— Var gandrīz domāt, ka māju pārdot tev izliekas tīrais nieks. Bet mēs taču te esam ieguldījuši tik daudz sūra darba un rūpju, — atteica māte.
— Vai tad tu nemaz nesaproti, par ko es smejos, māt? — tēvs sacīja. — Domas, kā mūsu zēns kļuvis par palaidni, mani tā nospieda, ka man ne uz ko vairs nebija ne prieka, ne spēka. Tagad, kad zinu, ka viņš ir dzīvs un kļuvis krietns, tu vēl redzēsi, ka Holgers Nilsons kaut kam lieti der!
Māte iegāja istabā, bet Nilss žigli paslēpās, jo tēvs ienāca stallī apskatīt zirgu. Viņš kā parasti piegāja tam klāt un pacēla klibo kāju, lai vēlreiz mēģinātu noskaidrot, kas tai vainas.
— Kas tad tas? — viņš iesaucās, ieraudzīdams zirga nagā iegrieztus vārdus. Tur bija rakstīts: «Noņem pakavu.» Brīnīdamies viņš palūkojās apkārt, bet tomēr paklausīja un nopietni sāka aplūkot zirga kāju.
— Man tiešām liekas, ka te iedūries kas ass, — viņš klusi pats pie sevis murmināja. Kamēr tēvs nodarbojās ar zirgu un Nilss nekustēdamies sēdēja savā kaktiņā, sētā ieradās citi ciemiņi. Baltais zostēviņš, atrazdamies tik tuvu, nevarēja nociesties, neparādījis savu sievu un bērnus vecajiem draugiem. Viņš bija atlaidies šurp ar Daiļdūnīti un visiem sešiem zoslēniem.
Kad viņi nolaidās pagalmā, tur neviena nebija. Baltais zostēviņš pavisam mierīgi staigāja un rādīja savai ģimenei, cik lepni viņš kādreiz dzīvojis, kamēr bijis mājas zoss. Kad pagalms bija apskatīts, viņš ieraudzīja, ka kūts durvis vaļā.
— Ienāciet brītiņu šeit, — viņš teica, — tad redzēsiet, kur es senāk dzīvoju. Te ir pavisam citāda dzīve nekā ezeros un purvājos.
Un tā zostēviņš Mārtiņš, Daiļdūnīte un visi seši mazuļi iegāja kūtī apskatīt, kādā bagātībā un pārpilnībā lielais, baltais zostēviņš bija dzīvojis, iekams piebiedrojās meža zosu baram.
— Paraugieties! Te bija mana vieta, un tur stāvēja silīte, kas aizvien bija pilna ar auzām un ūdeni, — zostēviņš stāstīja. — Pagaidiet, tur laikam vēl ir mazliet barības!
Baltais zostēviņš skriešus devās pie siles un kāri sāka knābāt.
Daiļdūnīte kļuva bažīga. — Iesim labāk projām! — viņa skubināja.
— Vēl tikai dažus graudiņus, — tielējās zostēviņš. Tai pašā brīdī viņš iekliedzās un metās uz durvīm. Bet bija jau par vēlu. Durvis ar troksni aizvērās, un saimniece aizšāva bultu. Viņi bija saķerti.
Tēvs bija izvilcis no zirga kājas kādu asu dzelzs šķembu un tagad sirsnīgi glāstīja zirga kaklu, kad māte aizelsusies pieskrēja pie staļļa durvīm.
— Nāc, tēv, paskaties, kāds man skaists ķēriens! — viņa sauca.
— Pagaidi! Palūkojies vispirms uz to! Raug, es atradu, kas zirgam darīja sāpes!
— Man liekas, ka laime atkal atgriežas pie mums, — māte priecājās. — Iedomājies tikai, lielais, baltais zostēviņš, kas pavasarī nozuda, laikam bijis aizlaidies kopā ar meža zosīm, tagad viņš atgriezies un atvedis sev līdzi septiņas meža zosis. Viņi visi iegāja tieši kūtī pie siles, un es aiztaisīju durvis.
— Cik savādi, — Holgers Nilsons prātoja, — bet jaukākais tas, ka tagad mums vairs nav jātur Nilss aizdomās, ka viņš, projām iedams, paņēmis zostēviņu līdzi.
— Tas tiesa, tēvs. Bet man liekas, šīs zosis jānokauj vēl šovakar. Pēc dažām dienām būs Mārtiņi, un, ja gribam ar zosīm doties uz tirgu, tad mums jāpasteidzas.
— Mēs rīkotos netaisni, ja nokautu zostēviņu, kad viņš atgriezies ar tik daudziem pavadoņiem.
— Ja laiki būtu labāki, tad jau es viņu atstātu pie dzīvības, bet, ja mums pašiem jāiet no šejienes prom, tad arī zosis vairs nevaram paturēt, — atbildēja māte.
— Jā, tas nu gan tiesa.
— Nāc palīdzi man viņus ienest istabā! — aicināja māte.
Viņi abi aizgāja, un brītiņu vēlāk zēns redzēja, ka tēvs nes balto zostēviņu vienā un Daiļdūnīti otrā padusē. Zostēviņš kliedza, kā bija paradis vienmēr, kad tam draudēja briesmas: «Palīgā, Sprīdīt, palīgā!» — kaut gan nemaz nezināja, ka tas ir tuvumā.
Nilss visu dzirdēja un tomēr nekustējās ne soli tālāk par staļļa durvīm. Nevis tādēļ, ka zostēviņa nāve viņam atdotu veco izskatu, — viņš pat šajā brīdī rūķīša noteikumu bija gluži piemirsis, — bet gan tāpēc, ka, glābjot balto zostēviņu, vajadzēja rādīties vecākiem, un tas viņu atturēja.
«Viņiem jau tā tik daudz bēdu,» viņš sevī nodomāja. «Vai lai tās padaru vēl lielākas?»
Bet, kad aiz zostēviņa aizvērās durvis, Nilss aizmirsa savas šaubas. Kā zibens viņš pārskrēja pār pagalmu, uzlēca uz ozola sliekšņa un iešāvās priekšiņā. Pēc veca paraduma viņš novilka savas koka tupeles un tuvojās durvīm. Tomēr bija tik smagi rādīties vecākiem tādā izskatā, un tāpēc viņš vilcinājās.
«Baltais zostēviņš ir briesmās, un viņš visu laiku kopš tu atstāji šo māju, bijis tavs labākais draugs,» zēns domāja.
Vienā mirklī viņš domās pārdzīvoja visas briesmas, kādas tie abi kopā ar zostēviņu bija pārcietuši uz aizsalušiem ezeriem, vētrainā jūrā un plēsīgu zvēru vidū. Viņa sirds vai pārplūda aiz pateicības un mīlestības, viņš pārvarēja sevi un pieklauvēja pie durvīm.
— Kas tur ir? — jautāja tēvs, tās atvērdams.
— Māt, māt, tu nedrīksti zostēviņam darīt ļaunu! — zēns sauca, un tai pašā brīdī zostēviņš un Daiļdūnīte priecīgi iegāginājās. Viņi gulēja saistīti uz sola, un no viņu kliedzieniem bija dzirdams, ka tie vēl pie dzīvības.
Bet vēl skaļāk un priecīgāk iesaucās māte:
— Ak Nils, Nils, cik tu esi izaudzis liels un stalts! Zēns baiļojās iet tālāk, nezinādams, kā to saņems.
— Lai slavēts dievs, kas tevi atvedis mājās! — izsaucās māte. — Nāc, nāc jel iekšā! — viņa aicināja.