Visu vasaru baltais zostēviņš bija sapņojis par to lepno brīdi, kad piepeši nolaidīsies sētsvidū Holgera Nilsona mājiņas priekšā un parādīs visām zosīm, vistām, govīm, kaķim un arī Nilsona mātei savu Daiļdūnīti un sešus zoslēnus. Tādēļ zēna priekšlikums viņu nemaz neiepriecināja.
Tajā dienā meža zosis vairākas reizes diezgan ilgi atpūtās. Visur tās atrada labus rugāju laukus, kurus ar nožēlu vēlāk atstāja. Pret vakaru tās laidās pār Dalslandi. Viņas devās pāri ziemeļrietumiem, un šeit bija gandrīz vēl skaistāk nekā Vermlandē. Ezeru bija tik daudz, ka zeme vijās starp tiem kā šauras, augstas smilšu kāpas. Tīrumiem nebija daudz vietas, bet koki šeit auga krāšņi jo krāšņi un stāvie ezeru krasti šķita kā skaisti dārzi. Vai nu gaisā, vai ūdenī bija kaut kas tāds, kas pievilka saules starus vēl tad, kad pati saule jau bija aizslīdējusi aiz pakalniem. Pār tumšo ūdens līmeni rotājās un ņirbēja zelta svītras, un pār zemi zaigoja dzidra, gaiši rožaina mirdza, kurā izdalījās zeltainie berzi, gaiši sarkanās apses un dzeltensārtie pīlādži.
— Bet, mīļais Mārtiņ, vai tev pašam neliekas smagi, domājot, ka mēs nekad vairs neredzēsim tik skaistas ainavas? — zēns jautāja.
— Es labāk priecājos par Skones auglīgajiem, līdzenajiem tīrumiem nekā par šiem nabadzīgajiem, akmeņainajiem pakalniem, — zostēviņš atbildēja. — Bet tu jau pats labi zini, ka nešķiršos no tevis, ja tu ceļojumu gribi vēl turpināt.
— Šo atbildi arī gaidīju no tevis, — zēns atbildēja. Kā smags akmens novēlās viņam no sirds, un to it skaidri varēja nomanīt no viņa balss.
Meža zosis laidās pāri Bohuslenes kalniem. Ielejas, šauras un dziļas, gulēja tālu lejā un izskatījās kā šauras, tumšas kalnu aizas, un garie ezeri ielejās bija gluži melni, it kā tie būtu izniruši no pašām zemes dzīlēm. Jā, arī šī ainava bija tiešām brīnum jauka. Zēnam no augšas raugoties, zeme tur lejā gan atmirdzēja saules staros, gan atkal gulēja tumšā ēnā, tas viss tai piešķīra savdabīgu mežonību. Zēns nezināja, kā tas gadījās, bet viņam šķita, ka te senos laikos droši vien dzīvojuši drošsirdīgi vīri, kas veikuši dažu labu varoņdarbu un kas šai noslēpumu pilnajā apvidū piedzīvojuši bīstamas dēkas. Arī Nilsa Holgersona sirdī, kas aizvien bija kārojusi neparastus piedzīvojumus, pamodās vecais dēku gars.
«Domājams gan, ka man kaut kā trūktu, ja katru mīļu dienu nedraudētu kādas dzīvības briesmas,» viņš sevī prātoja. «Tādēļ arī labi, ka esmu apmierināts ar tādu dzīves veidu, kāds man tagad piešķirts.»
Bet, protams, lielajam, baltajam zostēviņam viņš par to neko neteica, jo meža zosis laidās pār Bohusleni tik lielā ātrumā, ka baltais zostēviņš smagi elsa un nemaz nebūtu varējis atbildēt. Saule stāvēja pie apvāršņa un brīžiem nozuda aiz pakalniem, bet meža zosis joņoja tik strauji, ka lāgu lāgiem sauli no jauna saskatīja.
