Zēns patlaban bija nogrimis dažu skaistu gliemežvāku aplūkošanā, bet, kad Akka minēja viņa vārdu, viņš pacēla galvu.
— Tu droši vien būsi izbrīnījies, ka neieturējām taisnu kursu, bet laidāmies šurp uz rietumiem? — Akka sacīja.
— Man tas gan likās tā mazliet savādi, — zēns atteica, — bet zinu, ka visam, ko vien jūs darāt, ir dibināts iemesls.
— Tev ir liela paļāvība uz mani, — Akka iebilda. — Bet baidos, ka šoreiz mūsu ceļojumam nebūs cerētie panākumi.
Pirms daudziem gadiem, — Akka turpināja, — mani un mūsu bara vecās zosis kādā pavasara ceļojumā pārsteidza vētra un atdzina šurp uz šo salu. Redzēdamas visapkārt tikai klaju jūru, mēs baiļojāmies, ka vētra mūs neaiznes pārāk tālu no zemes, un nolaidāmies uz viļņiem. Vētras dēļ bijām spiestas pavadīt vairākas dienas starp šīm klintīm. Mēs cietām izsalkumu, un kādu dienu, meklēdamas barību, nonācām šajā spraugā. Mēs te neatradām neviena vienīga zāļu stiebriņa, bet gan vairākus maisiņus, kas, cieši kopā sasieti, gulēja jau pa daļai smiltīs. Mēs cerējām, ka tur būs graudi, un tos tik ilgi plūkājām un raustījām, kamēr kāds maiss ieplīsa, bet no tā graudu vietā izbira spoži zelta gabali. Tos mēs, meža zosis, nevarējām izlietot un tāpēc atstājām turpat guļam.
Visus šos gadus mēs par savu atradumu vairs, neesam domājušas, bet šoruden notika kaut kas tāds, ka mums zelts var noderēt. Lai gan maz ticams, ka tas vēl atrodas turpat, tomēr atlaidāmies šurp un lūdzam tevi pārbaudīt šo atradumu.
Zēns ielēca spraugā, paņēma katrā rokā pa gliemežvākam un sāka rakt smiltis. Maisiņus gan viņš vairs neatrada, bet, izracis diezgan dziļu bedri, sadzirdēja šķindoņu un ieraudzīja vienu zelta naudas gabalu. Pataustījis ar roku, viņš atrada, ka smiltīs guļ daudz apaļu naudas gabalu; zēns žigli steidzās atpakaļ pie Akkas.
— Maisiņi gan satrūdējuši un saplīsuši, — viņš teica, — bet nauda guļ smiltīs, un, man liekas, ka tā nav aizskarta.
— Tas ir labi, — Akka sacīja. — Aiztaisi nu atkal bedri ciet, lai neviens nevar manīt, ka te rakts!
Kad zēns bija Akkas pavēli izpildījis un atkal uzkāpis uz klints, viņš izbrīnījies apstājās. Akka bija nostājusies pārējo sešu meža zosu priekšgalā, un viss gājiens ļoti svinīgi tuvojās viņam. Pienākušas pie zēna, zosis vairākas reizes palocīja kaklus un izskatījās tik nopietnas, ka arī zēns gribot negribot noņēma micīti un palocījās.
— Mums tev kas sakāms, — Akka iesāka. — Mēs, vecās zosis, savā starpā nospriedām, ja tu, Sprīdīti, atrastos cilvēku kalpībā un būtu viņiem daudzkārt sniedzis tik lielu palīdzību, kā to esi darījis mums, tad tie droši vien no tevis nešķirtos, pirms nebūtu tev bagātīgi atlīdzinājuši.
— Ak Akkas māt, es jau jums nemaz neesmu palīdzējis! — zēns atbildēja. — Jūs pašas mani uzņēmāt savā barā.
— Un mēs arī domājam, ja kāds cilvēks mūs pavadījis visā mūsu ceļojumā, tad viņam nebūs no mums šķirties tik nabagam, kāds viņš pie mums ieradies.
