«Labvakar, tēvs!» vecākais no abiem ieteicās. «Vai jūs neatļautu diviem avarējušiem jūrniekiem pasildīties pie jūsu ugunskura?»
Milzis sarāvās, iztraucēts no savām pārdomām, pa pusei piecēlās un izvilka no maksts zobenu.
«Kas jūs īsti tādi esat?» viņš jautāja, jo bija vecs un nevarēja vairs labi saredzēt, kas tie par ļaudīm, kas viņu uzrunā.
«Mēs abi esam no Rietumjetlandes, ja gribat zināt,» vecākais jūrnieks atbildēja. «Mūsu kuģis te salas tuvumā aizgāja bojā, un mēs puspliki un pusnosaluši izkļuvām malā.»
«Es gan te savā salā neciešu cilvēkus, bet, tā kā jūs esat no Rietumjetlandes, tad tā ir pavisam cita lieta,» milzis atteica un iebāza zobenu atkal makstī. «Tad jūs drīkstat te apmesties un sildīties, jo es pats esmu no Rietumjetlandes un nodzīvoju tur ilgus gadus Skalundas kalnā.»
Abi jūrnieki nu apsēdās uz klints bluķa. Viņi neuzdrošinājās milzim vairs neko vaicāt, bet klusēdami viņā lūkojās. Taču, jo vairāk viņi uzlūkoja milzi, jo lielāks tas likās, bet paši viņi jutās vēl mazāki un nespēcīgāki.
«Manas acis vairs tik labi nerāda kā agrāk,» milzis teica, «un es tikko varu jūs saredzēt; citādi es būtu ļoti priecīgs paskatīties, kāds tagad izskatās rietumjetlandietis. Sniedziet vismaz viens man savu roku, lai es justu, vai Zviedrijā vēl ir arī karstas asinis!»
Abi vīri vispirms paraudzījās uz milža rokām, pēc tam — uz savām. Nevienam no viņiem nebija nekāda prieka izmēģināt, kāds ir milža rokas spiediens. Bet tad viņi pamanīja dzelzs iesmu, ko milzis lietoja ugunskura bikstīšanai. Iesms bija palicis ugunskurā un tā gals gluži nokaitis. Vienotiem spēkiem abi vīri izvilka iesmu no ugunskura un sniedza milzim. Viņš saķēra to un tā sažņaudza, ka dzelzs sašķīda pirkstos.
«Ak jā, tagad es jūtu, ka Zviedrijā ir gan vēl karstas asinis!» milzis pavisam priecīgi teica pārsteigtajiem jūrniekiem.
Tad pie ugunskura viss atkal apklusa, bet sastapšanās ar novadniekiem pievērsa milža domas Rietumjetlandei. Viena atmiņa pēc otras ienāca viņam prātā.
«Man gribētos zināt, — kā tagad izskatās Skalundas kalnā?» viņš jautāja vīriem.
Neviens no viņiem nezināja nekā par kalnu, ko milzis pieminēja.
«Laikam gan tas krietni būs iegrimis zemē,» viens no viņiem vilcinādamies atbildēja. Viņam bija sajūta, ka tādam vaicātājam nedrīkst palikt atbildi parādā.
«Tiesa, tiesa, man pašam jau arī tā liekas,» milzis atbildēja un piekrizdams pamāja ar galvu. «Citādi nemaz nevar būt, jo šo kalnu mana sieva ar manu meitu kādā rīta stundā sanesa ar saviem priekšautiem.»
Atkal viņš nogrima domās un senās atmiņās. Viņš jau sen bija atstājis Rietumjetlandi, un tāpēc pagāja labs laiciņš, kamēr viņš spēja atsvaidzināt savas atmiņas.
«Tomēr Činekulla, Billinga un citi mazākie kalni vēl taču atrodas turpat līdzenumā izkaisīti,» viņš atkal iejautājās.
«Jā gan, tie vēl atrodas turpat,» rietumjetlandietis atbildēja un, lai parādītu, ka milzi uzskata par spēka vīru, piebilda: «Droši vien jūs toreiz palīdzējāt šos kalnus uzcelt?»
