XLVII HARJEDALES TEIKAS
Otrdien, 4. oktobrī
Zēns kļuva nemierīgs, tāpēc, ka ceļotāji palika tik ilgi skatu tornī. Zostēviņš Mārtiņš nevarēja atlaisties viņam pakaļ, kamēr svešinieki nebija aizgājuši, bet Nilss zināja, ka meža zosis grib ceļot tālāk uz dienvidiem, cik ātri vien iespējams. Klausoties stāstā par Jemtlandi, viņam bija licies, it kā dzirdētu zosu klaigas un spārnu vēdas, šķita, ka meža zosis laistos projām. Tomēr zēns nebija uzdrošinājies pieiet pie margām, lai palūkotos, kas tur īsti notiek.
Kad svešinieki beidzot bija aizgājuši un zēns uzdrošinājās atstāt savu paslēptuvi, viņš lejā vairs neredzēja nevienas meža zoss, un baltais zostēviņš Mārtiņš arī nenāca, lai ņemtu viņu līdzi. Viņš sauca:
— Kur tu esi? Es esmu šeit! — bet no ceļabiedriem neviens nerādījās. Nilsam gan ne acumirkli neienāca prātā, ka meža zosis būtu viņu pametušas, bet viņš baidījās, ka tām varētu būt uzbrukusi kāda nelaime. Zēns nu sāka pārdomāt, kā zosis atkal atrast, kad pēkšņi viņam blakus nolaidās krauklis Bataki.
Zēns nekad nebija domājis, ka viņš kādreiz tik priecīgi apsveiks kraukli, kā to darīja pašreiz.
— Mīļo Bataki, — viņš teica, — cik tas ir jauki, ka tu tagad ieradies! Tu man varbūt varēsi pasacīt, kas noticis ar meža zosīm un ar zostēviņu Mārtiņu.
— Es nāku tieši viņu uzdevumā, — krauklis atbildēja. — Akka bija redzējusi kādu mednieku klīstam apkārt kalnos un tādēļ nebija uzdrošinājusies tevi gaidīt. Viņa ar visu savu baru jau aizlaidās projām. Sēdies tagad man mugurā, un tu drīz vien būsi pie saviem draugiem.
Nilss steidzīgi uzsēdās krauklim mugurā, un Bataki drīz vien būtu panācis meža zosis, ja tikai viņu neaizkavētu migla. Likās tīri tā, it kā rīta saule būtu uzmodinājusi miglu. Mazi, gaisīgi miglas plīvuri pacēlās no ezera, tīrumiem un meža, neticami ātri sabiezēja un izplatījās, un pēc īsa laiciņa visa apkārtne bija tīta baltos, plūstošos miglas vālos.
Augšā, kur laidās krauklis, gaiss bija gluži dzidrs un saule jauki spīdēja, bet meža zosis atradās laikam apakšā, miglas joslā, jo abi ceļotāji viņas nekur nevarēja ieraudzīt. Ir zēns, ir krauklis sauca skaļā balsī, bet nedabūja nekādas atbildes.
— To nudien var saukt par neveiksmi, — krauklis beidzot ieteicās. — Tomēr mēs zinām, ka zosis laižas uz dienvidiem, un, tikko būs izklīdusi migla, es viņas tūliņ atradīšu.
Zēns jutās ļoti apbēdināts, ka tieši tagad bija šķirts no zostēviņa Mārtiņa, jo ceļojumā lielajam, baltajam zostēviņam varēja gadīties visādas klizmas. Bet, kad viņš jau bija pāris stundu bēdājies un baiļojies, tad pats sev teica, ka nevajag zaudēt drosmi, jo līdz šim nekāda nelaime neesot notikusi.
Šajā acumirklī viņš dzirdēja apakšā dziedam gaili un tūliņ noliecās pāri kraukļa mugurai, un sauca skaļā balsī:
— Kā sauc šo zemi, kurai laižos pāri? Kā sauc šo zemi, kurai laižos pāri?
