— Jums, Larson, vēl kādu brītiņu būs jāuzgaida daktera kungs, — viņa teica. — Kundze jums sūta ko siltu uzkodām.
— Kā kungam tagad klājas? — kučieris ievaicājās.
— Tagad viņš vairs nejūt nekādas sāpes, bet esot tā, it kā sirds vairs nemaz nestrādātu. Jau kādu stundu viņš guļot pavisam nekustīgi. Mēs pat nezinām, vai viņš vēl ir dzīvs.
— Vai dakteris nedod vairs nekādas cerības?
— Viss, kas var notikt, Larson, ir dieva ziņā. Liekas it kā viņš visu laiku gaidītu kādu saucienu. Ja šis sauciens atskanēs no augšas, tad viņam būs jāseko.
Nilss Holgersons noskrēja lejā pa kāpnēm, lai panāktu skolotāju ar bērniem. Viņam ienāca prātā vectēva miršana. Viņa vectēvs bija bijis jūrnieks un pašās beigās lūdzis, lai atverot logu, jo gribot vēl paklausīties vēja šalkšanu. Ja nu slimais direktors visu savu mūžu ir nodevies jaunatnes audzināšanai, pavadījis viņu vidū, tik labprāt klausījies viņu rotaļās un dziesmās.
Skolotāja vilcinādamās devās lejup pa aleju. Tagad, kad viņa gāja projām no semināra, viņai bija tā, it kā būtu jāgriežas atpakaļ. Bet pirmīt viņa juta, it kā būtu jāiet projām. Ak, viņa vēl vienmēr bija ļoti bailīga un nedroša!
Tagad viņa vairs nerunāja ar bērniem, bet gāja klusi savu ceļu. Alejā bija tik tumšas ēnas, ka viņa neko neredzēja, tomēr viņai likās, it kā dzirdētu ap sevi apkārt daudzas, daudzas balsis. No visām pusēm viņai mācās virsū šīs neskaitāmās baiļu pilnās balsis:
«Mēs citi esam tālu projām, mēs, tavi biedri un biedrenes,» šīs balsis čukstēja. «Bet tu esi pie viņa tik tuvu. Aizej un nodziedi viņam priekšā, ko mēs visi izjūtam!»
Un viņa atcerējās visus tos, kuriem direktors bija palīdzējis un par tiem gādājis. Ar pārdabiskiem spēkiem viņš bija pūlējies, lai palīdzētu visiem, kam palīdzība nepieciešama.
«Ejiet un sāciet savu dziesmu!» čukstēja balsis visapkārt. «Neļauj viņam nomirt, nesūtot līdzi sveicienus no skolas! Nedomā, ka tu esi maza un nenozīmīga! Padomā par to lielo pulku, kas stāv aiz tevis! Liec viņam saprast, iekams viņš no mums aiziet, cik sirsnīgi mēs visi viņu mīlam!»
Skolotāja soļoja arvien gausāk. Tad viņa pēkšņi izdzirda kādu skaņu, kam nebija nekā kopēja ar mudinātājām skaņām viņas dvēselē. Šī skaņa iesitās viņas ausīs no ārpasaules. Un tā nebija parastā cilvēka balss, bet drīzāk līdzinājās putnu čivināšanai vai sienāzīša sīkšanai. Tomēr bija skaidri dzirdams, ka šī balss sauca, lai viņa atgriežas.
Un vairāk arī nevajadzēja, lai mazā skolotāja atgūtu atkal drosmi…
Skolotāja ar bērniem bija nodziedājuši pāris dziesmu direktora loga priekšā, un skolotājai pašai likās, ka šai klusajā vakara stundā dziesmas bija skanējušas brīnum jauki. Šķita tā, it kā nepazīstamas balsis būtu dziedājušas līdzi. Visa debess telpa likās pieplūstam ar dziesmu skaņām. Viņai bija tikai bijis jāaizsāk dziesma, tad tūliņ citi bija uztvēruši skaņas un dziedājuši līdzi.
Tagad atvērās mājas durvis, un kāds steidzīgi iznāca ārā.
«Nule viņi nāk teikt, lai izbeidzam dziedāšanu,» skolotāja nodomāja. «Kaut tikai es nebūtu viņam atnesusi kādu ļaunumu!»
Tomēr gadījās pavisam citādi. Mazo skolotāju ar mazajiem lūdza nākt iekšā atpūsties un nodziedāt vēl kādas pāris dziesmas.
Kāpnēs viņai nāca pretī ārsts.
— Šimbrīžam briesmas ir garām, — viņš teica. — Slimais gulēja nesamaņā, un tā sirds pukstēja aizvien lēnāk. Bet, kad jūs sākāt dziedāt, bija tā, it kā viņš būtu dzirdējis saucienus no visiem tiem, kuriem vēl ir nepieciešams. Viņš juta, ka vēl nav pienācis laiks atdusēties no saviem darbiem. Dziediet viņam vēl! Dziediet un priecājieties, jo esmu pārliecināts, ka jūs ar savām dziesmām atsaucāt viņu atpakaļ dzīvē! Un tagad mēs varam cerēt, ka viņš paliks pie mums vēl dažu labu gadu.
LIII ATGRIEŠANĀS VEMMENHEGĀ
Ceturtdien, 3. novembrī
Kādā dienā novembra sākumā meža zosis pāri Hallandes kalniem ielaidās Skonē. Meža zosis dažas nedēļas bija pavadījušas lielajos līdzenumos pie Falčepingas, un, tā kā tur bija apmetušies arī vēl citi meža zosu bari, tad putni tur pavadīja jauku laiku. Vecie bija aprunājušies savā starpā, kamēr jaunie pavadīja laiku ar visvisādiem vingrojumiem un sacīkstēm.
Kas attiecas uz Nilsu Holgersonu, tad jāsaka, ka viņš gan nemaz nepriecājās par ilgo uzturēšanos Rietumvemmenhegā. Viņš gan pūlējās uzturēt možu garu, bet tas ne ikreiz izdevās. Zēnam kļuva pārāk smagi samierināties ar savu likteni.
«Kaut jel Skone drīzāk būtu aiz muguras un es jau atrastos ārzemēs!» viņš skumji domāja. «Tad es skaidri zinātu, ka man vairs nav nekādu cerību, un prāts būtu atkal daudz mierīgāks.»
Kādā agrā rītā zosis bija saposušās ceļam un devās uz Hallandi. Sākumā zēnam nebija nekāda liela prieka raudzīties lejā; viņam likās, ka te nekas jauns nebūs redzams. Austrumu daļa bija bagāta pakalniem un plašiem viršu klajumiem; viss tas atgādināja Smolandi. Vairāk uz rietumiem pacēlās kaili, apaļi kalnu pauguri un kailas kalnu grēdas, kuru starpā rēgojās jūras līči. Te izskatījās apmēram tāpat kā Bohuslenē.
Bet, kad nu meža zosis arvien vairāk tuvojās zemes dienvidiem un laidās pāri šaurai piekrastei, zēns noliecās pār zostēviņa Mārtiņa kaklu un, acis nenovērsdams, raudzījās lejup. Viņš redzēja, ka kalnu paliek mazāk un līdzenums kļūst aizvien plašāks. Tai pašā laikā viņš arī ievēroja, ka piekraste izskatās mazāk saraustīta. Šēras mazinājās un beidzot pazuda pavisam. Plašā, atklātā jūra tagad atplūda līdz pašam cietzemes krastam.