«Dīvainas lietas jūs man stāstāt,» ieteicās milzis, un varēja manīt, ka viņš pat mazliet sapīcis. «Bet vai tu man vari arī pasacīt, — kā tagad izskatās ap Mjerna ezeru, kura apkārtni agrāk sauca par bada zemi — Svelturnu?»
«Ak jā, šis apgabals arī mums ir sagādājis daudz raižu,» atbildēja vīrs. «Varbūt arī jūs bijāt palīdzīgs, lai šo apgabalu padarītu tik nabadzīgu un nožēlojamu?»
«To nu gan nevarētu teikt,» milzis atteica. «Manā laikā tur auga varens mežs. Bet toreiz, kad viena no manām meitām svinēja kāzas, mums vajadzēja ļoti daudz malkas, ar ko kurināt krāsnis. Toreiz es paņēmu virvi, apvilku visam mežam visapkārt un ar vienu rāvienu aplauzu kokus un aiznesu mājup. Man gribētos zināt, — vai tagad arī vēl atrastos kāds, kas spētu vienā paņēmienā aplauzt visu mežu?»
«Uz tādu jautājumu es pat neuzdrošinos atbildēt,» rietumjetlandietis atteica. «Bet to gan es zinu, ka manā bērnībā Svelturna vēl bija kaila un neauglīga, bet tagad tur ir iestādīts un izaudzis krāšņs mežs. Šāds darbs gan man liekas ļoti vīrišķīgs.»
«Nu, bet man šķiet, ka tur Rietumjetlandes dienvidos ļaudīm ir visai grūta dzīve,» milzis taujāja.
«Vai tad jūs šīs zemes noplicināšanā arī esat pielicis roku?»
«Ne jau nu tieši,» milzis attrauca. «Bet atceros, kad mēs, milža bērni, tur ganījām lopus, tad cēlām no akmeņiem mājiņas, un no visiem šiem akmeņiem, ko mēs tur izsvaidījām, zeme kļuva gluži neapstrādājama un, manuprāt, tur nemaz nav iespējams iekopt tīrumus.»
«Jā, tas tiesa,» vīrs piekrita. «Šajā apvidū nav vērts noņemties ar lauksaimniecību. Bet iedzīvotāji tur nodarbojas ar aušanu un koku apstrādāšanu. Pēc manām domām, daudz krietnāk ir atrast kādu nodarbošanos tik nabadzīgā apvidū nekā zemi sabojāt.»
«Tagad man vēl tikai viens jautājums,» ieteicās milzis. «Kā jūs esat ierīkojušies pie upes grīvas, kur Jeta ietek jūrā?»
«Vai šajā vietā jūs arī esat pielicis roku?» ieprasījās jūrnieks.
«Ne nu gluži,» milzis paskaidroja. «Bet atceros, mēs mēdzām nostaigāt līdz jūrmalai, izvilinājām krastā kādu vali, uzsēdamies tam mugurā un jādelējām pa fjordiem un šērām. Man gribētos zināt, — vai tu tagad arī kādu pazīsti, kas tā dara?»
«Uz šo jautājumu es neatbildēšu,» jūrnieks atteica. «Bet man liekas, ka tas nav niecīgāks darbs, ja iedzīvotāji tagad pie Jetas grīvas uzcēluši pilsētu, no kuras kuģi dodas projām uz visām pasaules jūrām.»
Pēc šiem vārdiem milzis vairs nekā neatbildēja, bet jūrnieks, kas pats bija dzimis Geteborgā, sāka sīki stāstīt par šo bagāto tirdzniecības pilsētu ar tās plašo ostu, lepnajiem tiltiem, kanāliem un skaistajām ielām. Viņš stāstīja, ka tur dzīvojot arī daudz krietnu tirgotāju un drošu jūrnieku, un nebūtu nekāds brīnums, ja Geteborgā attīstītos par izcilāko pilsētu ziemeļos.
