Vakarā ikviens no visiem septiņiem brāļiem sēdēja nokusis un nomākts savas vagas galā un gaidīja tēvu.
Tad arī ieradās tēvs. Vispirms viņš piegāja pie tā, kas bija aris visattālāk rietumos.
«Labvakar!» tēvs teica. «Kā tev veicās ar darbu?»
«Ne sevišķi,» dēls atbildēja. «Tā ir ļoti neizdevīga zeme, ko jūs esat izmeklējis aršanai.»
«Manuprāt, tu esi pagriezis muguru savam darba laukam,» tēvs atteica. «Apgriezies otrādi, tad redzēsi, ko esi pastrādājis! Tas nemaz nav tik maz, kā tev liekas.»
Kad dēls pagriezās atpakaļ, viņš redzēja, ka tur, kur bija gājis pāri viņa arkls, radušās krāšņas ielejas ar ezeriem un skaistiem mežiem apaugušiem pakalniem. Viņš bija Vermlandē izaris krietnu gabalu no Dalslandes un Nordmarkas ar visiem skaistajiem ezeriem: Lašu, Lelongu, Lielo Leezeru un abus Silarnus, un tēvs varēja būt ar viņu pilnīgi apmierināts.
«Tagad paskatīsimies, ko paveikuši citi,» tēvs ieteicās.
Nākošais dēls, pie kura viņi nonāca, — pēc kārtas piektais, — bija uzaris Jesas apriņķi un Glafsfjordu. Trešais dēls bija uzaris visu Vermelnu, bet vecākais — Friksdali un Frikena ezerus. Nākošais dēls pēc vecuma bija apstrādājis Elfdali ar Klarelfu. Ceturtajam dēlam bija nācies grūti cīnīties Bergslagernā, uzarot Ingena un Daglesena ezerus, kā arī lielāku skaitu citu, mazāku ezeriņu. Sestais bija dzinis visai dīvainu vagu. Vispirms viņš bija uzaris vietu lielajam Skagerna ezeram, pēc tam dzinis šauru vagu, kuras vietā bija radusies Letupe, bez tam bija pārbraucis ar arklu pāri robežai un Vestmanlandes kalnu iecirknī uzaris vairākus mazus ezeriņus.
Kad tēvs bija aplūkojis visu uzarto zemi, viņš teica, ka dēli esot pastrādājuši krietnu darbu un viņš esot ar tiem visiem apmierināts. Tagad šī zeme vairs neesot postaža, bet to jau varot apstrādāt un apkopt. Viņi esot radījuši daudzas auglīgas ielejas un daudzus, ezerus, kur bagātīgi mitīšot zivis. Upēm un upītēm esot krietni ūdenskritumi, kas varēšot dzīt dzirnavas, zāģētavas un dzelzs rūpnīcas. Kalnos starp izdzītajām vagām būšot vietas mežiem, kur varēšot cirst kokus un nodarboties ar ogļu dedzināšanu, un tagad būšot arī iespējams ierīkot labus ceļus uz kalnraktuvēm rūdas iegūšanai.
Dēli priecājās, dzirdot tēvu tā runājam, tomēr viņi gribēja arī zināt, kurš tad esot izdzinis vislabāko vagu.