Beidzot rietumos parādījās gaiša svītra, kas ar katru spārna vēzienu kļuva platāka. Tā bija jūra. Piena balta, rožu sārta un debeszila tā zaigoja viņu priekšā, un, kad zosis laidās pāri piekrastes klintīm, viņas vēlreiz ieraudzīja sauli, tagad lielu un sarkanu pašā debess malā iegrimstam viļņos.
Kad zēns redzēja brīvo, bezgalīgo jūru savā priekšā un sarkano rieta sauli, kas mirdzēja tik maigi, ka tai varēja skatīties tieši virsū, viņa dvēseli pārņēma dziļš miers un paļāvība.
— Kādēļ tu sēro, Nils Holgerson? — vaicāja saule. — Dzīve pasaulē ir krāšņa kā lieliem, tā maziem. Un ir labi, ja esi brīvs un bezrūpīgs un visa plašā tāle tevi aicina.
MEŽA ZOSU DĀVANA
Meža zosis bija nolaidušās naktsguļai uz kādas mazas klinšu saliņas netālu no Fjellbakas pilsētas. Kad bija jau tuvu pusnaktij un mēness stāvēja augstu pie debess, vecā Akka izberza miegu no acīm un pamodināja Iksi un Kaksi, Kolmi un Nelji, Viizi un Kuuzu Beidzot viņa piegrūda ar knābi arī Sprīdītim.
— Kas noticis, Akkas māt? — viņš satrūcies uzlēca kājās.
— Nekas bīstams, — barvede atbildēja. — Mēs, septiņas vecās zosis, gribam palidot kādu gabalu pa jūru un domājām, varbūt tu vēlies doties mums līdzi.
Zēns nomanīja, ka Akkai kas sevišķs padomā, un tūliņ uzsēdās tai mugurā. Zosis laidās rietumu virzienā uz priekšu. Vispirms bija redzamas daudzas lielas un mazas salas, tad plašs, atklāts ūdens. Beidzot viņi sasniedza lielo Vedernu salu grupu, kas atrodas gluži atklātā jūrā. Tās bija zemas, klinšainas salas, un mēnesnīcā varēja it skaidri saredzēt, ka no rietumu puses tās viļņu noskalotas pavisam gludas. Dažas salas bija diezgan lielas, un uz tām zēns pamanīja nedaudzas mājas. Akka uzmeklēja pašu mazāko saliņu un nolaidās uz tās. Tā bija šķautņaina klints, kuras smailē kādā spraugā jūra bija ieskalojusi smalku, baltu smilti un gliemežvāciņus.
Nolēcis no vecās zoss muguras, zēns pamanīja sev blakus it kā lielu, smailu akmeni, bet tūliņ redzēja, ka tas ir liels laupītājputns, kas šo šēru izvēlējies par naktsmītni. Un Nilss vēl nebija paguvis brīnīties par meža zosīm, kas tik pārdroši nometušās blakus tādam bīstamam ienaidniekam, kad putns, lēkdams platiem soļiem, nāca viņiem pretī, un zēns pazina ērgli Gorgo.
Redzams, Akka un Gorgo bija norunājuši šeit satikties, tāpēc neviens no tiem neizrādīja pārsteigumu.
— Tas ir labi, ka tu jau šeit, — Akka sacīja. — Nebiju domājusi, ka ieradīsies pirms mums. Vai jau ilgi gaidi?
— Es ierados jau vakarā, — Gorgo atteica. — Bet baidos, ka uzslavu būšu pelnījis vienīgi par to, jo tavu uzdevumu neesmu lāgā paveicis.
— Tu, bez šaubām, esi veicis vairāk, nekā pats gribi atzīties, — Akka atbildēja. — Bet, iekams stāsti par savu ceļojumu, gribu lūgt Sprīdīti palīdzēt man atrast kaut ko, kas šeit uz salas paslēpts.