Kad zēns sestdienas vakarā kopā ar zostēviņu atgriezās pie Vombezera, viņam pašam likās, ka izdarījis krietnu darbu, un tagad prātoja, ko par to teiks Akka un meža zosis. Ar uzslavām tās neskopojās, tomēr neteica vārdu, pēc kura viņš ilgojās.
Un tad atkal pienāca svētdiena. Vesela nedēļa bija nu pagājusi, un zēns vēl joprojām palika tikpat mazs kā pirmajā dienā.
Tomēr tā nemaz neizskatījās, ka viņam būtu lielas bēdas par to. Svētdienas pēcpusdienā viņš sēdēja lielā, kuplā vītolā ezera malā un pūta stabuli. Ap viņu pulcējās tik daudz zīlīšu, žubīšu un strazdu, cik vien kokā bija vietas, un dziedāja katrs savu dziesmiņu, kuras zēns uz savas stabules mēģināja izspēlēt.
Bet šī māksla zēnam nebija labi pazīstama. Viņš pūta nepareizi, ka mazajiem skolotājiem spalvas cēlās stāvus, un izbijušies tie kliedza un sita ar spārniem. Zēns tik sirsnīgi smējās par viņu uzbudinājumu, ka stabule izkrita no rokām.
Viņš sāka pūst no jauna, bet arī šoreiz negāja labāk un viss putnu bars žēlojās:
— Šodien tu, Sprīdīt, spēlē vēl nelādzīgāk kā parasti. Tu nevari izdabūt nevienas tīras skaņas. Kur tavas domas, Sprīdīt?
— Manas domas ir citur, — atbildēja zēns. Un tā arī bija taisnība. Viņam aizvien bija jādomā par to, cik ilgi gan drīkstēs palikt pie meža zosīm un vai tikai šodien jau viņu nesūtīs projām.
Piepeši zēns nosvieda stabuli un nolēca no vītola zemē, jo redzēja, ka Akka ar visām zosīm garā rindā nāk pie viņa. Viņas nāca neparasti lēni un svinīgi, un zēnam tūliņ kļuva skaidrs, ka viņš tagad dabūs zināt, ko viņas nodomājušas ar to darīt.
Kad zosis beidzot apstājās viņa priekšā, Akka teica:
— Tev ir iemesls par mani brīnīties, ka neesmu tev vēl pateikusies par to, ka mani izglābi no Smirres nagiem. Bet es piederu pie tiem, kas labāk atmaksā ar darbiem nekā vārdiem. Un liekas, mīļo Sprīdīt, ka man izdevies izdarīt tev lielu pakalpojumu. Redzi, es sūtīju ziņu tam rūķītim, kas tevi apbūris. Sākumā viņš negribēja ne dzirdēt par tava vecā izskata atdošanu, bet es viņam sūtīju ziņu pēc ziņas un liku pateikt, cik labi tu te pie mums esi uzvedies. Tagad viņš liek tevi sveicināt un sacīt, ka, tiklīdz būsi atgriezies mājās, tu kļūsi atkal cilvēks.
Bet savādi. Cik zēns bija līksms, kad Akka sāka runāt, tik noskumis viņš jutās tagad, kad viņa bija beigusi Viņš neteica ne vārda, bet novērsās un sāka raudāt.
— Ko tad tas nozīmē? — Akka jautāja. — Izskatās tīri tā, it kā tu no manis būtu vairāk sagaidījis, nekā tev tagad piesolu.
Bet zēns domāja par bezrūpīgām dienām un jautriem jokiem, par piedzīvojumiem un brīvību, un ceļojumiem augstu gaisā zemei pāri, kas viss viņam tagad būs jāzaudē, un viņš no bēdām skaļi raudāja.
