Kad skolotāja bija jau dažus gadus nostrādājusi, viņai pienāca no Skolu valdes uzaicinājums papildināt zināšanas Neesas amatniecības seminārā, lai pēc tam varētu mācīt bērnus strādāt ne vien ar galvu, bet arī ar rokām. Neviens nevar iedomāties, cik ļoti izbijās mazā skolotāja, kad saņēma šo uzaicinājumu. Neesa atradās ne visai tālu no skolas, un viņa bija vairākas reizes gājusi garām skaistajai un lielajai muižai un dzirdējusi daudz laba par šo amatniecības semināru, kas bija atvērts vecajā un plašajā muižā. No visiem valsts apgabaliem ieradās skolotāji un skolotājas, lai piesavinātos roku izveicību, pat no ārzemēm bija atbraukuši daži skolotāji. Mazā skolotāja jau iepriekš zināja, cik bailīga un niecīga viņa jutīsies šo izredzēto cilvēku vidū. Viņai pat likās, ka tur nevarēs neko paveikt.
Bet viņa nespēja noraidīt Skolu valdes uzaicinājumu, tāpēc iesūtīja semināra direktoram attiecīgu lūgumu. Viņu uzņēma par mācekli, un kādā jaukā jūnija vakarā pirms vasaras mācību sākšanās skolotāja sakravāja nelielā, jaukā ceļasomā savas drēbes un devās uz Neesu. Lai gan viņa ceļā vairākas reizes apstājās un domās vēlējās būt tālu projām no šejienes, beidzot tomēr nonāca pie mērķa.
Neesā sākās rosīga dzīve. Visiem kursu dalībniekiem, kas bija sapulcējušies no dažādām malu malām, ierādīja istabiņas tuvējās vasarnīcās un iebūviešu mājiņās. Visiem neparastajos apstākļos bija diezgan savādi ap sirdi, tomēr mazā skolotāja, kā arvien, domāja, ka tikai viņa uzvedas neveikli un ērmīgi. Beigu beigās viņa bija sevi tā iebiedējusi, ka pati ne dzirdēja, ne redzēja, ko dara. Un viņai bija arī jāpierod pie daudz kā gluži neparasta. Kādā skaistā vasarnīcā viņai ierādīja istabu, kurā tai vajadzēja dzīvot kopā ar vairākām citām jaunām meičām, kuras nepavisam nepazina. Ar septiņdesmit pavisam svešiem cilvēkiem viņai vajadzēja ieturēt kopā vakariņas! Pie galda vienā pusē tai sēdēja maza auguma kungs ar dzeltenu sejas krāsu, kurš it kā esot no Japānas; otrā pusē bija kāds skolotājs no Jokmokas — Lapzemē. Un tūliņ pirmajā vakarā pie garajiem galdiem skanēja sarunas, jautri joki un smiekli. Visi tērzēja un iepazinās savā starpā. Mazā skolotāja bija vienīgā, kas nedrīkstēja ne muti atvērt.
Nākamajā rītā visi ķērās pie darba. Kā visās skolās, arī šeit diena sākās ar dziesmām un lūgšanu. Tad semināra direktors teica uzrunu par amatniecības nozīmi skolās un vispārējiem noteikumiem. Pēc tam, mazā skolotāja pati nezināja, kā tas bija noticis, viņa jau stāvēja pie ēvelsola ar koka gabalu vienā un nazi otrā rokā un kāds vecs amatniecības skolotājs viņai mēģināja ierādīt, kā jāgatavo augu piesienamais kociņš.
Tādu darbu viņa vēl nekad nebija mēģinājusi darīt; viņa nepazina šā darba paņēmienus un bija bez tam tik apjukusi, ka nemaz nesaprata, ko tai paskaidroja. Kad skolotājs bija aizgājis tālāk, viņa nolika nazi un koku uz sola, bet pati stingu skatienu lūkojās uz priekšu.
Visapkārt plašajā telpā bija redzami ēvelsoli un ap tiem rosījās cilvēki, kas ņipri ķērās pie darba. Daži, kas jau bija piesavinājušies pirmos darba paņēmienus, pienāca mazajai skolotājai klāt un gribēja tai palīdzēt. Tomēr viņa nebija spējīga izmantot labi domātos aizrādījumus, jo pašai šķita, ka citi jau ievērojuši, cik viņa neveikla un nepavisam neprot piemēroties, un tas viņu padarīja gluži nelaimīgu; viņa jutās kā triekas ķerta.
Pienāca brokastlaiks, un pēc brokastīm bija jāķeras pie cita darba. Vispirms direktors nolasīja lekciju, tad sekoja vingrošanas stunda, un pēc tam sākās atkal amatniecības darbi. Tad pienāca pusdienas pārtraukums. Lielajā, gaišajā aktu zālē ēda pusdienas un dzēra kafiju, bet pēcpusdienā turpinājās atkal apmācība amatos; pēc tam bija dziedāšana un visbeidzot rotaļas brīvā dabā. Mazā skolotāja bija augu dienu vienā darbā un rosmē un visu laiku kopā ar citiem, tomēr jutās vientuļa un vēl vienmēr ļoti nelaimīga.
Kad viņa vēlāk pārdomāja pirmās Neesā pavadītās dienas, viņai likās, ka staigājusi apkārt kā miglā. Viss bija drūms un aizmiglots, viņa nebija ne redzējusi, ne arī sapratusi, kas ap to notiek. Tāds noskaņojums ilga divas dienas. Bet tad otrās dienas vakarā viss pēkšņi ap viņu kļuva gaišs.
Šajā dienā pēc vakariņām kāds vecāks tautskolotājs, kas jau šeit Neesā bija pavadījis vairākas vasaras, stāstīja saviem jaunākajiem biedriem, kā īsti šis amatniecības seminārs radies; mazā skolotāja sēdēja turpat tuvumā un neviļus visu dzirdēja.
Tautskolotājs stāstīja, ka Neesa esot loti veca muiža, tomēr agrāk tā nebijusi nekas cits kā vienīgi plaša un skaista kungu māja kā ļoti daudzas citas, kamēr te pārnācis uz dzīvi vecais muižas īpašnieks, kam muiža arī vēl tagad piederot. Viņš esot ļoti bagāts cilvēks un pirmajos gados, kad te apmeties, nodarbojies tikai ar to, lai padarītu skaistāku pili un parku un lai uzlabotu savu kalpotāju dzīvokļus.
Bet tad nomirusi viņa sieva. Tā kā bērnu viņam nav bijis, tad vecais kungs juties ļoti vientuļš lielajā muižā. Viņš pierunājis savu māsasdēlu, ko ļoti mīlējis, lai tas nākot pie viņa un apmetoties Neesā uz dzīvi.
Sākumā bijis norunāts tā, ka arī jaunais kungs pielikšot savu roku saimniecībā. Kad nu viņš šajā nolūkā uzmeklējis kalpotājus un redzējis, kā viņi dzīvo savās nabadzīgajās būdiņās, viņam ienākušas prātā dīvainas domas. Viņš ievērojis, ka gandrīz visos dzīvokļos garajos ziemas vakaros ne vīri, ne bērni un bieži vien arī sievas nenodarbojas ne ar kādiem rokdarbiem. Agrākajos laikos ļaudīm rosīgi bija jāstrādā, lai pagatavotu sev apģērbus un arī saimniecības piederumus, bet tagad, kad visas šīs lietas varēja nopirkt, šos darbus mājās vairs nestrādāja. Un tad jaunajam kungam licies, ka tajās mājās, kur vairs nestrādā rokdarbus, izbeigusies arī visa omulība un labklājība.