Kad mucinieks dzirdēja aiz sevis kaucam vilkus un ieraudzīja, cik liels bars dzenas pakaļ, viņš pavisam apmulsa, tā, ka pat neattapās sviest no ragavām ārā kublus, mucas un vannas, lai vezums kļūtu vieglāks. Viņš tikai sita zirgam ar pātagu, un tas arī skrēja cik jau nu strauji varēdams, tomēr zemnieks juta, ka vilku bars nāk arvien tuvāk. Bija pavisam vientuļa vieta, tuvākā apdzīvotā māja atradās vismaz vēl divas jūdzes tālu. Zemnieks bija pārliecināts, ka pienākusi viņa pēdējā stundiņa, un juta, ka no bailēm sāk pamirt visi locekļi.
Kamēr vīrs tā sēdēja ragavās kā triekas ķerts, viņš pamanīja, ka starp eglītēm, kas bija saspraustas ceļa apzīmēšanai, kaut kas kustas. Un, kad zemnieks redzēja, kas tur kustas, viņa bailes pieauga divkārt.
Tie nebija vilki, kas tam nāca pretī, bet veca ubadze. Viņas vārds bija Somu-Maline, un viņa parasti mēdza klejot apkārt. Vecene mazliet kliboja, arī kupris tai bija, un zemnieks viņu pazina jau pa gabalu.
Sieva gāja vilkiem tieši pretī. Aiz ragavām viņa vilkus droši vien nebija pamanījusi, un zemnieks tūliņ saprata: ja viņš tai pabrauks garām, to nebrīdinot, tad vecīte visādā ziņā kļūs vilkiem par laupījumu un, kamēr vilki to plosīs, viņš pats pagūs aizbēgt.
Atspiedusies uz nūjas, vecā lēnām kliboja uz priekšu; protams, viņa neglābjami aizies bojā, ja viņš tai nepalīdzēs. Tomēr, ja arī viņš pieturētu un ieņemtu pie sevis ragavās, tad taču nevarēja vis apgalvot, ka viņa paliks dzīva. Ja viņš to darīs, tad nevar būt šaubu, ka vilki viņus panāks, un ir viņu pašu, ir veceni, ir zirgu saplosīs un apēdīs, un tādēļ mucinieks sev jautāja, vai nebūtu pareizāk, ja upurētu vienu dzīvību un glābtu divas.
Tādas domas pavīdēja viņa smadzenēs, tiklīdz tas ieraudzīja vecīti.
Tomēr tas vēl nebija viss, viņam tūliņ bija jādomā, kā klātos pašam vēlāk, — vai nu viņu mocītu sirdsapziņas pārmetumi, ka nav palīdzējis vecajai, vai arī ļaudis dabūtu zināt, ka viņš veceni te sastapis, bet tomēr nav to glābis.
Vīra sirdī sākās liela cīņa, un beidzot viņš pats sevī sprieda:
«Būtu bijis labāk, ja es viņu nemaz nebūtu sastapis.»
Šajā acumirklī vilki sāka atkal mežonīgi kaukt. Zirgs sabijās, sāka auļot un aizdrāzās ubadzei garām. Arī viņa bija izdzirdusi vilku kaukšanu, un tajā mirklī, kad zemnieks joņoja viņai garām, tas viņas acīs saskatīja, ka vecā zina, kas viņu sagaida. Viņa stāvēja ceļmalā ar plati atplestu muti, lai sauktu pēc palīdzības, un izstieptām rokām, kas lūdza glābiņu, bet tomēr ne kliedza, ne arī mēģināja ielēkt ragavās. Šķita, it kā viņa būtu pārvērtusies akmenī.
«Laikam es izskatījos pēc paša velna, kad drāzos garām,» zemnieks nodomāja.
Viņš nu tagad mēģināja justies apmierināts, kad vairs nebaidījās par savu dzīvību. Taču tai pašā mirklī viņa sirds sāka sūrstēt un sāpēt. Līdz šim viņš vēl nekad nebija rīkojies negodīgi, bet nu viņam šķita, ka ir izpostījis savu dzīvi.
«Nē, lai notiek kas notikdams!» viņš piepeši iesaucās un apturēja zirgu. «Es. viņu nevaru pamest vienu pašu vilkiem.»
Tikai ar lielām pūlēm zemniekam izdevās pagriezt zirgu atpakaļ; beidzot viņš tomēr to izdarīja un drīz panāca Somu-Malini.
«Kāp žigli ragavās!» viņš iesaucās skarbā balsī, jo dusmojās pats uz sevi, ka nebija spējis atstāt šo veceni viņas liktenim. «Tu būtu darījusi labāk, ja gulētu mājās, nevis klaiņātu šeit apkārt, vecā ragana!» viņš šķendējās. «Tagad tevis dēļ jāaiziet bojā mums abiem — zirgam un man.»
Vecene neatbildēja ne vārda, bet zemnieks patlaban bija tādā noskaņā, ka nespēja vecīti saudzēt.
«Zirgs šodien jau noskrējis piecas jūdzes,» viņš teica, «tu taču sapratīsi, ka viņš drīz būs galīgi nokusis, un vezums arī nav kļuvis vieglāks, kad tu pienāci klāt!»
Ragavu slieces čirkstēja uz ledus, tomēr zemnieks sadzirdēja vilku smago elpu un juta, ka zvēri jau tepat aiz muguras.
«Tagad nu mēs visi būsim beigti,» viņš turpināja. «Ar mēģinājumu tevi glābt esmu izdarījis sliktu pakalpojumu ir sev, ir tev, Somu-Malin!»
Tikai tagad vecene izteica pāris vārdu. Līdz šim viņa nebija bildusi ne vārdiņa, kā jau tāda, kas pieradusi, ka viņu bar.
«Nesaprotu, kādēļ tu neesi sviedis ārā traukus, lai vezums kļūtu vieglāks,» viņa ieteicās. «Rīt tu varētu atgriezties, lai tos atkal savāktu kopā.»
Zemnieks saprata, ka tas bija gudrs padoms, un brīnījās, kā viņam pašam tas nebija ienācis prātā. Viņš pasniedza grožus vecenei, atraisīja virvi, ar kuru trauki bija nosieti, un žigli sāka sviest gabalu pēc gabala no ragavām ārā. Vilki patlaban skrēja jau tepat blakus ragavām, tikai tagad uz brītiņu atlēca sāņus, lai pārmeklētu, kas tur īsti izsviests no ragavām uz ledus, un tā braucēji kļuva atkal kādu gabaliņu priekšā.
«Ja arī tas nepalīdzēs, tad es pati metīšos ārā no ragavām vilku rīklēs, lai tu spētu izglābties,» Somu-Maline atkal ierunājās.
Kamēr vecā tā runāja, mucinieks patlaban bija sagatavojies sviest ārā no ragavām lielu, smagu alus kublu. Tagad viņš uzreiz apstājās, it kā viņam būtu žēl šķirties no šā trauka. Tomēr patiesībā viņa domas bija nodarbinātas pavisam ar ko citu.
«Ir zirgam, ir vīram, kas pilnīgi veseli, taču nevar uzlikt par pienākumu ļaut, lai vilki tos aprītu kādas vecenes dēļ,» viņš prātoja. «Vajag taču būt kādai iespējai, lai izglābtos. Jā, visādā ziņā tādai jābūt. Tikai nelaime tā, ka es pats šo iespēju nekur neatrodu.»