Выбрать главу

LIV PIE HOLGERA NILSONA

Otrdien, 8. novembrī

Laiks bija miglains un apmācies. Meža zosis bija ganījušās lielajos laukos pie Skurupas baznīcas un pat­laban atpūtās, kad Akka pienāca pie Nilsa.

— Laiks taisās noskaidroties, — viņa iesāka, — un tādēļ domāju  rīt doties  pāri  Baltijas jūrai.

— Labi, — atteica zēns strupi, jo kaut kas tam aiz­žņaudza kaklu un viņš nevarēja parunāt. Viņš vēl jopro­jām bija cerējis, ka tiks atbrīvots no burvības, kamēr atrodas Skonē.

— Mēs tagad neesam tālu no Vemmenhegas, — tur­pināja Akka. — Es domāju,  ka tu varbūt, garām lai­žoties, iegrieztos savās mājas. Tagad tu savējos tik drīz vairs  neredzēsi.

— Būs labāk, ja tos nemaz neapmeklēju, — Nilss atbildēja, bet no viņa balss skaidri varēja sadzirdēt, cik ļoti viņš priecājas par šo priekšlikumu.

— Ja zostēviņš paliek te, tad viņam nekādas bries­mas nedraud, — Akka piebilda. — Domāju, ka tev jāiet apraudzīt savējos. Kas zina, varbūt tu vari vecākiem palīdzēt, kad arī nekļūsi par cilvēku, — viņa turpināja.

— Jums taisnība, Akkas māt! Man pašam to vaja­dzēja iedomāties!  — izsaucās zēns gluži satraukts.

Nākamajā mirklī viņi abi ar Akku jau atradās ceļā uz Holgera Nilsona mājām un drīz vien nolaidās pie akmens mūra,  kas iežogoja iebūvieša sētu.

— Cik savādi! Nekas te nav mainījies, — sacīja zēns. Viņš steigšus uzkāpa uz mūra žoga un sāka rau­dzīties visapkārt.

— Man ir tā, it kā vēl vakar būtu te sēdējis un raudzījies, ka jūs laižaties garām.

— Vai tavam tēvam ir bise? — Akka piepeši iejau­tājās.

— Kā nu ne, — Nilss atteica. — Šīs bises dēļ jau tieši  tajā  svētdienā  gribēju  palikt  mājās.

— Tad neuzdrošinos tevi šeit sagaidīt, — Akka ieru­nājās. — Būs labāk, ja tu rīt no rīta pats mums pie­biedrosies pie Smigehukas.  Nakti tu vari pavadīt šeit.

— Ak nē, Akkas māt, nelaidieties projām! — Nilss iesaucās un žigli nolēca no mūra. Viņš nezināja, kādēļ, bet tam likās, ka jānotiek kaut kam, kas šķirs viņus uz visiem laikiem, un ka viņi vairs nekad nesatiksies.

— Jūs jau redzat, ka esmu ļoti apbēdināts, nevarē­dams atdabūt savu agrāko izskatu, — viņš turpināja, — un tomēr nenožēloju,  ka pavasarī aizlaidos jums līdzi.

Nē, tad jau labāk visu mūžu palikt par rūķīti, lai tikai varētu piedalīties šādā ceļojumā.

Akka vispirms dažas reizes dziļi ievilka gaisu un tikai tad atbildēja.

— Man ir kaut kas uz sirds, par ko jau sen gribēju ar tevi parunāt, bet, tā kā tu nevēlējies doties atpakaļ pie savējiem, tad domāju, ka nav ko steigties. Tomēr nebūs par ļaunu, ja tagad to pasaku.

— Ak, jūs jau zināt, Akkas māt, nav it nekā tāda, ko es labprāt nedarītu jūsu labā! — zēns izsaucās.