Dzirdot visas šīs jaunās ziņas, milža piere arvien vairāk un vairāk savilkās krunkās; acīm redzot viņam nepatika, ka ļaudis tā pamazām bija kļuvuši par dabas kungiem.
«Dzirdu, ka Rietumjetlandē notikušas lielas pārvērtības,» viņš beidzot ieminējās, «man labprāt gribētos pašam tur atkal nokļūt un šo to izlabot.»
Kad jūrnieks dzirdēja šos vārdus, viņš mazliet sabijās; ja milzis nonāktu Rietumjetlandē, tad visai labi tur gan nerīkotos. Tomēr viņš nelika neko manīt, bet teica:
«Jūs varat būt pārliecināts, ka jūs uzņems svinīgi. Jums par godu zvanīs pat visi baznīcu zvani.»
«Ak tā, vai tad Rietumjetlandē vēl ir arī baznīcu zvani?» milzis iejautājās un kļuva domīgs. «Vai tad lielie baznīcu zvani Husabijā, Skarā un Varnhemā nav sadauzīti?»
«Ak nē, tie visi vēl veseli, un daudzi jauni nākusi klāt. Tagad Rietumjetlandes apgabalā nav nevienas vienīgas vietas, kur nebūtu dzirdami baznīcu zvani.»
«Tad nu gan man labāk jāpaliek tepat, kur jau esmu,» milzis noteica. «Jo tieši šo zvanu dēļ es no turienes aizgāju.»
Tagad viņš nogrima vecās atmiņās, bet drīz no jauna pievērsās jūrniekiem.
«Jūs tagad varat mierīgi nolikties tepat pie ugunskura un gulēt,» viņš teica. «Rīt no rīta es parūpēšos, lai kāds kuģis brauktu te garām, paņemtu jūs līdzi un aizvestu atpakaļ dzimtenē. Tomēr par viesmīlību, ko jums parādu, es prasīšu arī kādu pakalpojumu no jūsu puses. Kad būsiet nonākuši mājās, tad aizejiet pie Rietumjetlandes viskrietnākā cilvēka un nododiet tam šo gredzenu! Pasveiciniet viņu no manis un pasakiet, ja viņš šo gredzenu valkās, tad kļūs vēl daudz ievērojamāks, nekā ir tagad!»
Tikko jūrnieki bija atgriezušies mājās, viņi tūliņ devās pie Rietumjetlandes viskrietnākā vīra un pasniedza viņam gredzenu. Bet vīrs bija gaužām gudrs un nevilka vis gredzenu tūliņ pirkstā. Viņš iznesa to ārā sētā un uzkāra mazā ozoliņā. Tai pašā mirklī ozoliņš tā sāka stiepties garumā, ka visi to varēja redzēt. Radās jaunas atvases, un zari pletās uz visām pusēm; stumbrs kļuva resnāks, miza — cietāka; izplauka jaunas lapas un atkal nobira; parādījās ziedi, un nogatavojās zīles; īsā laikā tas kļuva tik liels, kādu neviens vēl nebija redzējis. Bet, tikko ozols bija izaudzis, tas tikpat ātri sāka sakrist: lapas nobira, zari nolūza, stumbrs izkalta un dabūja cauru vidu, viss koks nonīka, un drīz vien no tā palika pāri vienīgi apdrupis celms.
Tad Rietumjetlandes krietnākais vīrs paņēma gredzenu un aizsvieda to tālu projām.
«Šai milža dāvanai ir tāds spēks, kas cilvēkam uz īsu laiku var piešķirt varu un spējas un padarīt to pārāku par citiem,» viņš teica. «Bet gredzena īpašnieks tad īsā laikā pārpūlētos un pēc tam arī izbeigtos viss viņa krietnums un laime. Es to nevēlos un ceru, ka šo gredzenu neviens vairs neatradīs, jo tas nav sūtīts labā nolūkā.»