Uz Nilsa lūpām degtin dega jautājums, ko viņš nemaz nedrīkstēja izrunāt. Tādēļ viņš vaicāja aplinkus:
— Māte gan laikam ļoti bēdājās, ka zostēviņš Mārtiņš aizlaidies?
— Manuprāt, ja viņa zinātu, kā viss noticis, tad nemaz tā nebēdātos par zostēviņa Mārtiņa nozušanu. Bet tagad viņa skumst dienu un nakti par to, ka viņas pašas dēls aizbēdzis no mājām un paņēmis zostēviņu līdzi.
— Kā, vai tad viņa domā, ka esmu zostēviņu nozadzis? — iesaucās zēns.
— Jā, ko tad citu lai viņa domā?
— Tad jau tēvs un māte laikam domā, ka visu vasaru esmu klejojis apkārt kā īstais slaists?
— Viņi ir pārliecināti, ka labi ar tevi nav, — Maijroze stāstīja, — un tik ļoti noskumuši, it kā būtu pazaudējuši to visdārgāko, kas viņiem bijis.
Nilss, to dzirdēdams, steigšus atstāja kūti un devās uz stalli. Tas gan bija mazs, bet tīrs un labā kārtībā. Varēja redzēt, ka Holgers Nilsons bija rūpējies par to, lai jaunais zirgs te justos labi. Stallī stāvēja skaists, stalts zirgs, kura spalva no veselības laistīt laistījās.
— Labdien! — Nilss sveicināja. — Esmu dzirdējis, ka te atrodoties kāds slims zirgs. Nevar būt, ka tas būtu tu. Tu jau izskaties gluži vesels.
Zirgs pagrieza galvu uz zēna pusi un to ilgi aplūkoja.
— Vai tu esi mana saimnieka dēls? — viņš jautāja. — Man par tevi stāstīja daudz ļauna. Bet tu izskaties tik labs, ka nemaz nevarētu domāt, ka esi Nilss Holgersons, ja vien nezinātu, ka viņš pārvērsts par rūķīti.
— Es zinu, ka atstāju savā sētā ļaunu slavu, — Nilss Holgersons atbildēja. — Mana paša māte tic, ka esmu aizgājis kā zaglis, bet tas tagad vienalga, jo neesmu domājis te ilgi palikt. Taču, iekams eju, gribētu jau zināt, kas tev kait.
— Žēl gan, ka nepaliec šeit, — zirgs atteica. — Jūtu, ka mēs abi kļūtu labi draugi. Man cits nekas nekait, tikai esmu iedūris kaut ko asu kājā, vai nu kādu dzelzs šķembu, vai ko citu. Šis asums ir tik labi paslēpts, ka ārsts nevarēja to atrast, bet man tas sagādā lielas sāpes un nevaru paiet. Ja tu varētu pateikt to Holgeram Nilsonam, tad viņš droši vien palīdzētu. Es būtu tik laimīgs, ja varētu atstrādāt par noēsto barību. Nudien kauns tā stāvēt dīkā.
— Cik jauki, ka tev nav kāda īsta slimība! — zēns iesaucās. — Es gādāšu par to, ka tu tiec vesels. Atļauj man iegriezt dažas zīmes tavā nagā!
Nilss bija tikko ticis ar zirgu galā, kad tas pagalmā izdzirda balsis. Viņš mazliet pavēra durvis un palūkojās ārā. Tur stāvēja viņa tēvs un māte. Zem rūpju nastas tie bija gluži salīkuši. Mātei bija daudz vairāk grumbu sejā nekā pavasarī un tēva mati nosirmojuši. Māte patlaban mēģināja tēvu pārliecināt, lai tas aizņemas naudu no sava svaiņa.
— Nē, to es vairs nedarīšu, — tēvs atbildēja, paiedams garām staļļa pusatvērtajām durvīm. — Nav nekas ļaunāks par parādu. Tad labāk pārdosim māju.
