Tomēr var taču arī gadīties, ka kāds šo gredzenu atkal atrod. Ja kāds cilvēks, cenšoties citiem darīt labu, tomēr par daudz pārpūlē savus spēkus, par tādu neviļus gribētos teikt, ka viņš ir atradis šo milža doto gredzenu. Un tad jādomā, vai šis atrastais gredzens nav tas, kas viņu spiež tā strādāt un darboties, ka viņa spēki izsīkst priekšlaikus un viņam savs darbs jāpamet nepabeigts.
DZIEDĀŠANA
Stāstot skolotāja bija soļojusi diezgan strauji, un, kad teika bija nobeigta, viņa ar bērniem gandrīz atradās pie mērķa. Varēja jau saredzēt saimniecības ēkas, aizēnotas augstiem, krāšņiem kokiem. Vēl viņi nebija pagājuši tām garām, kad augšā uz terasveidīga paaugstinājuma pavīdēja arī pils.
Līdz šim brīdim skolotājai bija paticis savs nodoms un nebija radušās nekādas šaubas; bet tagad, kad viņi jau bija nonākuši pašā muižā, drosme sāka zust. Ja nu viņas nodoms vispār pārspīlēts? Kam gan vajadzīga viņas pateicība? Varbūt sāks pat par viņu zoboties, ka tā tik vēlā vakarā nākusi šurp ar saviem skolas bērniem? Ne bērni, ne viņa pati nespēja tik jauki dziedāt, lai ar savām dziesmām varētu kādu iepriecināt.
Skolotāja sāka soļot lēnāk. Un, kad viņi bija nonākuši pie pakāpieniem, kas veda uz pils terasi, viņa nogriezās sāņus un devās te augšā. Viņa zināja ļoti labi, ka pils pēc vecā kunga nāves stāvēja tukša; viņa gāja augšā tikai tādēļ, lai iegūtu laiku pārdomām, vai iet uz priekšu vai griezties atpakaļ. Kad viņa bija uzkāpusi pa kāpnēm un redzēja savā priekšā mēness gaismā mirdzošo pili ar dzīvžogu un puķu dobēm, lepno lieveni ar margām un puķu vāzēm, viņas bailes pieauga. Viss te bija tik grezni un augstmanīgi ierīkots, ka viņai patiesi šeit nebija nekas meklējams.
«Nenāc man par tuvu!» šī skaistā baltā pils likās uzsauca. «Tu taču neiedomāsies, ka tu un tavi skolas bērni spētu darīt kādu prieku tādam vīram, kas paradis dzīvot šādā pilī!»
Lai izgaisinātu šo nenoteiktību, kas mācās viņai virsū, skolotāja stāstīja bērniem par veco un par jauno kungu tieši tā, kā to bija dzirdējusi, kad pati šeit mācījās amatniecību. Un tas atkal iedvesa viņai drosmi. Tā taču bija patiesība, ka pils ar visiem piederumiem bija atdāvināta amatniecības semināram. Jā gan, atdāvināta, lai skolotāji un skolotājas varētu te laimīgi padzīvot un pēc tam iegūtās zināšanas izmantot skolas bērnu labā, lai tiem ar prieku mācītu visādus amatniecības paņēmienus. Un, ja nu abi šie vīri bija dāvinājuši semināram tādas vērtības, tad tas tikai norādīja, cik augstu viņi vērtēja skolotājus! Ar to viņi skaidri pierādīja, ka zviedru bērnu audzināšanu ieskatīja par vissvarīgāko. Nē, šādā vietā viņai nevajadzētu justies nedrošai.
Šīs domas viņai arī sniedza mierinājumu, un viņa gribēja veikt savu nodomu līdz galam. Lai pastiprinātu drosmi, skolotāja pagriezās pa ceļu uz parku, kas stiepās no pils pakalna līdz pašam ezeram. Kamēr viņa gāja starp skaistajiem kokiem, kas tagad mēness gaismā izskatījās tumši un noslēpumaini, viņas sirdī modās daudzas līksmas atmiņas. Viņa stāstīja bērniem par to, kā viņas laikā te seminārā viss bijis un cik laimīgi jutušies kursanti, ka varējuši katru dienu pastaigāties krāšņajā parkā. Viņa stāstīja par jaukajiem izrīkojumiem, par rotaļām un darbiem un visvairāk par to lielo labvēlību, kurai jāpateicas, ka šī pils atvērta viņai un citiem skolotājiem.
Tā viņai atkal izdevās atgūt drosmi, un viņa patiesi izgāja cauri parkam, pāri tiltam un beidzot aizsniedza plašo laukumu ezera malā, kur citu semināra ēku vidū atradās semināra direktora māja.
Pavisam tuvu pie tilta bija zaļais rotaļu laukums, un, kad viņi gāja tam garām, skolotāja stāstīja bērniem, cik jauki te bijis vasaras vakaros, kad zaļajā klajumā mudžējis gaiši ģērbtais jauniešu bars un dejas un rotaļas ilgi nav beigušās. Viņa rādīja bērniem biedrības ēku, kurā atrodas sapulču zāle, pašu semināru, kur notikuši priekšlasījumi, un ēkas, kurās bijušas rokdarbu un vingrošanas zāles. Skolotāja soļoja ātri un runāja bez pārtraukuma, it kā baidīdamās, ka tai atkal varētu uzbrukt bailes. Bet, kad viņi bija nonākuši tik tālu, ka skaidri varēja saredzēt direktora namu, skolotāja pēkšņi apstājās.
— Vai zināt, bērni, man liekas, tālāk gan neiesim, — viņa teica. — Man agrāk nemaz neienāca prātā, ka direktors varbūt ir tik grūti saslimis, ka mūsu dziedāšana viņam varētu kaitēt, un tas taču būtu briesmīgi, ja viņš no tās kļūtu vēl slimāks.
Mazais Nilss Holgersons bija visu laiku staigājis bērniem līdzi un dzirdējis, ko stāstīja skolotāja. Nu viņš zināja, ka skolotāja ar bērniem bija nākuši no mājām, lai nodziedātu dažas dziesmas direktoram, kas gulēja slims. Un tagad nu dziedāšana grasījās izjukt, jo dziesmas slimnieku varētu traucēt un uzbudināt.
«Cik žēl, ja viņi grieztos atpakaļ uz mājām, neko nenodziedājuši!» zēns nodomāja. «Bet varētu taču viegli dabūt zināt, vai slimais var panest dziedāšanu. Kādēļ tad skolotāja neiet namā apjautāties?»
Laikam tādas domas skolotājai nebija ienākušas prātā, jo viņa apgriezās un sāka lēnām iet uz mājas pusi. Skolas bērni gan cēla iebildumus, tomēr skolotāja tos apsauca.
— Nē, nē! — viņa teica. — Kā gan man ienākušas prātā tādas muļķīgas iedomas, tik vēlu vakarā nākt te šurp, lai dziedātu! Mēs tikai traucēsim slimnieku.
Tad Nilsam Holgersonam iešāvās prātā kāda doma: ja jau neviens cits to negribēja darīt, tad viņam pašam būs jāaiziet un jāmēģina uzzināt, vai slimnieks patiesi ir par vāju, lai noklausītos kādu dziesmu. Žigli viņš aizskrēja no bara un piesteidzās pie direktora mājas. Durvju priekšā patlaban stāvēja pajūgs, un pie zirgiem bija nostājies vecais kučieris. Zēns vēl nebija nokļuvis pie galvenās ieejas, kad atvērās durvis un iznāca meita ar paplāti rokā.