— Vai tad tu nemaz neredzi, ka medalus plūst istabā, Stiprroci? Nāc šurp un palīdzi man aizbāzt spundi!
Viesis nu steidzās milža sievai palīgā un mēģināja aiztaisīt medalus mucu, taču dzēriens atkal izgrūda spundi laukā un plūda istabā ar tādu sparu, ka drīz vien viss pludoja.
Stiprrocis vēlreiz izmēģinājās aizspundēt mucu, bet bez panākumiem, un viņš aizmeta spundi projām. Visa grīda nu bija pārklāta ar medalu. Lai vismaz būtu iespējams uzturēties istabā, svešais grīdā ievilka dziļas rievas, kur medalum ietecēt. Viņš tikpat viegli, kā rotaļādamies ievilka cietajā klinšu klonā rievas, kā bērni pavasaros tās ievelk smiltīs, lai ūdens ātrāk notecētu. Vietumis viņš ar kāju izmīņāja dziļākus iedobumus, kur šķidrums varētu uzkrāties. Milža sieva mierīgi noraudzījās svešinieka rīcībā. Ja svešais būtu pavēries viņas sejā, tas pamanītu, ka sieva noraugās viņa darbā reizē izbrīnījusies un izbijusies. Bet, kad viņš bija pabeidzis, sieva zobgalīgi ierunājās:
— Es tev pateicos, Stiprroci! Redzu, tu dari, kas vien tavā spēkā. Parasti spundi atkal iebāzt atpakaļ man palīdz vīrs. Bet ne katrs spēj būt tik spēcīgs kā viņš. Tā kā tu pat spundi nevari iebāzt atpakaļ mucā, būtu prātīgāk, ja tu tūdaļ ietu savu ceļu.
To es nedarīšu, pirms neesmu izpildījis, ko biju nodomājis, — atteica svešais. Un tomēr viņš izskatījās tāds kā nokaunējies un nomākts.
— Tad apsēdies uz sola! — sieva piedāvāja. — Pa to laiku es uzlikšu katlu uz uguns un izvārīšu putru.
Mājasmāte darīja, kā teikusi. Bet, kad putra jau bija gandrīz gatava, viņa pagriezās pret ciemiņu un teica:
— Redzu, ka man pietrūks miltu, lai putra iznāktu laba un briedīga. Ja tev šķiet, ka pietiek spēka, tad vari griezt dzirnas, kas stāv turpat tev līdzās. Tajās jau iebērti graudi. Tev gan būs jāsaņem visi spēki, jo dzirnas nav nekādas vieglās.
Ciemiņš nelikās lūgties, bet uzmeklēja rokas dzirnas un sāka tās griezt. Dzirnas neizskatījās pārāk lielas, bet, kad viņš satvēra rokturi un gribēja pagriezt akmeni, tās gāja tik smagi, ka nespēja to iekustināt. Svešais nu pielika visus spēkus, taču apgrieza dzirnakmeni tikai vienu vienīgu reizi.
Mēmā izbrīnā milža sieva noraudzījās sava ciemiņa rīcībā un, kad viņš palaida dzirnas, teica:
— Jā, esmu gan pieradusi, ka šajā darbā man palīdz mans vīrs, un viņš ir stiprāks par tevi. Bet neviens jau nevar no tevis prasīt, lai tu dari vairāk nekā tavos spēkos. Tomēr man šķiet, tagad tu pats redzi, ka tev būtu labāk, ja tu nesastaptos ar to, kas uz šīm dzirnām var malt, cik vien viņam tīk.
— Un tomēr esmu nolēmis palikt šeit un gaidīt viņu, — atteica Stiprrocis klusi un lēnīgi.
— Nu tad apsēdies tur tālāk uz sola, kamēr es tev sagatavoju guļvietu, — milža sieva norādīja, — jo tad jau tev nāksies nakti pavadīt tepat.
Viņa nu sakārtoja ciemiņam guļvietu no daudziem spilveniem un segām un novēlēja labunakti.
— Tev gan šī guļvieta liksies stipri cieta, — viņa sacīja, — bet mans vīrs katru nakti tā mēdz gulēt.
