Žurkas gan nav lielā cieņā pie citiem zvēriem, bet Glimingu pils melnās žurkas bija izņēmums, un par tām runāja aizvien ar godbijību, tāpēc, ka cīņās pret saviem ienaidniekiem tās bija parādījušas drošsirdību, kā arī ļoti daudz izturības lielajos nelaimes laikos, kas bija piemeklējuši viņu cilti. Viņas piederēja pie žurku cilts, kas kādreiz bijusi ļoti liela un varena, bet tagad atradās tuvu izmiršanai. Ilgus gadus melnās žurkas apdzīvoja Skoni un visu apkārtni. Tās varēja atrast ik pagrabā, pajumtēs, šķūņos, pieliekamajos kambaros, virtuvēs, saimniecības ēkās un staļļos, baznīcās un pilīs, alus darītavās, dzirnavās un cilvēku apdzīvotās ēkās; bet tagad viņas bija no turienes izdzītas un gandrīz iznīkušas. Tikai atsevišķās vietās vēl varēja sastapt dažas no tām, bet nekur viņu nebija tik daudz kā Glimingu pilī.
Kad kāda cilts izmirst, tad pie tā galvenokārt vainīgi cilvēki; bet šajā gadījumā tā nebija. Ļaudis gan bija karojuši pret melnajām žurkām, tomēr kaut cik ievērojamu postu nebija varējuši tām nodarīt. Melnās žurkas uzvarēja kāda viņu pašu cilts, kuru dēvēja par pelēkajām žurkām. Pelēkās jeb tā saucamās klejojošās žurkas senos laikos šeit nebija nemaz dzīvojušas. Viņas bija cēlušās no nabaga ieceļotājām, kas pirms dažiem simt gadiem atvestas šurp ar kādu Lībekas kuģi uz Malmes ostu, kur tad nokļuvušas malā. Tie bija nabaga radījumi bez dzimtenes, pusizsalkuši; viņas apmetās ostā, peldēja starp pāļiem, zem tiltiem un pārtika no atkritumiem, ko cilvēki svieda ūdenī. Nekad viņas neuzdrošinājās ieiet pilsētā, kas piederēja melnajām žurkām.
Bet ar laiku, kad pelēkās žurkas bija skaitā vairojušās, tās saņēma dūšu un devās pilsētā iekšā. Sākumā tās apmetās tikai dažās vecās, atstātās mājās, ko melnās žurkas bija pametušas. Viņas meklēja barību ielu notekās un mēslu kaudzēs un bija mierā ar visu, ko melnās žurkas nevēlējās pat aizskart. Tās bija ļoti norūdītas, pieticīgas un bezbailīgas un dažos gados kļuva tik varenas, ka viņām ienāca prātā padzīt melnās žurkas no Malmes. Viņas tām atņēma jumtu telpas, pagrabus un noliktavas, sāka tās mērdēt badā vai arī nokoda, jo nebaidījās no cīņas.
Kad Malme bija ieņemta, viņas devās mazākos un lielākos baros iekarot visu zemi. Gandrīz nesaprotami, kādēļ melnās žurkas nesalasījās lielā kopīgā karagājienā un neiznīcināja pelēkās, kamēr to vēl nebija tik daudz.
Bet melnās bija stipri pārliecinātas par savu varu un nemaz nespēja iedomāties, ka varētu šo zemi kādreiz pazaudēt. Viņas mierīgi dzīvoja savos īpašumos, kamēr pelēkās žurkas tām atņēma māju pēc mājas, pilsētu pēc pilsētas. Viņas tika mērdētas, izspiestas, iznīcinātas. Skonē tās nekur citur nebija varējušas patverties kā vienīgi Glimingu pilī.
Vecajai mūra ēkai bija tik biezas sienas un tik maz žurku eju, ka melnajām žurkām laimējās pili noturēt un aizkavēt pelēkajām žurkām tur ielauzties. Cīņa starp uzbrucējām un pils iemītniecēm ilga gadu no gada, nakti pēc nakts. Tomēr melnās žurkas cītīgi sargāja savu pili un izrādīja nicināšanu pret nāvi, tāpēc viņas līdz šim bija paturējušas vareno ēku un šeit aizvien palika uzvarētājas.
Jāsaka, arī melnās žurkas, kamēr tās vēl bija varenas, tapa tāpat nīstas no visām dzīvām radībām kā tagad pelēkās un ne bez iemesla. Arī viņas krita virsū nabaga nelaimīgiem ieslodzītiem, mocīja tos un apgrauza līķus; tās izzaga beidzamo runkuli no nabagu ļaužu pagrabiem, guļošām zosīm viņas nokoda kājas, vistām zaga olas un mazos, maigām dūnām segtos, dzeltenos cālīšus, kā arī izdarīja vēl tūkstošiem citu nedarbu. Bet, kamēr nu viņas bija kritušas nelaimē, viss tas tika it kā piedots un visi apbrīnoja šīs cilts beidzamās žurkas, kas spēja tik ilgi turēties pretim pelēkajām.
Pelēkās žurkas, kas dzīvoja Glimingu pilī un tās apkārtnē, joprojām turpināja cīņu un izlietoja katru gadījumu, lai ieņemtu vareno ēku. Viņas gan varētu nedaudzajām melnajām žurkām ļaut mieru Glimingu mājoklī, jo pelēkajām piederēja visa pārējā zeme. Bet tas tām nenāca ne prātā. Viņas parasti sacīja, ka te esot runa par viņu godu un melnās žurkas katrā ziņā jāuzvarot. Bet, kas pelēkās žurkas labāk pazina, tie zināja, ka tām ir vēl cits iemesls: cilvēki izlietoja Glimingu pili par graudu noliktavu, un tādēļ pelēkās negribēja mesties mierā, iekams melnās nebūs uzveiktas.
SVĒTELIS
Pirmdien, 28. martā
Kādu rītu zosis, kas atradās uz Vombezera ledus un gulēja, atmodās ļoti agri no saucieniem augstu gaisā.
— Trirop! Trirop! — atskanēja no turienes. — Dzērve Trianute liek sveicināt meža zosi Akku ar visu viņas zosu baru. Rīt Kulla kalnā būs lielā dzērvju deja!
Akka ātri izstiepa kaklu gaisā un atbildēja:
— Paldies un labdienas! Paldies un labdienas!
Pēc tam dzērves laidās tālāk, bet meža zosis vēl ilgi dzirdēja, kā tās sauca pār katru lauku un mežiem apaugušu pakalnu:
— Trianute liek sveicināt! Rīt Kulla kalnā būs lielā dzērvju deja!
Meža zosis ļoti priecājās par šo ziņu.
— Tev laime, — tās teica baltajam zostēviņam, — ka tu varēsi būt klāt pie lielās dzērvju dejas.
— Vai tad tas ir kaut kas tik neparasts — redzēt dzērves dejojam? — jautāja zostēviņš.
— Tas ir kaut kas tāds, ko tu vēl nekad neesi pat sapnī redzējis, — atbildēja meža zosis.