— Redzi, — Akka iesāka svinīgi, — ja tu tiešām pie mums, zosīm, kaut ko labu esi mācījies, tad tagad sa­proti, ka cilvēki nav vienīgie pasaulē. Iedomājies tikai, cik liela, plaša zeme jums pieder. Vai tad jūs nevarat atstāt mums, nabaga putniem un zvēriem, kādu kailu šēru, dažus seklus ezerus un purvainus tīreļus, dažus vientuļus kalnus un mežus, kur mēs, nabaga dzīvnieki, varētu netraucēti dzīvot? Visu mūžu esmu pastāvīgi dzenāta un vajāta. Cik jauki būtu, ja arī tādam putnam kā man kaut kur atrastos mierīga atpūtas vieta.

— Protams, ka es priecātos, ja varētu jums šajā lietā izpalīdzēt, bet man laikam vis nebūs nekādas varas starp cilvēkiem, — zēns nopūtās.

— Ak Sprīdīt, mēs jau abi te stāvam un runājam tā, it kā nekad vairs neredzētos! — Akka pēkšņi viņu pārtrauca. — Un tomēr rīt agri mēs atkal satiksimies. Es tagad laidīšos atpakaļ pie meža zosīm.

Viņa pacēlās spārnos, bet tad vēlreiz atgriezās at­pakaļ, ar knābi maigi noglāstīja zēnu un tikai tad aiz­laidās projām.

Bija jau gaiša diena, bet sētā nemanīja neviena cil­vēka, un zēns bez bailēm varēja staigāt apkārt. Vis­pirms viņš ieskrēja govju kūtī, jo zināja,  ka govis vis­labāk varēs viņam pastāstīt to, kas pa šo laiku noticis. Pavasarī kūtī bija stāvējušas trīs skaistas govis, bet tagad tur atradās tikai viena. Tā bija Maijroze, un tūliņ varēja noprast, ka viņa sēro pēc savām biedrenēm. Viņa bija nodūrusi galvu un nemaz neaiztika barību, kas gulēja tās priekšā.

— Labdien, Maijroze! — Nilss sveicināja un bez bailēm pieskrēja tai klāt. — Kā klājas tēvam un mātei? Ko dara zosis, vistas un kaķis? Kur tad Zelta Lilija un Zvaigzne?

Pazinusi zēnu pēc balss, govs nodrebēja. Viņa no­lieca galvu, it kā gribēdama tam iebadīt. Bet tagad viņa vairs nebija tik strauja kā agrāk un iepriekš ap­skatīja Nilsu no galvas līdz kājām. Viņš bija tikpat mazs kā aizlidojot, arī apģērbs bija tas pats, un tomēr zēns tagad bija gluži citāds. Tas Nilss Holgersons, kas pavasarī aizceļoja ar meža zosīm, gāja smagi, kājas vilkdams, runāja gurdā balsī, un acis viņam bija mie­gainas, bet šis Nilss Holgersons, kas tagad atgriezās, bija lokans un veikls, viņš runāja strauji un skaidri, un viņa acis mirdzēja. Viņš izturējās tik droši, stāvēja tik taisni, ka, lai gan bija maza auguma, visiem iedvesa cienību pret sevi.

— Mū-ū! — iemāvās Maijroze. — Man jau stāstīja, ka tu esot pārvērties, bet es tam nemaz negribēju ticēt. Esi sveicināts mājās, Nils Holgerson, esi sveicināts! Tas ir pirmais jaukais brīdis, ko piedzīvoju pēc ilga laika.

— Paldies, Maijroze! — zēns atbildēja, priecīgi pār­steigts par laipno saņemšanu. — Pastāsti, kā klājas tēvam un mātei!

— Kamēr tu esi projām, viņiem bija nelaime uz nelaimes,   — Maijroze atbildēja. — Visļaunākais, ka jaunais zirgs, par kuru tik dārgi samaksāja, visu vasaru nedarīja neko citu kā ēda un ēda. Tavam tēvam sirds, neatļauj viņu nošaut, bet pārdot to arī nevar. Šā zirga dēļ tas arī pārdeva Zvaigzni un Zelta Liliju.