Dažreiz gan gadījies, ka saimnieks pats gatavojis galdus un krēslus, bet saimniece audusi; un skaidri bijis redzams, ka šie cilvēki ir ne vien pārtikuši, bet arī daudz laimīgāki nekā citi.
Jaunais kungs savus novērojumus izteicis krusttēvam, un vecais kungs arī atzinis, ka būtu labi, ja ļaudis brīvajā laikā nodarbotos ar rokdarbiem. Un, lai to panāktu, jau no pašas bērnības visi būtu jāpieradina pie kāda amata. Un tā abi kungi nodomājuši, ka vislabāk to varētu sasniegt, ja atvērtu bērniem amatniecības skolu. Bērniem tur vajadzētu mācīties pagatavot vienkāršākās lietas no koka, jo abu kungu domas bijušas tādas, ka tamlīdzīgi darbi visvieglāk izdarāmi. Viņi bijuši pārliecināti, — ja kāds jau būs iemācījies pareizi turēt un lietot nazi, tas vēlāk viegli varēs lietot arī lielo kalēja veseri un kurpnieka āmuriņu. Bet, kam roka bērnībā nebūs ne pie kā pieradusi, tam varbūt arī vēlāk dzīvē nekad nenāks prātā, ka cilvēku rokas ir pats vērtīgākais darba rīks.
Tā viņi Neesā bija sākuši bērniem mācīt kādu amatu, un drīz vien skaidri varēja redzēt, cik teicami ir bērnus pieradināt pie derīga un laba darba. Tad viņiem modusies vēlēšanās, kaut visi bērni Zviedrijā varētu iegūt šādas mācības.
Bet kā lai to izdara? Zviedrijā taču auga simtiem un tūkstošiem bērnu. Tos visus nevarēja sapulcēt kopā Neesā, lai mācītu tiem kādu amatu. Tas nepavisam nebija iespējams.
Tad jaunais kungs izteica kādu ierosinājumu: kā būtu, ja nemācītu vis bērnus, bet nodibinātu skolotāju amatniecības semināru? Kā būtu, ja skolotāji un skolotājas no visas Zviedrijas sanāktu kopā Neesā, mācītos šeit paši amatniecību un pēc tam mācītu to bērniem savās skolās? Tādā ceļā varbūt varētu sasniegt, ka bērni vingrina ne tikai smadzenes, bet attīsta arī rokas.
Kad šī doma bija nostiprinājusies abu vīru sirdī, tie vairs no tās neatlaidās un mēģināja to realizēt.
Viņi abi viens otram cītīgi palīdzēja. Vecais kungs cēla ēkas darbnīcām, sanāksmes telpas, vingrošanas zāli, gādāja par dzīvokļiem un pārtiku. Jaunais uzņēmās semināra vadību. Viņš izstrādāja mācību plānu, uzraudzīja darbus un lasīja lekcijas. Un ar to vēl nepietika. Viņš vienmēr bija kopā ar skolēniem, iepazinās tuvāk ar katru atsevišķi un kļuva par viņu īstu un uzticamu draugu.
Un cik liels jau no paša sākuma bija apmeklētāju skaits! Katru gadu noturēja četrus kursus, un dalībnieku pieteicās tik daudz, ka visus nemaz nespēja uzņemt. Šo mācības iestādi sāka jau ievērot arī ārzemēs, un no visām valstīm plūda šurp skolotāji un skolotājas, un visi gribēja Neesā mācīties attīstīt rokas. Neviena vieta Zviedrijā nebija ārzemēs tik pazīstama kā Neesa un nevienam zviedram nebija tik daudz draugu visā pasaulē kā Neesas amatniecības skolas direktoram.
Mazā skolotāja noklausījās lekcijas ar lielu uzmanību, un, jo ilgāk viņa klausījās, jo gaišāk kļuva viņas sirdī. Līdz šim viņa nemaz nebija zinājusi, kādēļ amatniecības seminārs te Neesā atvērts; viņai nebija ne jausmas, ka to nodibinājuši divi vīri, kas gribējuši darīt labu savai tautai; viņa nevarēja ne iedomāties, ka tie strādāja bez kādas atlīdzības, paši upurēja visu, ko vien varēja, lai tikai palīdzētu cilvēkiem kļūt labākiem un laimīgākiem.
Kad viņa beidzot aptvēra šo laipnību un cilvēku mīlestību, kas bija pamatā abu vīru rīcībai, tā viņu aizkustināja līdz asarām; viņa nekad nebija piedzīvojusi kaut ko līdzīgu.
Nākamajā dienā viņa stājās darbā pavisam citādā noskaņojumā. Ja viss tas tiek darīts aiz tīrās mīlestības, tad arī viņai jāstrādā daudz cītīgāk nekā līdz šim. Tagad viņa vairs nedomāja pati par sevi, nu viņai pirmā vietā bija darbs un lielais mērķis, ko vajadzēja sasniegt. Kopš šā brīža viņai viss veicās ļoti labi, jo bija veikla un izmanīga, ja paļāvās uz sevi.
Tagad, kad no viņas acīm bija nokritušas it kā zvīņas, viņa visur saskatīja lielo, brīnišķīgo labvēlību. Nu viņa redzēja, ar kādu mīlestību seminārā viss ierīkots kursu dalībniekiem. Šeit dalībniekiem nemācīja tikai amatniecību, bet kursu vadība rūpējās arī, lai sniegtu labus priekšlasījumus par audzināšanu; kursanti vingroja, dziedāja korī un gandrīz ik vakaru nodarbojās ar mūziku un klausījās dažādus referātus. Turklāt kursu dalībnieku rīcībā atradās grāmatas, laivas, peldētavas un klavieres; visiem šeit vajadzēja justies labi, patīkami un jautri.
Pamazām skolotāja pārliecinājās, cik neizsakāmi daudz laba deva tas, ka jaukās vasaras dienas bija iespējams pavadīt šādā plašā muižā. Pils, kurā dzīvoja vecais kungs, atradās pakalnā, kuru gandrīz no visām pusēm ieslēdza ezers, un skaists akmens tilts savienoja pili ar cietzemi. Mazā skolotāja nebija nekur redzējusi tādu skaistumu kā puķu grupējumus terasē pils priekšā, vecos ozolus parkā, jauko ceļu gar ezera krastu, kur koki liecās pāri ūdenim, tāpat arī skatu paviljonu uz klints pie ezera. Semināra ēkas bija celtas uz cietzemes, tieši pretī pilij, zālainā, kokiem apaugušā krastmalā, bet kursanti varēja brīvi pastaigāties pa parku, cik vien un kad gribēja. Mazajai skolotājai likās, ka viņa tikai tagad izjūt, cik skaista ir vasara, ja to var baudīt tik brīnišķīgi jaukā vietā, kāda ir Neesa.