīvaini! Kad viņam likās, ka jau nogājis krietnu gabalu, tas atradās tikai nedaudzus soļus no durvīm. Līdz pavardam, kas bija pašā istabas vidū, atlika vēl krietns gabals, ko iet. Svešais spēra garākus soļus, bet, kad atkal bija gājis kādu laiciņu, viņam likās, ka ir sieva, kas sēž pie loga, ir pavards atrodas daudz tālāk nekā iepriekš. Sākumā viņam istaba nemaz nebija likusies tik liela, un tikai tagad viņš īsti manīja, cik tā liela un milzīga, kad beidzot bija sasniedzis milža pavardu. Viņš jutās tā piekusis, ka tam vajadzēja atspiesties uz ceļaspieķa un mazliet atpūsties. Kad milža sieva redzēja, ka ienācējs apstājies, viņa nolika savu vērpjamo, piecēlās un pēc dažiem soļiem bija jau viņam klāt.
— Mums, milžiem, ļoti patīk lielas telpas, — viņa iesāka, — un mans vīrs bieži žēlojas, ka te augšā viņam esot pārāk šauri. Bet tādam kā tu, kas nav paradis spert lielākus soļus, gan laikam liekas stipri nogurdinoši šķērsot tādu milža istabu, to es tīri labi varu saprast. Saki jel man, — kas tu tāds esi un ko tu vēlies no milža?
Acīm redzot atnācējam bija skarbs vārds mēles galā, taču viņš droši vien nevēlējās uzsākt strīdu ar milža sievu, tādēļ atteica gluži mierīgi.
— Mani sauc par Stiprroci, esmu jau veicis dažu labu dēku. Tagad esmu pavadījis visu gadu savās mājās un dzirdējis ļaudis runājam, ka jūs, milži, te augšā nemaz nerūpējoties par zemi un turot to tik slikti, ka vienīgi jūs vieni paši varot te augšā izturēt. Tā nu es sataisījos ceļā, lai pārrunātu ar tavu vīru šo lietu. Gribēju viņam vaicāt, vai viņš savās mājās nevēlētos ieviest labāku kārtību.
— Mans vīrs patlaban atrodas medībās, — milža sieva atteica. — Kad viņš pārnāks, tad jau pats atbildēs uz visiem taviem jautājumiem. Bet to gan es tev gribu pateikt: ja kāds nāk pie kalnu milža ar tamlīdzīgiem jautājumiem, tad tam vajadzētu būt lielākam vīram, nekā esi tu. Es tev ieteiktu tava paša labā tūliņ doties projām, milzi nemaz nesagaidot.
Nē, ja jau reiz esmu šurp atnācis, — atteica vīrs, kas sevi dēvēja par Stiprroci, — tad arī palikšu tepat un gaidīšu milzi pārnākam.
— Teicu tev, ko domāju par labāku, — atbildēja milža sieva. — Dari, kā tev pašam tīk. Apsēdies tepat uz sola, tad es tev atnesīšu apsveikuma dzērienu.
Milža sieva nu satvēra varenu medalus ragu un devās dibens istabā, kur atradās medalus muca. Arī šī rīcība atnācējam nelikās nekas sevišķs, taču, kad milža sieva atrāva medalus mucai spundi, dzēriens šalkdams un putodams plūda ragā un istabā bija tāds troksnis, it kā ūdenskritums būtu palaists vaļā. Drīz vien rags bija pilns. Bet, kad nu sieva gribēja spundi atkal iebāzt atpakaļ, tas viņai nelaimējās. Medalus putodams gāzās ārā no mucas un, izsitis no sievas rokām spundi, plūda pa grīdu. Milža sieva no jauna mēģināja aiztaisīt mucu, un atkal viņai nelaimējās. Nu viņa aicināja svešinieku talkā.