Nilss apsēdās celiņa malā, nolika ābolu sev priekšā un ar kabatas nazīti sāka griezt no tā mazus gabaliņus. Kā tas gāja pie sirds!
«Nemaz nebūtu ļauni palikt par rūķīti, ja vienmēr varētu tik viegli tikt pie labas maltītes kā šeit šajās mājās,» viņš nodomāja.
Ābolu ēdot, zēnam iešāvās prātā daždažādas domas. Nezin kā būtu, ja viņš paliktu tepat un ļautu meža zosīm vienām pašām laisties tālāk.
«Es tiešām nesaprotu, kā lai pasaku zostēviņam Mārtiņam, ka nemaz nedrīkstu vairs atgriezties atpakaļ mājās!» viņš bēdājās. «Varbūt būtu labāk, ja es pavisam šķirtos no viņa. Tad es varētu rīkoties tāpat kā vāveres un jau laikus sagādāt sev pārtikas krājumus ziemai, lai man nav jānomirst badā. Zirgu stallī vai govju kūtī atradīsies arī kāds silts kaktiņš, un man nebūs jāsalst.»
Zēns aizvien dziļāk nogrima šajās pārdomās.
Piepeši viņš izdzirda sev virs galvas vieglu troksni. Nilss paskatījās un blakus sev ieraudzīja it kā mazu, strupu bērza celmu. Celms grozījās un kustējās, un tā augšā kā kvēlas ogles spīdēja divi gaiši punkti. Tas nudien izskatījās spocīgi, bet zēns ātri vien pamanīja, ka celmam bija līks deguns un spalvas ap kvēlojošajām acīm. Tad viņš nomierinājās.
— Cik patīkami beidzot sastapt kādu dzīvu radījumu! — Nilss iesāka. — Varbūt jūs, pūces kundze, man varat pateikt, kā šo muižu sauc un kas te dzīvo.
Meža pūce kā jau parasti bija sēdējusi uz jumtam pieslieto lielo trepju kāpšļa un glūnējusi no turienes uz pelēm. Bet viņai par lielu brīnumu ne alejās, ne mauros šovakar neredzēja pelēkos kustonīšus. Toties viņa ieraudzīja kaut ko mazam cilvēciņam līdzīgu.
«Lūk, kas aizbaida visas peles. Kas gan tas varētu būt?» viņa prātoja. «Tas nav ne vāverīte, ne kaķēns, ne sermulis,» viņa gudroja. «Domāju, tādam putnam, kas tik ilgi dzīvojis vecā muižā, gan būtu jāzina itin viss, kas notiek pasaulē. Bet tas te iet pāri manai saprašanai.» Viņa tik ilgi lūkojās mazajā radījumā, kamēr acis sāka sūrstēt. Beidzot ziņkārība ņēma virsroku, un pūce nolaidās zemē, lai tuvotos svešiniekam. Kad zēns sāka runāt, viņa pieliecās tuvāk, lai to labāk novērotu.
«Viņam nav ne nagu, ne dzeloņa,» pūce domāja, «bet, ko var zināt, vai tikai tam nav kāds indes zobs vai cits vēl bīstamāks ierocis. Man viņš jāpapēta labāk, iekams uzdrīkstos tam uzbrukt.»
— Šo muižu sauc par Morbaku, — viņa sacīja, — un senāk te dzīvoja labi ļaudis. Bet kas tu pats esi?
— Es domāju te apmesties uz dzīvi, — zēns atteica, neatbildēdams tieši uz pūces jautājumu. — Kā tu domā, vai to varētu?
— Tagad gan muižu nevar salīdzināt ar to, kāda tā bija senāk, bet dzīvot te vēl var gluži labi. Viss ir atkarīgs no tā, kā dzīvo un ko ēd. Vai tu domā medīt peles un žurkas?
— Kur nu! — zēns izsaucās. — Tad jau drīzāk žurkas varētu apēst mani.
«Nevar vis zināt, vai viņš tiešām tik nekaitīgs, kā stāsta,» pūce domāja, «bet pamēģināt jau var.» Viņa pacēlās spārnos un nākamajā mirklī jau bija iecirtusi nagus Nilsa Holgersona plecos un tagad mēģināja izknābt viņam acis. Ar vienu roku zēns sargāja acis, ar otru mēģināja pretoties, turklāt kliedza, cik vien jaudas, pēc palīga. Viņš sajuta, ka atrodas dzīvības briesmās, un viņam likās, ka šoreiz tas nāvei neizbēgs.
Nu man jāpastāsta, ka tieši tajā gadā, kad Nilss ceļoja ar meža zosīm, kāda zviedru rakstniece lauzīja galvu par lasāmgrāmatu skolas bērniem, kurā gribēja aprakstīt Zviedriju. Par šo grāmatu viņa bija domājusi no ziemsvētkiem līdz rudenim, bet tomēr vēl nebija paspējusi uzrakstīt nevienu rindiņu un beidzot jutās tik nogurusi, ka sevī nosprieda:
«To tu nemaz nevari. Sēdies labāk pie sava galda, raksti stāstus un pasakas, kā esi paradusi, un ļauj kādam citam sarakstīt grāmatu, kura ir nopietna un pamācoša un kurā ik vārds ir patiess!»
Viņa jau gandrīz bija nodomājusi atmest savu nodomu, kaut gan ar nozēlām, jo viņai gauži patika rakstīt skaistus nostāstus par Zviedriju. Tad viņai ienāca prātā, ka varbūt nespēj veikt savu nodomu pa daļai tāpēc, ka dzīvo pilsētā un visapkārt nekā cita neredz kā vien ielas un namu mūrus. Ja viņa apmestos uz laukiem, kur redzētu mežus un laukus, varbūt tad arī darbs veiktos labāk.
Viņa bija no Vermlandes un skaidrs, ka savu grāmatu gribēja sākt ar šā apgabala aprakstu. Vispirms viņa vēlējās notēlot vietu, kur uzaugusi. Tā bija kāda neliela muiža, kurā bija saglabājies daudz veclaiku paražu un tikumu. Bērniem varbūt patiktu, ja pastāstītu par tiem daudzajiem darbiem, ko viņas bērnībā te veica visu cauru gadu. Viņa gribēja aprakstīt ziemsvētkus, Jaungadu, lieldienas un Jāņus, pastāstīt, kā bija ierīkota virtuve un pieliekamie, klētis, kūtis, stallis un pirts. Taču spalva neklausīja. Viņa nespēja to izskaidrot, bet tā tas bija. Tiesa gan, viņa atcerējās visu tik skaidri, it kā vēl tagad dzīvotu šinī muižā. Bet, ja nu viņa bija nolēmusi apmesties uz laukiem, kāpēc tad neapciemot šo veco muižu, iekams sāk par to rakstīt? Vairākus gadus viņa nebija tur bijusi un priecājās, ka radies iemesls to apmeklēt. Turklāt, lai kur viņa atradās, vienmēr tā juta ilgas pēc šī zemes stūrīša. Viņa pazina daudz skaistākas vietas, bet nekur nejutās tik labi un droši kā šajā mājā, kur bija pavadījusi savu bērnību.
Tomēr nemaz nebija tik viegli turp atgriezties, kā to varētu domāt, jo muiža bija pārdota cilvēkiem, kurus viņa nepazina. Viņa zināja, ka to gan uzņems labi, bet nevēlējās iegriezties senajās mājās kā svešiniece un sarunāties ar svešiem cilvēkiem, domājot par to, kā tas bijis senāk. Tādēļ viņa nolēma tur ierasties vēlā vakarā, kad visi darbi būs pabeigti un cilvēki atradīsies istabās.