Viens no vermlandiešiem griezās pie jaunā pienācēja un teica:
— Tā kā tu viens pats te staigā augšā pa mežu, tad laikam būsi soms?
— Jā, es esmu soms, — pienācējs atbildēja.
— Nu, tad labi, — piezīmēja vīrs, — jo visi mēdz sacīt, ka somi esot prātīgāki nekā citi ļaudis.
— Laba slava pārāka par zeltu, — soms piebilda.
— Lūk, mēs patlaban strīdamies, kurš Vermlandes novads ir pats skaistākais. Vai tu nevarētu izšķirt mūsu strīdu, lai mēs šā jautājuma dēļ beigu beigās nesanaidojamies?
— Es lūkošu to izšķirt tik labi, cik vien spēšu, — soms atbildēja. — Tikai jums jābūt ar mani pacietīgiem, jo es gribētu jums vispirms pastāstīt kādu senu notikumu.
Soms iesāka, nometies uz kāda akmens:
— Vecos laikos visa zeme Venera ezera ziemeļos izskatījās pavisam neglīta. Visgarām tur bija vienīgi kaila augstiene un stāvas kalnu grēdas. Cilvēkiem tur nepavisam nebija iespējams dzīvot un pārtikt. Ceļus nevarēja ierīkot, un zemi nevarēja apstrādāt. Turpretī zeme Venera ezera dienvidu pusē jau arī tajos laikos bija tikpat auglīga kā tagad.
Toreiz dienvidu daļā dzīvojis kāds milzis, kam bijuši septiņi dēli. Visi septiņi bijuši stipri un krietni vīri; tomēr savā garā viņi visi bijuši ļoti lepni, un viņu starpā bieži valdījis nemiers, jo katrs gribējis būt pārāks par citiem.
Tēvam apnikuši šie mūžīgie strīdi un pastāvīgā ķildošanās, tādēļ, lai darītu tam visam galu, viņš kādu dienu sapulcējis visus dēlus ap sevi un jautājis, vai viņi būtu ar mieru, ja tos pārbaudītu, lai varētu izšķirt, kurš no viņiem esot viskrietnākais.
Dēli tam arī piekrituši, jo viņi nekā labāka nevarējuši iedomāties.
«Tad mēs visu norīkosim tā,» tēvs ieteicies. «Jūs zināt, ka ziemeļos no šī mazā dīķīša, ko sauc par Venera ezeru, atrodas neapdzīvota vieta, kas pilnīgi apklāta kukuržņiem un sīkiem akmeņiem, no tās nevienam nav nekāda labuma. Rīt jums katram ar savu arklu jādodas turp un tik daudz jāuzar no šīs zemes, cik katram iespējams. Pret vakaru arī es tur ieradīšos, lai redzētu, kurš no jums visvairāk uzaris.»
Tikko otrā rītā bija uzlēkusi saule, visi brāļi steidzās iejūgt zirgus arklos, lai ietu uz lauka. Bija prieks noskatīties, kad viņi devās pie darba. Zirgi bija nosukāti, visas arklu dzelzs daļas spīdēja un laistījās, lemeši asi jo asi. Gandrīz aulekšiem viņi metās projām, kamēr nonāca pie Venera ezera. Daži brāļi te pasitās sāņus, bet vecākais laida tieši ezerā iekšā.
«Vai lai es baidos no šādas peļķītes?» viņš izteicas par Venera ezeru.
Kad citi brāļi redzēja vecākā brāļa drosmi un uzņēmību, viņi negribēja palikt iepakaļ. Arī viņi nostājās uz arkliem un dzina zirgus ūdenī. Visi zirgi bija lieli un labi kopti, un pagāja krietns laiciņš, iekams tie vairs nejuta pamatu zem kājām un tiem bija jāsāk peldēt. Arī arkli tika rauti pa ūdeni, un vīriem nenācās viegli uz tiem noturēties. Daži dēli turējās uz arkliem, bet citi brida tāpat līdzi, tomēr visi nokļuva pāri otrā krastā. Nonākuši otrā malā, viņi visi tūliņ ķērās pie darba, lai uzartu postažu, kas nebija nekas cits kā zemes josla, ko vēlāk nosauca par Vermlandi un Dalslandi.