Un tēvs viņiem teica:
«Tādā aramzemē kā šeit ir daudz svarīgāk, ka visas vagas ir labas un papildina cita citu, nekā ja viena vaga būtu labāka par citām. Un man liekas, tas, kas nonāks pie šaurajiem un garajiem ezeriem Nordmarkā un Dalslandē, labprāt atzīs, ka diezin vai būs kaut ko skaistāku redzējis. Un tomēr viņš arī priecāsies, redzot gaišos un auglīgos apgabalus Glafsfjorda un Vermelna apkārtnē. Ja tad viņš vēl kādu laiku būs uzturējies šajos patīkamajos un darbīgajos apvidos, viņš labprāt iegriezīsies garajās, šaurajās ielejās pie Frikena ezera un Klarelfas. Un, ja viņam arī tur apniks, tad viņš uzjautrināsies, pabraukājot pa kalnu apgabalu visdažādāk veidotajiem ezeriem, kuri vijas un līku loču stiepjas cauri kalnājiem, un kuru ir tik daudz, ka neviens pat nezina un nevar paturēt atmiņā šo ezeru nosaukumus. Apskatījis šos ezerus un ezeriņus, viņš izbaudīs lielu prieku, nonākot Skagerna plašajos ūdeņos. Un tagad es jums vēl ko teikšu: gluži tāpat kā ar šīm vagām ir arī ar jums, mani dēli. Neviens tēvs sevišķi nepriecāsies, ja viens dēls būs pārāks par otru, bet, ja viņš savu skatienu ar tādu pašu prieku var pievērst, sākot no vecākā līdz pašam jaunākajam, tad viņš savā sirdī jūtas apmierināts.»
XLIX KĀDA MAZA MUIŽA
Ceturtdien, 6. oktobrī
Sekodamas Klarelfas upei, meža zosis sasniedza Munkforsas lielās fabrikas, pēc tam tās pagriezās uz rietumiem — uz Friksdales pusi. Viņas vēl nebija sasniegušas Frikena ezeru, kad jau iestājās tumsa; tad zosis nolaidās kādā meža purvā. Zosīm tā tiešām bija laba vieta, bet zēnam — nemīlīga un mitra. Viņš labprāt būtu izvēlējies kādu citu naktsmāju. Vēl gaisā būdams, viņš bija ieraudzījis kalnu piekājē dažas mājas un steigšus nolēma tās uzmeklēt.
Ceļš iznāca garāks, nekā viņš bija domājis, un zēns vairākas reizes juta vilinājumu doties atpakaļ. Beidzot mežs kļuva retāks, un viņš iznāca uz kāda lielceļa. Mazliet tālāk no šā ceļa nogriezās skaistu bērzu gatve, kas veda uz kādām mājām, un Nilss tūliņ sāka soļot pa to.
Vispirms viņš nonāca pie kāda liela pagalma, kam visapkārt bija garas, sarkanas ēkas. Kad zēns bija ticis tam pāri, viņš ieraudzīja otru tikpat lielu pagalmu, kura malā atradās dzīvojamā ēka; tās priekšā bija liels maurs un ar granti nokaisīts celiņš; aiz mājas plētās plašs, ēnains dārzs. Pati dzīvojamā ēka bija maza un vienkārša, bet apkārt pagalmam auga ļoti augsti pīlādži; tie auga tik cieši cits pie cita, ka izveidoja it kā sienu, un zēnam likās, viņš ieiet krāšņā, spraišļainā zālē. Pašā augšā mirdzēja bāli zilā debess, pīlādžu lapas bija dzeltenas, un zaros karājās lieli, sarkani ogu ķekari; maurs vēl bija zaļš, bet tajā vakarā mēness no debesīm lēja pār to tik mirdzoši spilgtu gaismu, ka zāle mirdzēja kā sudrabs.
Neredzēja neviena cilvēka, un Nilss varēja staigāt pēc patikas. Tikko viņš iegāja dārzā, tā pamanīja kaut ko tādu, kas viņu tūliņ uzjautrināja. Viņš bija iekāpis nelielā pīlādzī, lai nogaršotu tā ogas, kad ieraudzīja ievu krūmu, arī pilnu ar ogām. Bet, uzrāpies ievā, viņš pamanīja jāņogu krūmu, no kura nokarājās gari, sarkani ogu ķekari, tālāk bija ērkšķogas, avenes un mežrozes. Sakņu dārzā auga bietes un kāļi, visiem augiem bija nogatavojušās sēklas, stublājos karājās mazas, resnas pākstītes. Un tur celiņa vidū, — viņš nebija vīlies, — tur spilgtajā mēness gaismā gulēja liels, skaists ābols!