— Man pret pārdošanu nekas liels nebūtu ko iebilst, — māte sacīja. — Tikai zēna dēļ negribas to darīt. Ko gan lai viņš iesāk, ja kādā dienā atgriežas nabags un nožēlojams, ka tas laikam arī būs, un neatrod mūs vairs šeit?
— Jā, tev taisnība, — tēvs piekrita. — Bet mēs palūgsim jauno saimnieku, lai viņš to laipni uzņem un pasaka, ka mēs sagaidīsim ar prieku. Mēs jau viņam neteiksim neviena ļauna vārda, lai kāds viņš būtu. Vai nav tiesa, māt?
— Protams! Kaut tikai viņš pārnāktu mājās, lai man nebūtu jābēdājas, ka viņš varbūt salst un cieš izsalkumu, klejodams apkārt. Vairāk nekā es nevēlētos.
Pēc šiem vārdiem viņi abi iegāja mājiņā, un Nilss vairs nevarēja noklausīties viņu sarunu. Dzirdot, ka vecāki viņu tik ļoti mīl, kaut arī tas nonācis uz neceļiem, Nilsam gribējās skriet tiem pakaļ. Bet, ieraudzījuši viņu šādā izskatā, tie varbūt vēl vairāk noskumtu.
Kamēr viņš tā stāvēja un pārdomāja, pie sētas pieturēja kāds pajūgs. Nilss tikko neiekliedzās aiz priecīga pārsteiguma, kad no ratiem izkāpa Oze ar savu tēvu. Roku rokā tie klusi un nopietni soļoja uz mājiņu, bet viņu sejas un acis staroja laimē. Pagalma vidū Oze aizturēja tēvu un teica:
— Mīļo tēt, neaizmirsti, ka neko neminēsim par to rūķīti, kas tik ļoti līdzinājās Nilsam, ne arī par koka tupelīti un meža zosīm!
— Nē, nē, par to gan neko neteiksim, — Jons Asarsons atbildēja. — Es teikšu tikai to, ka viņu dēls tev vairākas reizes sniedzis lielu palīdzību un ka tāpēc esam ieradušies pavaicāt, vai arī savukārt nevaram viņiem kaut kā izpalīdzēt, jo no tā laika, kopš es tur augšā atradu rūdas slāņus, esmu bagāts cilvēks.
— Es jau zinu, ka tu proti jauki runāt, — Oze atteica, — gribēju tev tikai atgādināt par Nilsu.
Viņi abi iegāja mājiņā, un Nilss diezin ko dotu, lai varētu būt klāt pie viņu sarunām, bet pagalmā viņš nedrīkstēja rādīties. Kad Oze ar savu tēvu pēc neilga laiciņa atkal iznāca ārā, Nilsa vecāki viņus pavadīja līdz pašai sētai. Viņi izskatījās tik līksmi. Likās, ka viņos bija pavisam jauna dzīvība.
Kad ciemiņi bija aizbraukuši, tēvs ar māti kādu brītiņu palika pie sētas un noraudzījās viņiem pakaļ.
— Nu gan es vairs nebūšu bēdīga, tēv, jo tagad par Nilsu esam dzirdējuši tik daudz laba.
— Taisnību sakot, viņi par Nilsu stāstīja diezgan maz, — tēvs domīgi noteica.
— Vai tev ar to vien nepietiek, ka viņi atbraukuši šurp, lai piesolītu mums savu palīdzību par pateicību, ka Nilss viņiem tik daudz palīdzējis? Man pat liekas, ka tev vajadzēja pieņemt viņu piedāvājumu.
— Nē, māt. Es negribu ne no viena ņemt naudu ne kā aizdevumu, ne kā dāvanu. Vispirms gribu nolīdzināt savus parādus, un tad jau atkal tiksim uz kājām. Tik veci jau mēs nemaz vēl neesam, vai ne, māt? — izsaucās tēvs un sirsnīgi iesmējās.