Kad Stiprrocis mēģināja savā guļvietā izstiepties, viņš sajuta tik daudz rievu un grumbuļu zem sevis, ka par iemigšanu nebija ko domāt. Vīrs nu grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet nevarēja un nevarēja iemigt. Beidzot viņš paķēra un aizsvieda vienu spilvenu pēc otra; pēc tam mierīgi nogulēja līdz rītam.
Kad saule ieskatījās pa jumta lūciņu, svešais piecēlās un atstāja milža māju. Viņš devās pāri pagalmam uz vārtu pusi, bet, kad gribēja aiz sevis pievērt vārtus, milža sieva stāvēja turpat viņam blakus.
— Es redzu gan, ka tu beidzot esi nolēmis iet savu ceļu, Stiprroci, — viņa sacīja. — Un tas arī ir prātīgākais, ko tu vari darīt.
— Ja jau tavs vīrs var katru nakti gulēt tādā gultā, kādu tu man biji pataisījusi, tad tam jābūt vīram no dzelzs, ar tādu neviens nevar spēkoties, — Stiprrocis paīgni noteica.
Milža sieva atspiedās pret žogu.
— Tagad, kad tu jau atrodies ārpus manas mājas robežām, varu tev sacīt, ka tavs apciemojums pie kalnu milža nemaz nebija negoda pilns, kā tu varbūt pats iedomājies. Tev nemaz nav ko brīnīties, ka ceļš pār mūsu istabu likās tik garš, jo tev bija jāpārsoļo pāri visai tai augstienei, kuru dēvē par Jemtlandi. Tev arī nav ko brīnīties, ka nevarēji tik viegli aizbāzt mucas spundi, jo šajā mucā satek visi šīs augstienes ūdeņi, kas nāk no sniega klātajiem kalniem. Un, ielaizdams šo ūdeni rievās un bedrēs, tu izraki upēm un ezeriem gultnes. Nebija arī nekāds vieglais darbs, kad tu griezi dzirnakmeņus, jo šo akmeņu starpā nebija vis graudi, bet gan kaļķakmeņi un šīferis, un vienā pašā malienā tu samali tik daudz, ka visa augstiene tagad pārklāta ar auglīgu zemes kārtu. Tev nav arī ko brīnīties, ka nevarēji lāgā gulēt gultā, ko tev uztaisīju. Es tur novietoju lielas, stūrainas kalnu smailes. Tās nu tu esi aizsviedis tālu projām pāri zemei, — varbūt par šo pēdējo darbu cilvēki tev nebūs tik pateicīgi kā par visu citu. Tagad teikšu tev ardievas un apsolu, ka es un mans vīrs dosimies no šejienes projām un uzmeklēsim kādu citu vietu, kur tu mūs tik viegli vis nevarēsi atrast.
Ceļinieks klausījās kalna milža sievas vārdos, un viņa dusmas auga augdamas. Kad milža sieva bija beigusi, viņš tvēra veseri, kas tam bija aizbāzts aiz jostas. Bet, iekams vēl paguva to izvilkt, milža sieva jau bija nozudusi, un tur, kur senāk stāvēja milža māja, tagad vairs nekas cits nebija saskatāms kā vienīgi kaila, pelēka klinšu siena. Tomēr varenās upes un ezeri nebija pazuduši, to gultnes bija viņa roku darbs, tāpat arī auglīgā zeme, ko viņš samala milža dzirnavās, bija palikusi. Nebija pazuduši arī skaistie kalni, kuri ir visas Jemtlandes lepnums vēl šobaltdien un kuri visiem tiem, kas tos apmeklē, sniedz spēku un veselību, dzīvesprieku un uzņēmību. Un varbūt tieši aiz šā iemesla darbs, ko Asa-Turs izdarīja, aizsviezdams kalnus no Frostvikas ziemeļos līdz Helagai dienvidos un no Uvikas līdz Stūrezeram, jā, līdz pat Silarnai, varbūt tieši šis darbs bija visvērtīgākais no visa tā, ko Stiprrocis tajā naktī paveica.