«Jā, un pastāsti Nilsam Holgersonam,» rūķītis vēl piebilda, «ka viņa vecāki jau pārdevuši divas govis un ka tagad būs tie spiesti pamest mājiņu un laukus, ja nesaņems palīdzību.»
Kad zēns to dzirdēja, viņa pierē iegūlās dziļas grumbas un dūrītes sakniebās tik stipri, ka pirkstu kauliņi kļuva gluži balti.
— Tas ir ļoti cietsirdīgi no rūķīša! — viņš iesaucās. — Ar viņa nosacījumiem es nevaru atgriezties vecāku mājās un viņiem palīdzēt. Bet viņam neizdosies padarīt mani par neuzticamu draugu. Mans tēvs un māte ir krietni cilvēki, un es zinu, tie labāk atteiktos no manas palīdzības nekā vēlētos, lai atgriežos mājās ar ļaunu sirdsapziņu.
LI JŪRAS SUDRABS
Sestdien, 8. oktobrī
Jūra, kā visiem zināms, ir mežonīga un pārdroša, un tās Zviedrijas zemes daļas, kurām visvairāk jāiztur jūras uzbrukumi, aizsargājas no tiem jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem ar garu un platu akmens mūri, ko sauc par Bohusleni.
Šis mūris ir tik plats, ka aizņem visu zemi starp Dalslandi un jūru, tomēr nav tik augsts, kādi parasti mēdz būt krastu dambji un viļņlauži. Tas ir celts no milzīgiem klinšu bluķiem, un dažās vietās mūrī ir pat ietilpinātas veselas kalnu grēdas. Ja mūra celšanā būtu lietoti sīki akmeņi, tad tam nebūtu nekādas nozīmes, jo runa ir par valni, kurš aizsargā zemi no jūras un sniedzas no Idefjorda līdz Jetas upei.
Tik milzīgas būves mūsdienās vairs nemaz neceļ, un šis mūris ir bezgalīgi vecs. Nevar arī noliegt, ka laika, zobs to nebūtu pamatīgi sagrauzis. Milzīgie klinšu bluķi vairs neatrodas tik tuvu cits citam blakus, kā tas laikam bijis pašā sākumā. Starp tiem radušās tik dziļas un platas plaisas, ka tagad tur saceltas mājas un iekopti plaši tīrumi. Tomēr tik tālu šie klinšu bluķi arī neatrodas cits no cita, lai nevarētu saskatīt, ka reiz tie tomēr iederējušies aizsargmūra sastāvā.
Tā mūra puse, kas pavērsta uz cietzemi, ir vislabāk saglabājusies. Šeit tas vēl garus gabalus stiepjas nepārtraukts un neizpostīts. Pašā vidū radušās dziļas un garas plaisas, kurās ieviesušies ezeri, bet uz jūras krasta pusi mūris vietumis ir pavisam sabrucis, tur guļ vēl tikai atsevišķi klinšu bluķi nelielu pakalnu veidā.
Ja lielo mūri apskata no jūras puses, tad kļūst skaidrs, ka tas te nav radies tikai sava prieka pēc. Lai cik biezs mūris sākumā arī bijis, tomēr jūra to ir pārlauzusi sešās septiņās vietās un radījusi fjordus vairāku jūdžu garumā. Pats mūra pēdējais gals atrodas zem ūdens, un no tā virs līmeņa paceļas tikai atsevišķas daļas kā klinšu bluķi jūrā. Tā pamazām radušās lielākas un mazākas saliņas — šēras, un tām ir jāiztur visstiprākie jūras uzbrukumi.
Varētu domāt, ka tādai zemei, kas sastāv gandrīz tikai no akmens mūra, vajadzētu būt pavisam neauglīgai un cilvēki tur nemaz nevarētu rast iztiku. Tomēr tik ļauni vis nav, lai gan Bohuslenes pakalni un pati augstiene ir kaili un nabadzīgi, toties visās ielējās ir sanesta ļoti auglīga zeme un nelielajos tīrumos zemkopība padodas visai labi. Arī ziema piekrastē nav tik auksta kā zemes iekšienē, un tāpēc vēja aizsargātās vietās labi aug pret aukstumu vārīgie koki un stādi, kādus tālāk zemē, kā, piemēram, Skonē, gandrīz vai nemaz nevar atrast.
Nedrīkst arī aizmirst, ka Bohuslene atrodas blakus lielajam plašumam, kas pieder visām pasaules tautām kopīgi. Bohuslenes ļaudis var izlietot satiksmei ceļus, ko paši nav taisījuši un kas pašiem arī nav jāuztur kārtībā. Viņi var izmantot ganāmpulkus, kurus nekad nav dzinuši ganībās un arī nekad negana; bez tam viņi var jūgt savos transporta ratos vilcēju kustoņus, kuriem tie nekad nav ne snieguši barību, ne gādājuši pajumti. Tāpēc viņi arī nav tik atkarīgi ne no zemkopības, ne no lopkopības kā citu apvidu iedzīvotāji un nebaidās celt savus mājokļus vētras apdraudētajās šērās, kur neaug ne vissīkākā zālīte, vai arī uz šaurajām zemes strēmelēm cietzemes krastā, kur nav pat dobītes kartupeļu stādīšanai, jo viņi zina, ka plašā, bagātā jūra dos viņiem visu, kas nepieciešams.
Ja nu ir taisnība, ka jūra sevī glabā bezgalīgas bagātības, tad ne mazāk drošs arī tas, ka nodoties jūrai ir ļoti grūts uzdevums. Kam pārtika jāiegūst vienīgi no jūras, tam arī pilnīgi jāpazīst visi fjordi un jūras līči, visi sēkļi un straumes, īsi sakot, tam jāpārzina katrs akmentiņš jūras dibenā. Viņam droši jāvada sava laiva vētrās un miglās un vistumšākajās naktīs jāatrod pareizais ceļš. Paskatoties gaisā, viņam jāprot noteikt, kāds laiks gaidāms, un viņš nedrīkst baidīties ne no aukstuma, ne slapjuma. Viņam arī jāzina, kur atrodas zivju bari un kur ložņā jūras vēži, jāprot ievilkt laivā smagie vadi un jāmāk arī nemierīgā laikā izmest tīklus. Tomēr vispirms viņam jābūt drošsirdīgam, tādam, kas nebaidās, ka jebkuru dienu cīņā ar jūru var arī zaudēt savu dzīvību.
Tajā rītā, kad Bohuslenei pāri laidās meža zosis, šērās bija jauks un mierīgs laiks. Zosis redzēja vairākus sīkus zvejnieku ciemus; tomēr šaurajās ieliņās viss bija kā izmiris, nekur nevārstīja skaisti krāsoto mājiņu durvis. Brūnie tīkli bija. izkārti žāvēšanai, bet smagās, zaļi un zili krāsotās zvejnieku laivas nolaistām burām gulēja krastmalā. Neviena sieviete nestrādāja pie garajiem galdiem, kur parasti vienmēr mēdza tīrīt mencas un plekstes.
Meža zosis laidās arī pāri vairākām loču stacijām. Loču laivas bija krāsotas melni baltas, signālkārtis pacēlās blakus gaisā, bet loču kuteri stāvēja turpat pie steķiem. Visapkārt valdīja klusums, un nekur nebija manāms neviens tvaikonis, kam šaurajā braucamajā ceļā vajadzētu palīdzības.