Noklausījies šo nostāstu, Nilss Holgersons kļuva vēl domīgāks.
— Kaut tikai es zinātu, kādi ir tavi nolūki, ja tu man stāsti visus šos notikumus, — zēns atkal ieteicās.
Krauklis ilgu laiku neko neatbildēja, viņš tikai sagrieza galvu šķībi un aizvēra acis.
— Ja mēs tagad abi šeit divatā vien esam, tad man gribētos izlietot gadījumu un tev ko jautāt. Vai tu kādreiz esi skaidri izzinājis, ar kādiem noteikumiem rūķītis, kas tevi apbūra, atdotu tev atpakaļ tavu agrāko izskatu?
— Par citiem nekādiem noteikumiem es neesmu dzirdējis, vienīgi to, ka man ir jāaizvada baltais zostēviņš spirgts un vesels uz Lapzemi un atkal atpakaļ uz Skoni.
— Man jau arī tā likās, — iesaucās krauklis, — jo, kad mēs satikāmies pēdējo reizi, tu itin nopietni teici, ka neesot nekas ļaunāks kā atstāt postā draugu, uz kuru tā esi paļāvies. Tev taču vajadzētu kādreiz pajautāt arī Akkai, kādi šie noteikumi bijuši. Vai tu zini, ka viņa bijusi pie tevis mājās un pati runājusi ar rūķīti?
— To Akka man nekad nav teikusi, — zēns atbildēja.
— Viņa laikam atrada par labāku, ka tu nezinātu rūķīša noteikumus, jo ir taču saprotams, ka viņa grib labāk palīdzēt tev nekā zostēviņam Mārtiņam.
— Cik savādi, Bataki: tikko mēs sanākam kopā, tev vienmēr izdodas padarīt manu sirdi pavisam smagu un nemierīgu, — zēns ieteicās.
— Jā, tā jau gan var likties, — krauklis atbildēja, — bet man šķiet, ka šoreiz tu man būsi pateicīgs, jo es tev tagad gribu pasacīt rūķīša vārdus. Tie skan tā: «Tu kļūsi atkal par cilvēku, ja pārvedīsi zostēviņu Mārtiņu atpakaļ mājās, lai tava māte viņu varētu nokaut.»
Nilss Holgersons uztraukts pietrūkās kājās.
— To tu pats esi ļaunprātīgi izdomājis! — viņš iesaucās.
— Tur jau Akka patlaban laižas šurp ar visu savu baru, — Bataki aizrādīja. — Tikai neaizmirsti, ko es tev šodien esmu stāstījis: no katras visgrūtākās nelaimes ir izeja, tikai jāprot to atrast. Un es priecāšos, ja tu to atradīsi.
XLVIII VERMLANDE UN DALSLANDE
Trešdien, 5. oktobrī
Nākamajā dienā, kad meža zosis atpūtās un Akka ganījās viena pati nomaļus no citām zosīm, Nilss izlietoja gadījumu un jautāja viņai, vai tas esot taisnība, ko krauklis teicis, un Akka to nespēja noliegt. Tad Akkai bija Nilsam svēti jāapsola, ka viņa nekad zostēviņam Mārtiņam neatklās šo noslēpumu, jo lielais, baltais zostēviņš no dabas bija drošs un augstsirdīgs, un zēns baidījās, ka varētu notikt kāda nelaime, ja viņš dabūtu zināt rūķīša noteikumus.
Tagad zēns sēdēja zostēviņa mugurā ļoti noskumis un nerunāja ne vārda; galvu viņš bija pavisam nolaidis, un viņam nebija nekāda prieka lūkoties apkārt. Viņš dzirdēja, ka vecās meža zosis skaidroja jaunajām, saukdamas: «Tagad laižamies uz Dalarnu, nu var redzēt ziemeļos Stedjanu, un tagad lidojam pāri austrumu Dalelfai; nupat esam sasniegušas Hormundas ezeru, un tagad atkal laižamies pāri rietumu Dalelfai,» — tomēr Nilsam netikās uz visu to ne acu uzmest.
«Man taču būs visu mūžu jāceļo līdzi meža zosīm, un tā es varēšu līdz apnikumam noraudzīties visos šajos apgabalos,» viņš domāja.
Viņš nekļuva arī jautrāks, kad meža zosis sauca, ka tagad esot sasniegušas Vermlandi, un upi, pār kuru viņas pašreiz lidojot uz dienvidu pusi, saucot par Klarelfu.
«Es jau esmu redzējis tik daudz upju, ka man vairs nav jāpūlas vēl kādu apskatīt,» Nilss nodomāja.
Tomēr, ja arī zēnam būtu bijusi griba visu labi aplūkot, tad te Vermlandē gandrīz nebūtu bijis vērts skatīties apkārt, jo ziemeļu Vermlandē ir tikai vienmuļi, lieli meži, kuriem tek cauri šaurā un krācēm bagātā Klarelfa. Šur un tur var redzēt kādu ogļu dedzinātavu, kādu izdegušu laukumu, kur agrāk atradušās dedzinātavas, vai arī mazas, zemas būdiņas bez dūmeņiem, kurās parasti dzīvo somi. Bet vispār viss plašais mežs izskatās vēl neskarts, tā, ka liekas, it kā atrastos tālu augšā — Lapzemē.
Meža zosis nolaidās ogļu dedzinātāju izmantotā laukumā Klarelfas krastā; kamēr putni ganījās rudens sējas zelmenī, Nilss dzirdēja no meža puses atskanam jautrus smieklus un skaļas sarunas. Somām uz muguras un cirvjiem pār pleciem pa ceļu aši nāca septiņi vīri. Šodien it sevišķi zēns bija neizsakāmi noilgojies pēc cilvēkiem, tāpēc jutās ļoti laimīgs, kad strādnieki noņēma no mugurām savas somas un apsēdās upmalā atpūsties.
Viņi ļoti žirgti sarunājās, un zēns, nometies aiz ciņa, priecājās, ka dzird cilvēku balsis. Drīz viņš dabūja no sarunām zināt, ka šie vīri ir vermlandieši un ka viņi dodas patlaban uz Norlandi, kur cer atrast darbu. Tie bija jautri ļaudis, kas prata daudz stāstīt, jo mēdza strādāt visdažādākajos novados. Tā, draudzīgi sarunājoties, kāds neviļus izteicās, ka viņš tagad jau esot bijis vai visā Zviedrijā, tomēr viņam nekur neesot tā paticis kā Nordmarkā, Vermlandes rietumu daļā, kur esot arī viņa dzimtene.
— Es tev pilnīgi piekristu, ja tu tikai Nordmarkas vietā nosauktu Friksdali, kur ir mana dzimtene! — iesaucās kāds cits no viņa biedriem.
— Bet es esmu no Jeses apriņķa, — teica trešais, — un varu jums apgalvot, ka tur, manā dzimtenē, ir vēl daudz jaukāk nekā Nordmarkā un Friksdalē.
Beigu beigās iznāca tā, ka visi septiņi vīri bija no dažādiem Vermlandes novadiem un ka katrs savu dzimtenes novadu uzskatīja par visskaistāko. Viņi sāka strīdēties, un neviens nespēja otram pierādīt sava apgalvojuma pareizību. Likās tīri, it kā viņi beigu beigās sanāks nopietnā strīdā, bet tad pa ceļu pienāca kāds vecāks vīrs gariem, melniem matiem un mazām, spriganām acīm.
— Kas te notiek, ļautiņi? Par ko jūs strīdaties? — viņš jautāja. — Jūs jau šeit tā klaigājat, ka viss mežs skan.