— Ak, ko gan visu neesmu pa šo gadu iemācījies! Un tas ir daudz vērtīgāk nekā zelts un bagātība, — zēns apgalvoja.
— Tā kā šie zelta gabali te guļ jau ilgus gadus, tad tiem droši vien vairs nav īpašnieka, — Akka turpināja, — un tādēļ mēs nodomājām, ka tev, Sprīdīt, tie jāpieņem.
— Vai tad jūs šo bagātību negribat paturēt pašas; sev, Akkas māt? — jautāja zēns.
— Jā gan. Mēs ar to gribam tevi apbalvot, lai tavs tēvs un māte redz, ka tu esi bijis par zosu zēnu pie krietniem saimniekiem.
Zēns pagriezās sāņus, pameta skatienu uz jūru, bet tad atkal ielūkojās Akkas mirdzošajās acīs.
— Es ļoti brīnos, Akkas māt, — viņš teica, — ka jūs mani gribat jau atlaist un dodat algu, kad vēl pats nemaz neesmu savu vietu uzsacījis.
— Kamēr mēs, meža zosis, esam vēl Zviedrijā, tu, protams, paliksi pie mums, — Akka atteica. — Es tev gribēju parādīt, kur atrodas zelts, jo tagad mēs to varējām izdarīt, netaisot pārāk lielu līkumu.
— Un tomēr ir tā, kā teicu, — zēns atbildēja. — Jūs gribat tikt no manis vaļā, iekams pats vēlos šķirties no jums. Pēc visa tā garā laika, ko esam nodzīvojuši kopā sirsnīgā draudzībā, gan nebūtu par daudz prasīts, lai jūs mani ņemtu līdzi uz svešām zemēm.
Kad zēns to pateica, Akka un visas pārējās meža zosis izstiepa kaklus taisni gaisā un caur pusatvērtajiem knābjiem klusēdamas ievilka gaisu.
— Tas ir kaut kas, par ko nemaz vēl neesmu domājusi, — Akka sacīja, kad bija mazliet attapusies. — Bet, iekams tu to izlem, uzklausīsimies, ko mums pastāstīs Gorgo. Kad mēs atstājām Lapzemi, es ar Gorgo norunāju, ka viņš aizlaidīsies uz Skoni, tavu dzimteni, un mēģinās dabūt no rūķīša labākus nosacījumus.
— Jā, tas tiesa, — Gorgo iebilda. — Bet, kā jau teicu, man nelaimējās. Holgera Nilsona mājiņu gan atradu itin viegli un, kad biju tai dažas reizes lidinājies pāri, ieraudzīju arī rūķīti starp ēkām ložņājam. Es tūliņ nošāvos lejā, satvēru to knābī un nonesu uz kādu tīrumu, kur mierīgā garā varējām parunāties. Es viņam pastāstīju, ka mani sūta Akka no Čebnekajses, lai noskaidrotu, vai viņš nevar noteikt Nilsam Holgersonam vieglākus nosacījumus.
«Es vēlētos pats to darīt,» rūķītis atbildēja, «jo esmu dzirdējis, ka zēns pa visu ceļojuma laiku bijis krietns un godīgs; bet diemžēl tas vairs nestāv manā varā.»
Es sadusmojos un teicu, ja viņš nepadosies, izknābšu tam acis.
«Dari ar mani, ko gribi,» viņš atbildēja. «Bet ar Nilsu Holgersonu viss paliek tāpat, kā bijis. Tu vari viņu no manis pasveicināt un teikt, ka viņš darītu labi, ja pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās, jo te klājas ļauni. Holgers Nilsons galvojis par savu brāli, kam tas pilnīgi uzticējies, taču viņam pašam nācies samaksāt brāļa parādu. Ar aizņemtu naudu viņš nopircis sev zirgu, bet tas sācis klibot pašā pirmajā dienā, kad Holgers Nilsons to iejūdzis ratos, un kopš tā laika to vairs nevar lietot.