— To sauc par Herjedali! Herjedali! Herjedali! — dziedāja pretī gailis.
— Kā pie jums tur apakšā izskatās? — zēns jautāja.
— Rietumos kalni, austrumos meži, un visai zemei cauri stiepjas ieleja, — gailis atbildēja.
— Paldies par atbildi! Paldies par atbildi! — zēns atsaucās.
Kad viņi atkal bija kādu brīdi laidušies, Nilss dzirdēja lejā miglā ķērcam vārnu.
— Kādi ļaudis dzīvo šajā zemē? — zēns atkal sauca.
— Labi un krietni zemnieki! — vārna atbildēja.
— Labi un krietni zemnieki!
— Ar ko viņi nodarbojas? — zēns vaicāja. — Ar ko viņi nodarbojas?
— Viņi audzē lopus un cērt mežus, — vārna ķērca.
— Paldies par atbildi! Paldies par labo atbildi! — zēns sacīja.
Drīz pēc tam Nilss dzirdēja lejā miglā kādu cilvēku dziedam un trallinām.
— Vai šajā apgabalā ir kāda lielāka pilsēta? — zēns interesējās.
— Ko?… Ko?… Kas tur sauc? — cilvēks atsaucās.
— Vai šajā apgabalā ir kāda lielāka pilsēta? — zēns atkārtoja.
— Es gribu zināt, — kas tur runā? — cilvēks jautāja.
— Man jau likās, ka nedabūšu kārtīgu atbildi, ja jautāšu cilvēkam, — zēns atcirta.
Pēc neilga laika migla atkal tikpat ātri izzuda, kā bija uznākusi, un tagad Nilss redzēja, ka Bataki lido pa platu upes ieleju. Tā bija ļoti skaista zemes josla ar tādiem pašiem augstiem kalniem, kādi bija Jemtlandē, tikai apakšā kalnu nogāzēs neredzēja auglīgas un biezi apdzīvotas zemes. Ciemi šeit atradās tālu cits no cita un lauciņi bija mazi. Bataki laidās virs upes dienvidu virzienā, kamēr viņi nonāca kāda ciema tuvumā. Šeit viņš nolaidās rugainē un lika zēnam nokāpt.
— Šovasar te auga mieži, — krauklis aizrādīja.
— Palūko, vai tu neatradīsi kādu graudu! Zēns paklausīja padomam un jau pēc īsa brītiņa atrada miežu vārpu. Kamēr viņš lasīja no vārpas ārā graudus un tos ēda, krauklis iesāka ar viņu sarunāties.
— Vai tu redzi tur to lielo, krāšņo kalnu, kas paceļas tieši dienvidos? — Bataki ieprasījās.
— Jā gan, es to redzu ļoti labi, — zēns atbildēja.
— To sauc par Sunkalnu, — krauklis turpināja, —un vari man droši ticēt, ka vecos laikos tur bijis ļoti daudz vilku.
— Šajā kalnā viņiem laikam bijusi izdevīga slēptuve, — zēns piebalsoja.
— Jā, šejienes ielejas ļaudīm bieži vien bijis jācīnās arī ar vilkiem, — krauklis teica.
— Vai tu nezini kādu notikumu par vilkiem, ko varētu man pastāstīt? — zēns iejautājās.
Un Bataki sāka stāstīt:
— Senos, senos laikos Sunkalna vilki uzbruka kādam zemniekam, kas braukāja apkārt ar mucu vezumu. Viņš bija no Hedes ciema, kas atrodas no mums pāris jūdžu augšup ielejā. Bija ziema, un vilki dzinās pakaļ viņa ragavām, kad tas brauca pāri Jusnana ezeram. Vilku bija kādi deviņi vai desmit, bet zemnieka zirdziņš diezgan pavājš, tāpēc cerības no tiem izbēgt bija visai niecīgas.