Vecākajam dēlam bija jādzen sava vaga pašā vidū, abi nākošie nostājās viņam katrs savā pusē un atkal nākošie pēc vecuma stājās tiem blakām, bet abi jaunākie ara katrs savu vagu — viens pašos postažas rietumos, otrs — austrumos.
Sākumā vecākais brālis dzina platu un taisnu vagu, jo apakšā pie Venera ezera zeme bija līdzena un tāpēc viegli apveļama. Darbs veicās sekmīgi, līdz viņš nonāca pie liela akmens, kam nevarēja tikt garām, tā, ka arkls bija jāceļ pāri. Tad viņš iegrūda lemesi ar visu spēku dziļi zemē un izdzina platu un dziļu vagu. Bet drīz pēc tam viņš uzdūrās uz tik cietu zemi, ka no jauna bija spiests celt arklu uz augšu. Tas atkārtojās arī vēl pēc tam, un milža dēls sāka dusmoties, ka visu laiku nevar art vienā platumā un vienādā dziļumā. Tad zeme kļuva tik akmeņaina, ka viņš spēja ieskrāpēt zemē tikai nelielu skrambu. Beidzot tomēr viņam izdevās nokļūt pie lauka ziemeļu robežas. Tur viņš nosēdās un gaidīja atnākam tēvu.
Otrais brālis arī izdzina dziļu un platu vagu, un viņam palaimējās, jo bija atradis labu un seklu joslu starp ciņiem, tā, ka varēja savas vagas dzīt bez pārtraukuma. Šur un tur pie dziļākas gravas viņš šā tā aizlocījās garām, bet, jo vairāk nāca uz ziemeļiem, jo biežāk tam vajadzēja mest līkumus, un viņa vaga kļuva šaurāka. Taču viņš bija jau tā iestrādājies, ka pie robežas nemaz neapstājās, bet ara labu gabaliņu tālāk, nekā tas būtu vajadzīgs.
Arī trešajam brālim, kas ara vecākajam pa kreisi, sākumā veicās labi. Viņa arkls dzina platāku un dziļāku vagu nekā abu vecāko brāļu; tomēr pēc īsa laika viņš uzdūrās tik cietam pamatam, ka bija jānovirzās uz rietumu pusi. Bet, tikko kļuva iespējams, viņš ņēma atkal virzienu uz ziemeļiem un dzina te atkal platas un dziļas vagas. Tomēr robeža vēl bija diezgan tālu, kad viņš vairs nespēja art tālāk. Viņam negribējās apstāties pašā lauka vidū, tādēļ apgrieza zirgus un ara citā virzienā. Tomēr jau pēc īsa laika viņš bija nonācis tik tālu, ka nevarēja vairs paart ne uz vienu pusi, un viņam bija jāapstājas.
«Man gan būs vissliktāk uzartais gabals,» viņš sevī nodomāja un nosēdās uz sava arkla, lai sagaidītu tēvu.
Būtu lieki pārāk sīki atstāstīt, kā veicās citiem brāļiem. Viņi nobeidza savus gabalus kā īsti vīri. Tiem, kas ara vidū, klājās visai grūti, bet tiem, kuri ara austrumu vai rietumu pusē, gāja vēl grūtāk, jo tur bija tik daudz akmeņu un staignāju, ka par spīti visām pūlēm vagas neiznāca taisnas un vienmērīgi dziļas. Par abiem jaunākajiem brāļiem jāsaka, ka viņiem nācās savus arklus bieži cilāt un grozīt, tomēr beigu beigās viņi katrs bija uzaruši krietnu gabalu.