Atkal viņš sāka virzīt tuvāk ragavu malai alus kublu, bet tad piepeši apstājās un sāka skaļi smieties.
Ubadze viņā izbijusies noskatījās un sevī jautāja, vai tikai zemnieks nav jucis prātā, bet mucinieks smējās pats par sevi, ka līdz šim bijis tāds muļķis.
Tagad viņš zināja, kas tam jādara; tā bija visvienkāršākā rīcība pasaulē, un viņš pats nevarēja saprast, kā tās tam jau agrāk nebija ienācis prātā.
«Paklausies, ko es tev teikšu, Malin!» iesāka zemnieks. «Ko tu tur sacīji, ka pati metīšoties vilkiem rīklē, tas no tevis bija teikts ļoti labi. Tomēr tas nebūs vajadzīgs, jo es tagad zinu, kā mums visiem trim var līdzēt, neriskējot ne ar vienu dzīvību. Ņem tagad grožus savās rokās, un, lai es darītu ko darīdams, tu paliec mierīgi ragavās un brauc taisnā ceļā uz Linseli! Tur uzmodini ļaudis un saki, ka es te ar desmit vilkiem esmu palicis uz ezera ledus! Palūdz, lai viņi nāk man palīgā!»
Zemnieks tagad nogaidīja, kamēr vilki bija atkal pienākuši pavisam tuvu. Tad viņš izvēla lielo kublu uz ledus, izlēca pats no ragavām un palīda zem kubla.
Tas bija liels smags kubls, gatavots tam nolūkam, lai tajā varētu raudzēt visu ziemsvētku alu. Vilki tūliņ pieskrēja pie kubla, koda stīpās un mēģināja kublu apgāzt. Tomēr tas izrādījās par lielu un par smagu, un vilki nevarēja neko izdarīt.
Zemnieks zināja, ka te viņš ir drošībā un vilki viņam nevarēs neko padarīt, un tāpēc smējās zem kubla. Tomēr pēkšņi viņš kļuva atkal nopietns.
«Ja man atkal uzbruks kāda nelaime, tad domāšu par šo kublu,» viņš sevī prātoja. «Es atcerēšos, ka nav jārīkojas netaisni ne pret sevi pašu, ne pret citiem. Visās nelaimēs ir vēl trešā izeja, tikai vajag mācēt to atrast.»
Ar šiem vārdiem krauklis nobeidza savu stāstu. Bet Nilss Holgersons tagad zināja, ka krauklis nekad neko nestāstīja bez sevišķa nolūka, un, jo vairāk viņš klausījās krauklī, jo domīgāks kļuva.
— Man labprāt gribētos zināt, kādēļ tu tieši šo notikumu man stāstīji? — zēns beidzot jautāja.
— Ak, man tikai nupat tas ienāca prātā, kad aplūkojām Sunkalnu, — krauklis atbildēja.
Tagad viņi laidās tālāk gar Jusnanu un apmēram pēc kādas stundas nonāca Kulseta ciemā, kas atradās tieši uz Helsingelandes robežas. Šeit krauklis nolaidās zemē kādas mazas, zemas būdiņas tuvumā. Būdiņai nebija neviena loga, tikai kāda lūciņa. Pa skursteni plūda ārā dūmi ar dzirkstelēm, bet pašā būdā bija dzirdami spēcīgi vesera klaudzieni.
— Kad ieraugu šo smēdi, — krauklis teica, — man ikreiz neviļus nāk prātā, ka agrākos laikos šeit Herjedalē, bet it sevišķi šajā ciemā, dzīvoja ļoti daudz krietnu kalēju, kādu nebija visā valstī.
— Laikam gan arī par viņiem tu man varētu ko pastāstīt? — zēns iejautājās.