— Man nemaz negribas kļūt atkal par cilvēku, — viņš šņukstēja. — Es vēlos tikt jums līdzi uz Lapzemi
— Es tev kaut ko teikšu, — Akka atbildēja. — Rūķīti var viegli aizvainot, un baidos, tev būs ļoti grūti kādu citu reizi to sastapt tik labā omā, ja tagad atraidīsi viņa piedāvājumu.
Dīvaini bija ar šo zēnu, ka viņš līdz šim nevienam vēl ne reizes nebija no sirds pieķēries, ne tēvam, ne mātei, ne skolotājam, ne skolas biedriem, ne arī kaimiņu zēniem. Viss, ko tie jebkad bija no viņa prasījuši, rotaļas vai darbs, vienalga, tas viss viņam bija licies garlaicīgs. Tāpēc arī tagad viņam nebija neviena cilvēka, pēc kura viņš ilgotos vai kura tam trūktu.
Vienīgie, ar ko viņš cik necik sapratās, bija zosu gane Oze un viņas brālis mazais Matss, bērni, kas, tāpat kā viņš, ganīja zosis. Bet arī ar tiem viņu nesaistīja īsta draudzība. Ak, nē, pavisam nē!
— Es negribu atkal kļūt par cilvēku! — zēns elsoja. — Es gribu jūs pavadīt uz Lapzemi! Tādēļ arī biju veselu nedēļu paklausīgs!
— Mēs tev neliegsim mūs pavadīt, kamēr vien tev patiks, — teica Akka. — Bet vispirms pārdomā krietni, vai tu labāk nevēlētos atgriezties atpakaļ mājās. Varētu nākt diena, kad tu to nožēlotu.
— Nē, — zēns atteica, — tur nav nekā ko nožēlot. Man vēl nekad nav gājis tik labi kā te pie jums.
— Nu tad lai notiek tā, kā tu vēlies, — Akka piekrita.
— Paldies, paldies! — zēns sauca. Un viņš jutās tik laimīgs, ka tagad tāpat varētu raudāt aiz prieka, kā pirmīt raudāja aiz bēdām.
IV GLIMINGU PILS
MELNĀS UN PELĒKAS ŽURKAS
Skones dienvidaustrumos netālu no jūras atrodas veca pils, kuru sauc par Glimingu mājokli. Tā sastāv no vienas vienīgas augstas un stipras akmens ēkas, ko līdzenajā apkārtnē var saskatīt verstīm tālu. Pilij tikai četri stāvi, bet tā ir tik varena, ka parastā zemnieku māja, kas atrodas uz tās pašas zemes tai blakus, izskatās kā bērnu paijiņa.
Ārējie mūri, starpsienas un velves šajā akmens namā tik biezi, ka iekšienē tikko vēl atliek vieta biezajiem šķērsmūriem. Kāpnes un ejas ir šauras, un istabu pilī nav daudz.
Lai mūri būtu stiprāki, augšējos stāvos ietaisīti nedaudzi logi, bet apakšējā — tikai mazi gaisa caurumi. Senos kara laikos ļaudis bija pārlieku priecīgi, ja varēja ieslēgties tik lielā, stiprā mājoklī, tāpat kā tagad aukstā ziemas laikā viņi priecājas, ja var ietīties kažokā. Bet, kad iestājās labie miera laiki, cilvēki vairs negribēja dzīvot pils tumšajās, aukstajās mūra telpās. Jau kopš ilga laika viņi Glimingu pili atstājuši un pārvietojušies tādās telpās, kas pieejamas gaisam un gaismai.
Tajā laikā, kad Nilss Holgersons klejoja ar meža zosīm, Glimingu pilī cilvēki vairs nedzīvoja, bet iemītnieku tomēr tur netrūka. Uz jumta lielā ligzdā ik vasaru apmetās svēteļu pāris, zem jumta mājoja divas naktspūces, ejās karājās sikspārņi, virtuvē uz plīts dzīvoja vecs kaķis un apakšā pagrabā bija simtiem melnu, kādas vecas sugas žurku.