Ne no kā viņam tagad vairs nebija bail kā vien no atpakaļsūtīšanas uz mājām; bet arī trešdien zosis par to nekā neminēja. Diena pagāja tāpat kā iepriekšējā, un brīvā dzīve te ārā zēnam iepatikās aizvien vairāk.
Viņam likās, ka viss vientuļais Evedas klostera parks, kas bija tik liels kā mežs, pieder viņam vienam pašam, un viņš nejuta ne mazākās ilgas pēc šaurās istabiņas un savas dzimtenes mazajiem laukiem.
Trešdien viņš noticēja, ka meža zosis grib viņu paturēt pie sevis, bet ceturtdien šo cerību zaudēja.
Ceturtdiena sākās gluži tāpat kā iepriekšējā diena. Meža zosis ganījās lielajos laukos, un zēns devās parkā meklēt barību. Pēc kāda laika Akka viņam piebiedrojās un jautāja, vai viņš kaut ko esot atradis. Nē, viņš nekā nebija atradis. Te Akka uzgāja kādu ķimeni, pie kuras karājās vēl neaiztikti visi graudiņi. Bet, kad zēns bija paēdis, Akka teica, viņai liekoties, viņš klejojot par daudz pārdroši pa parku. Vai tad viņš nemaz nezinot, no cik daudz ienaidniekiem jāsargājas tik mazam radījumam, kāds esot viņš. Nē, to viņš nezinot, zēns atbildēja. Tad Akka sāka šos ienaidniekus uzskaitīt.
Kad viņš ejot mežā, viņam jāuzmanoties no lapsas un no caunas, kad esot krastmalā, tad nedrīkstot piemirst ūdru, kad sēžot uz mūra, lai domājot par sermuli, kas varot izlīst pa vismazāko caurumu, un, pirms viņš liekoties gulēt lapu čupā, tā iepriekš jāpārmeklējot, vai zem tās neesot ierīkojusies odze uz ziemas guļu. Tikko viņš parādoties klajā laukā, tā jāpiesargājoties no ērgļa un vanaga, kas lidinoties augstu gaisā. Lazdu krūmājā viņu varot saķert zvirbuļu vanags. Kraukļi un vārnas atrodoties visur, un tiem lai viņš daudz neticot. Tiklīdz metoties krēsla, lai labi uzmanoties no lielajām pūcēm, kas lidojot bez trokšņa, tā, ka pielaižoties pavisam klāt, iekams viņu tuvumu varot jaust.
Kad zēns dzirdēja stāstām par tik daudz ienaidniekiem, kas draud ar nāvi, viņam likās gluži neiespējami saglabāt dzīvību. No nāves gan viņam lielas bailes nebija, tomēr būtu patīkamāk, ja viņu neviens neapēstu. Tādēļ viņš Akkai jautāja, ko darīt, lai izsargātos no plēsīgiem zvēriem.
Akka tūliņ atbildēja, ka viņam jāmēģinot būt labās attiecības ar mazajiem zvēriem mežā un laukā, ar vāverītēm, zaķiem, žubītēm, zīlītēm, dzeņiem un cīruļiem, tad tie viņu briesmās brīdināšot, parādīšot viņam paslēptuves, bet vislielākā vajadzības brīdī sametīšoties kopā, lai viņu aizsargātu.
Bet, kad vēlāk dienā zēns gribēja izlietot šo padomu un griezās pie vāverītes Sirles ar lūgumu, lai tā viņam nelaimes brīdi izpalīdzētu, tad izrādījās, ka tas viņam maz derēs.
— Uz mazo zvēru palīdzību tu nedrīksti cerēt, — teica Sirle. — Vai tu domā, ka viņi nezina, ka tu esi zosu gans Nilss, kas pagājušajā gadā izpostīja bezdelīgu ligzdas, sasita strazdu olas, iesvieda ūdenī jaunās vārnas, melnajiem strazdiem izlika cilpas un vāverītes ieslodzīja sprostā. Tev pašam sev jāpalīdz, kā māki, un tu vari vēl priecāties, ka mēs nesametamies kopā, lai padzītu tevi atpakaļ pie tavējiem.
Tā bija tieši tāda atbilde, kādu zēns senāk mierīgi nebūtu noklausījies. Bet tagad viņam kļuva bail, ka arī meža zosis var dabūt zināt, cik ļauns viņš bijis. No tā brīža viņš atradās pastāvīgās bažās, ka galu galā meža zosis neatļaus viņam palikt pie sevis, un tādēļ, būdams viņu sabiedrībā, neatļāvās ne mazāko nerātnību. Protams, tagad, kad zēns bija tik mazs, viņš nevarēja nodarīt daudz ļauna, bet izdevības tam būtu diezgan iznīcināt putnu ligzdas un sasist viņu oliņas. Taču viņš aizvien bija gluži rātns, nevienai zosij nebija izrāvis ne spalvu no spārna, nevienu reizi nebija atbildējis nepieklājīgi un, kad viņš Akkai deva laburītu, katrreiz noņēma cepuri un palocījās.
Visu ceturtdienu viņš domāja, ka zosis negrib viņu ņemt līdzi uz Lapzemi tādēļ, ka viņš tik ļauns. Un, kad vakarā izdzirda, ka vāverīšu māte Sirle esot nozagta un viņas jaunpiedzimušajiem mazuļiem nu būšot jānomirst badā, viņš nolēma tiem palīdzēt, un mēs jau zinām, cik labi Nilsam Holgersonam tas izdevās.
Kad piektdien zēns atkal ieradās parkā, viņš dzirdēja žubītes katrā krūmājā dziedam par to, ka ļauni laupītāji nozaguši vāverīti Sirli viņas tikko piedzimušiem bērniņiem un ka zosu zēns Nilss iedrošinājies aiziet pie cilvēkiem un aiznesis vāverītei viņas mazuļus.
— Ko gan tagad parkā tā cildina, — dziedāja žubītes, — kā Sprīdīti, no kura visi tā baidījās, kamēr viņš vēl bija zosu gans Nilss? Vāverīte Sirle nes viņam riekstus, nabaga zaķīši met viņa priekšā kūleņus, stirnas. ņem viņu uz muguras un skrien projām, kad lapsa Smirre parādās tā tuvumā. Zīlītes viņu biedina no vanaga, žubītes un cīruļi apdzied viņa varoņdarbu.
Zēns bija pilnīgi pārliecināts, ka Akka un citas meža zosis arī par to dzirdējušas, bet tomēr piektdiena pagāja, un neviens viņam neteica, ka viņš drīkst palikt pie zosīm.
Līdz pašai sestdienai Smirre ļāva tām mierīgi ganīties Evedas klostera laukos. Bet, kad sestdien agri viņas tur nolaidās, lapsa kūmiņš gulēja te paslēpies un sekoja tām no tīruma uz tīrumu. Kad Akka redzēja, ka lapsa tām mieru nedos, viņa ātri nolēma pacelties gaisā un aizlaisties ar visu baru vairākas jūdzes pār Fera līdzenumu un Linderedas kalnu muguru. Tur viņa nolaidās zemē Vitševles apvidū. Bet šeit Vitševlē, kā jau iepriekš minēts, tika nozagts zostēviņš. Ja zēns nebūtu pielicis visus spēkus, lai tam palīdzētu, zostēviņš būtu beigts.