«Nekur visā plašā pasaulē ļaudis neprot tik skaisti iekārtot savu dzīvi, kā manos laikos to prata šinī vecajā muižā,» rakstniece domāja, «Savs laiks bija darbam, savs laiks — izpriecai, bet līksme valdīja vienmēr. Kā es vēlētos šurp atgriezties! Tagad, kad esmu redzējusi savu dzimto sētu, man tik grūti to atstāt.»
Viņa pagriezās pret baložu baru un, pati sevī smiedamās, teica;
— Laidieties pie mana tēva un sakiet viņam, ka ilgojos pēc mājām! Esmu ilgi maldījusies pa svešām vietām. Vaicājiet tēvam, vai viņš nevar iekārtot tā, lai es tiktu atpakaļ savu bērnu dienu mājoklī!
Tikko viņa bija izteikusi šos vārdus, baloži pacēlās gaisā un aizlaidās. Viņa mēģināja tos pavadīt ar skatienu, bet tie ātri izzuda viņas acīm. Likās, ka viss gaišais putnu bars izgaisis mirdzošajā mēnesnīcā.
Tikko baloži bija aizlaidušies, rakstniece izdzirda skaļus kliedzienus. Viņa steidzās uz to pusi, no kurienes tie atskanēja, un ieraudzīja kaut ko pavisam neparastu: kāds maziņš, maziņš cilvēciņš, tikko plaukstas lielumā, cīnījās ar meža pūci. Pirmajā mirklī viņa aiz apmulsuma apstājās, bet tad mazā Sprīdīša saucienā izskanēja tāds izmisums, ka viņa ātri metās tam palīgā. Pūce uzlaidās kokā, bet mazais vīriņš palika viņas priekšā stāvam,
— Pateicos par palīdzību! — viņš teica. — Bet jums nevajadzēja ļaut pūcei aizlaisties, jo tagad viņa man uzglūn no zara, un es nevarēšu tikt projām.
— Tev taisnība, tas bija nepārdomāti, — viņa piekrita. — Bet vai nevaru tevi pavadīt līdz tai vietai, kur tu dzīvo? — Un, kaut gan viņa labprāt sacerēja pasakas, tomēr bija ne mazumu izbrīnījusies, tādā kārtā sarunājoties ar rūķīti. Tā jau bija, it kā viņa, stāvot mēnesnīcā savas agrākās mājas priekšā, gaidījusi kaut ko sevišķu.
— Taisnību sakot, biju nodomājis šeit pagalmā pārnakšņot, — mazais zēns atteica. — Ja jūs man varētu ierādīt drošu guļvietu, tad tikai rīt agri dotos atpakaļ uz mežu.
— Tev ierādīt naktsmāju? Vai tad tu te nedzīvo?
— Ak, es saprotu, jūs mani turat par rūķīti, — teica mazais vīriņš. — Bet es esmu tāds pats cilvēks kā jūs, tikai apburts.
— Tas ir visbrīnišķīgākais, ko vien jebkad esmu dzirdējusi. Vai tu man nevari izstāstīt, kā viss tas notika?
Zēnam nebija nekas pretim. Un, jo tālāk viņš tika ar savu stāstu, jo klausītāja vairāk brīnījās un arī priecājās.
«Kas tā par laimi, ka satieku kādu, kas uz zoss muguras apceļojis visu Zviedriju,» viņa domāja. «Visu, ko viņš man stāsta, varu uzrakstīt. Tagad man vairs nav ko bēdāties. Cik labi, ka iegriezos sava tēva mājās! Tikko ienācu vecajā pagalmā, man radās palīdzība.»
Šajā brīdī rakstniecei modās doma, ko viņa tikko drīkstēja izdomāt līdz galam. Ar baložiem viņa bija nosūtījusi ziņu savam tēvam, ka ilgojas pēc tēva mājas, un tūliņ tai bija radies palīgs jautājumā, kura dēļ viņa jutās tik norūpējusies. Vai tā bija tēva atbilde uz viņas lūgumu?
L ZELTS JŪRĀ
CEĻĀ UZ JŪRU
Piektdien, 7. oktobrī
Visu laiku zosis savā rudens ceļojumā laidās tieši uz dienvidiem, bet pēc Frikena ielejas viņas mainīja virzienu, laidās pāri Rietumvermlandei un Dalslandei un devās uz Bohusleni. Tas bija līksms ceļojums. Jaunie zoslēni bija tā ievingrinājušies lidošanā, ka nemaz vairs nesūdzējās par nogurumu, un Nilss Holgersons pamazām atguva labo omu. Viņš vēl aizvien bija laimīgs, ka izrunājies ar dzīvu cilvēku. Svešā kundze bija mēģinājusi viņu pārliecināt, — ja viņš vienmēr būs izpalīdzīgs un labs pret visiem, tad viņam arī klāsies labi un viņa dēkas var ņemt labu galu. Viņa nevarēja tam pateikt, kā Nilss varētu atdabūt savu veco izskatu, bet bija viņam atkal atdevusi drosmi un ticību sev pašam. Tagad viņš tikai domāja par to, kā atrunāt balto zostēviņu no atgriešanās dzimtenē.
— Vai zini ko, zostēviņ Mārtiņ! —- viņš kādreiz teica. — Man liekas, ka mums būs stipri garlaicīgi dzīvot visu ziemu mājās. Labāk būtu, ja mēs pavadītu meža zosis uz svešām zemēm.
— Tu taču nerunā nopietni! — zostēviņš izbijies iesaucās, jo tagad, kad bija pierādījis, ka spēj izturēt ceļojumu līdz pašai Lapzemei meža zosīm līdzi, viņš nekā cita nevēlējās kā atgriezties atpakaļ Holgera Nilsona zosu stallī.
Zēns, brīdi klusēdams, noraudzījās lejā uz Vermlandi, kur meži, birzis un dārzi rotājās sārtām un dzeltenām rudens lapām un garie ezeri gulēja, tumšzili mirdzēdami, zeltainajos krastos.
— Man liekas, ka zemi tur apakšā nekad vēl neesmu redzējis tik skaistu kā šodien, — zēns teica. — Ezeri izskatās kā no zila zīda un krasti kā platas zelta lentas. Vai tev arī neliekas, ka būtu tīri žēl atgriezties Rietumvemmenhegā un no pasaules nekā vairs neredzēt?
— Es domāju, tu vēlējies tikt atpakaļ pie tēva un mātes, lai parādītu viņiem, kāds labs zēns no tevis iznācis, — zostēviņš atteica.