— Varu gan, jo esmu dzirdējis, ka kāds Herjedales kalējs izaicinājis uz sacensību naglu kalšanā divus citus kalējus — vienu no Dalarnas, otru no Vermlandes. Izaicinājums ticis pieņemts, un visi trīs kalēji sanākuši kopā Kulsetā. Dalarnietis pirmais stājies darbā. Viņš nokalis veselu duci naglu, kas visas bijušas tik vienādas, gludas un asas, ka labākas nemaz nevarētu vēlēties. Pēc viņa nākusi vermlandieša kārta. Arī šis nokalis divpadsmit naglu, visas ļoti teicamas un slavējamas, un pie tam vēl izrādījies, ka šis patērējis tikai pusi tik daudz laika nekā Dalarnas kalējs. Kad izvēlētie šķīrējtiesneši to redzējuši, viņi teikuši Herjedales kalējam, ka neesot vairs ko censties un mēģināt, jo viņš taču nenokalšot glītākas par dalarnieti un arī ne ātrāk par vermlandieti.
«Nē, es tomēr nepadodos,» ieteicies Herjedales kalējs. «Gan jau es tomēr kaut kā parādīšu savu pārāko māku.»
Viņš uzlicis dzelzi uz laktas, iepriekš to ēzē nemaz nenokarsējot, un apstrādājis ar veseri, kamēr tā kļuvusi karsta, tad kalis naglu pēc naglas, nemaz nelietojot ne ogles, ne plēšas. Vēl nekad un nekur nebija redzēts, ka kāds kalējs rīkotos tik mākslīgi un izveicīgi ar veseri, un tā nu Herjedales kalēju atzinuši par labāko kalēju visā zemē.
Krauklis apklusa, bet zēns kļuva pavisam domīgs.
— Kādēļ tu man īsti to stāstīji, Bataki? — viņš vaicāja.
— Man šis stāsts ienāca prātā, kad ieraudzīju veco smēdi, — Bataki atbildēja pavisam vienaldzīgi.
Abi ceļotāji atkal pacēlās gaisā, un krauklis tagad laidās uz dienvidiem, uz Lilherdalas draudzi pie Dalarnas robežām. Šeit viņš nolaidās uz pakalna, kas bija apaudzis ar mežu un atradās uz augstākā kalna muguras.
— Vai tev ir kāda jausma, Sprīdīt, kas šis ir par pakalnu, uz kura tu tagad atrodies? — krauklis vaicāja.
Nē, zēnam bija jāatzīstas, ka viņš nezina vis.
— Šis ir kapa uzkalniņš, — Bataki paskaidroja. — Šeit ir aprakts kāds vīrs, kura vārds bija Herjulfs un kurš pirmais nometies Herjedalē un sācis te apstrādāt zemi.
— Varbūt tu zini arī par viņu ko pastāstīt? — zēns lūdza.
— Es neko daudz par viņu neesmu dzirdējis, pēc manām domām, viņš laikam būs bijis norvēģis. Agrāk viņš kalpojis kādam Norvēģijas karalim, bet tad starp viņiem iznākušas domstarpības un viņam bijis jāaizbēg no savas zemes. Tad viņš aizgājis pie zviedru karaļa, kas dzīvojis Upsalā, un iestājies viņa dienestā. Pēc kāda laika viņš pieprasījis karaļa māsu sev par sievu, bet, kad karalis viņam nav gribējis dot tik augstas kārtas sievu, vīrs aizbēdzis kopā ar karaļa māsu. Tagad viņš bija nonācis tik tālu, ka nevarēja vairs dzīvot ne Norvēģijā, ne Zviedrijā, bet uz ārzemēm negribēja doties.
«Tomēr vajadzētu būt vēl kādai iespējai,» viņš sevī nodomājis un devies ar saviem kalpiem un mantām caur Dalarnu arvien tālāk uz ziemeļiem, kamēr nonācis lielajos un plašajos mežos, kas plētās ziemeļos no Dalarnas. Tur viņš nometies uz dzīvi, uzcēlis sev mājas un nolīdis mežu. Tā viņš ir bijis pirmais, kas apmeties šajā neapdzīvotajā vietā.»