Nelielās peldvietas, kurām pāri laidās meža zosis, bija jau izbeigušas sezonu un noslēgušas lielās peldmājas, noņēmušas karogus un lepnākām vasarnīcām aizvērušas slēģus. Neviens nebija redzams, izņemot tikai dažus vecos kapteiņus, kas staigāja ap steķiem un ar ilgām nolūkojās jūrā.
Zemes iekšienē gar fjordiem un arī salu austrumos meža zosis redzēja dažas zemnieku mājas, bet arī te satiksmes laivas gulēja mierīgi pie steķiem. Saimnieki un viņu kalpi novāca kartupeļus vai arī apraudzīja, vai pupas pie kārtīm nav jau pietiekoši nokaltušas.
Lielajās akmeņlauztuvēs un arī kuģu būvētavās gan rosījās daudz strādnieku. Viņi cilāja savus veserus un cirvjus, tomēr visai bieži pagrieza galvu uz jūras pusi, it kā gaidot no turienes darbu pārtraukumu.
Arī šēru putni izturējās tikpat mierīgi kā cilvēki. Daži melnie jūras kraukļi, kas bija gulējuši uz stāvās klints sienas, cits pēc cita atstāja klinšu izciļņus un lēnām aizlaidās uz savām zveju vietām. Kaijas bija atgriezušās no jūras un staigāja tagad kā īstas vārnas pa krastu.
Bet tad pēkšņi viss pārvērtās. Kāds kaiju bars tik strauji pacēlās no krasta un ar tādu skubu aizšāvās uz dienvidu pusi, ka meža zosis tikko paguva pavaicāt, uz kurieni tās steidzas, bet kaijām neiznāca pat laika atbildēt. Tagad arī jūras kraukļi pacēlās no ūdens un smagām spārnu vēdām sekoja kaijām. Arī delfīni gluži kā melnas spoles šāvās žigli pa ūdens virsmu projām, un roņu bars atstāja šēru seklākās vietas, metās viļņos un steigā aizpeldēja uz dienvidu pusi.
— Kas noticis? Kas noticis? — jautāja meža zosis. Un beidzot viņas saņēma atbildi no kāda dūkura:
— Marstrandē ieradušās siļķes! Marstrandē ieradušās siļķes!
Bet ne vien putni un jūras dzīvnieki bija sākuši uztraukties, varēja redzēt, ka arī cilvēki dabūjuši kaut kā zināt, ka šērās ieradušies pirmie siļķu bari. Pa zvejnieku ciemu gludajiem akmeņiem šurp un turp aši skraidīja cilvēki. Zvejnieku laivas sarīkoja aizbraukšanai un tur iekšā uzmanīgi ritināja garos siļķu tīklus. Sievietes nesa uz laivām pārtikas krājumus un zvejnieku eļļotās drēbes. Vīri steidzās no mājām šurp tādā skubā, ka tikai vēl pa ceļam vilka svārkus mugurā.
Jau pēc īsa brīža visi jūrasceļi starp šērām bija pilni brūnām un pelēkām burām, un laivinieki cits citam jautri kaut ko uzsauca vai jautāja. Jaunās meitenes bija pakāpušās aiz mājām uz augstākajiem klinšu bluķiem un, vēcinot rokas, sveica aizbraucējus. Loči visu uzmanīgi vēroja, būdami pilnīgi pārliecināti, ka arī viņiem drīz sūtīs pakaļ, tāpēc jau bija uzvilkuši ūdenszābakus un salikuši visu nepieciešamo kuteros. No fjordiem brauca ārā mazi tvaikonīši, piekrauti mucām un kastēm. Zemnieki bija pametuši kartupeļu rakšanu, strādnieki atstājuši kuģu būvētavas, un pats par sevi saprotams, ka arī vecie kapteiņi ar vētrās norūdītajām sejām nevarēja tagad palikt mājās, bet devās tvaikonī citiem līdzi, lai vismaz paskatītos siļķu zvejā.
Drīz vien arī meža zosis bija sasniegušas Marstrandi. Siļķu bari nāca no rietumiem un devās garām bākai un ostas šērai uz cietzemes pusi. Platajā fjordā starp Marstrandes salu un Tēvreizes šēru braukāja zvejnieku laivas, ik pa trim blakus. Tur, kur jūras krāsa izskatījās tumšāka un virs sīkajiem vilnīšiem bija redzamas putas, atradās siļķes. Zvejnieki to it labi zināja un tāpēc šajās vietās uzmanīgi laida ūdenī garos tīklus, apņēma baru visapkārt un mēģināja tīklus apakšā savilkt. Siļķes tagad atradās it kā lielā maisā; tad viņi vilka tīklus arvien vairāk un vairāk kopā, kamēr tīkls beidzot bija pilns spīguļojošām zivīm, kuras tad cēla iekšā laivā.
Dažas zvejnieku grupas bija tik sekmīgi rīkojušās, ka viņu laivas jau bija piepildītas ar siļķēm līdz pašām malām. Vīri līdz ceļiem stāvēja siļķēs un spīdēja siļķu zvīņās, sākot ar cepurēm un beidzot ar dzeltenajiem, eļļotajiem svārkiem.
Jaunas zvejnieku laivas nāca vienmēr klāt, tās braukāja apkārt un lotējot meklēja zivis. Gadījās arī tādi, kas ar lielām pūlēm bija izlaiduši tīklus, bet izvilka tos atkal tukšus atpakaļ. Kad laivas bija zivju pilnas, daži zvejnieki brauca pie fjorda vidū stāvošā tvaikoņa un pārdeva tam savu lomu, bet citi brauca uz Marstrandi un izkrāva tur krastā savas siļķes. Siļķu sievas jau čakli rosījās pie garajiem galdiem; te siļķes blīvēja iekšā mucās un kastēs un visas ielas bija pilnas siļķu zvīņām.
Jā, tagad te valdīja rosme un kustība. Ļaudis aiz prieka par šo jūras sudrabu jutās kā apreibuši. Un meža zosis vairākas reizes lidoja pāri Marstrandei, lai zēns. varētu visu labāk apskatīt.
Tomēr viņš drīz vien lūdza, lai zosis laistos tālāk. Viņš nekā neteica, kādēļ gribēja tikt ātrāk projām no šejienes, bet tas jau nemaz nebūtu tik grūti uzminams. Zvejnieku vidū viņš redzēja ļoti daudz labi noaugušu un spēcīgu vīru. Vairāki no tiem bija visai stalti, drosmīgām sejām un zvejnieku cepurēm galvā; viņi izskatījās tik bezbailīgi un spīvi, ka katrs puika vēlētos par tādu kļūt, kad pieaugs. Bet tādam, kas nekad nevarēs izaugt lielāks par siļķi, taču laikam nebija tik patīkami nolūkoties šajos brašajos zvejniekos.
LII KĀDA LIELA MUIŽA
VECAIS KUNGS UN JAUNAIS KUNGS
Pirms dažiem gadiem kādā Rietumjetlandes draudzē dzīvoja ļoti laba un mīļa tautskolotāja, maza auguma. Viņa bija ne vien laba skolotāja, bet prata arī uzturēt savā klasē priekšzīmīgu kārtību, un bērni viņu tā mīlēja, ka nekad negāja uz skolu, neizmācījušies skolas uzdevumus. Arī vecāki bija ar viņu ļoti apmierināti. Tikai viens vienīgs cilvēks nezināja, cik viņa laba, un tā bija skolotāja pati. Viņa domāja, ka visi citi ir gudrāki un krietnāki par viņu, un bēdājās, ka nevar būt tāda pati kā citi.