«Nē, to nu tieši ne,» milzis atteica. «Tomēr varu pastāstīt, ka jums jāpateicas manam tēvam, ja šie kalni vēl tur atrodas. Kad biju mazs zēns, Rietumjetlandē vēl nebija neviena līdzenuma, tas bija tikai klinšains apgabals un stiepās no Vetera ezera līdz Jetas upei. Bet tad dažas upes sadomāja izspiesties šiem klinšu kalniem cauri līdz Venera ezeram. Šie kalni nemaz nebija īsta laukakmens, bet gan šīfera un kaļķakmens, tāpēc upēm bija tik viegli tikt tiem cauri. Es vēl atceros, ka šīs upes paplašināja savas gultnes arvien tālāk iekšā ielejās, tā ka beidzot izveidojās plašais līdzenums. Tēvs ņēma mani dažreiz līdzi, kad gāja aplūkot upju darbu, un tēvam īsti nepatika, ka upes pamazām postīja visu kalnu.
«Pāris atpūtas vietu jūs taču varētu mums atstāt,» tēvs teica un tūliņ novilka savas akmens kurpes, noliekot vienu kalnu rietumos, bet otru — austrumos. Savu akmens platmali viņš nolika uz klints pie Venera ezera, bet benīti aizsvieda tālāk uz dienvidiem, arī savu akmens milnu viņš aizsvieda benītei nopakaļ. Akmeņus, kas mums bija pie rokas, viņš izsvaidīja dažādās vietās. Pamazām upes aizskaloja gandrīz visu kalnu, bet tās vietas, kur mans tēvs bija nolicis savas mantas, upes nedrīkstēja aiztikt, un tā šie akmeņi tur arī palika. Tur, kur mans tēvs bija atstājis vienu kurpi, no papēža radās Halles kalns, bet no zoles — Hunnes kalns. No otras kurpes iznāca Billinga kalns, no platmales — Činekulla, benīte deva Meses kalnu, bet milna — Olles kalnu. Arī citi mazākie kalni tur ir palikuši no mana tēva laikiem, un man gribētos zināt, vai Rietumjetlandē ir vēl daudz citu tādu vīru, pret kuriem ļaudis sajūt tādu godbijību kā pret manu tēvu.»
«To tik viegli nevar pasacīt,» ieteicās viens no jūrniekiem. «Bet, ja toreizējos laikos tik spēcīgi bijuši milži un upes, tad jo vairāk cienības man jāizjūt pret cilvēkiem, kas tagad ir pilnīgi kungi un noteicēji kā līdzenumā, tā arī kalnos.»
Milzis mazliet sarāva degunu, jo viņam īsti nepatika šāda atbilde. Tomēr pēc kāda brītiņa viņš atkal sāka runāt.
«Bet kā tagad ir ar Trollhetu?» tas vaicāja.
«Tā vēl vienmēr krāc un šņāc tāpat kā agrāk,» atbildēja jūrnieks. «Varbūt arī jūs bijāt piepalīdzīgs šī ūdenskrituma radīšanā, tāpat kā kalnu saglabāšanā?»
«Tā nu gluži nav,» milzis atteica, «bet, kad mēs ar brāli vēl bijām mazi, tad izlietojām šos kritumus kā slidkalniņu. Mēs nostājāmies uz baļķa un tad slaidi laidām pāri Gulles kritumam, Topes kritumam un vēl citiem trim ūdenskritumiem. Mēs tik žigli nobraucām lejā, ka aizsniedzām turpat vai jūru. Diezin vai tagad arī vēl Rietumjetlandē vīri rīko šādas izpriecas?»
«To es nevaru apgalvot,» atbildēja viens no jūrniekiem. «Tomēr man liekas, ka tas ir tikpat brīnišķīgs darbs kā jūsējais, ka mēs līdzās Trollhetam esam izrakuši kanālu, tā ka varam laisties ne vien pa upi uz leju, kā jūs to darījāt savās bērnības dienās, bet varam laivās un kuģos braukt arī augšup.»