Zēns spogulī it skaidri redzēja, ka lādes vāks bija atvērts. Viņš nevarēja saprast, kā tas noticis, jo māte pirms promiešanas bija vāku aiztaisījusi. Tā gan nevarēja atgadīties, ka māte būtu lādi atstājusi vaļā tad, kad viņš viens pats palika mājās.
Viņam kļuva pavisam neomulīgi ap dūšu. Viņš baidījās, vai tikai istaba nav ielavījies kāds zaglis, un nedrīkstēja ne pakustēties, bet sēdēja pavisam klusi un raudzījās spogulī.
Kamēr zēns tā sēdēja un gaidīja parādāmies zagli, viņš sev jautāja, kas gan varētu būt tā melnā ēna, kura krita uz lādes malu. Viņš skatījās un negribēja ticēt pats savām acīm. Bet tas, kas tur iepriekš bija līdzinājies ēnai, kļuva arvien vairāk saskatāmāks, un zēns drīz vien nomanīja, ka tā nemaz nebija ēna. Tiešām, tas nebija nekas cits kā mazs rūķītis, kas jāteniski sēdēja uz lādes malas.
Zēns gan bija dzirdējis runājam par rūķīšiem, bet nekad nebija iedomājies, ka viņi varētu būt tik mazi. Rūķītis, kas sēdēja tur uz malas, bija tikko plaukstas lielumā. Viņam bija veca, krunkaina, bezbārdaina seja, un viņš bija ģērbies melnos, garos svārkos, īsās biksēs un melnā cepurē ar platu malu. Viņš izskatījās ļoti smalks ar baltām mežģinēm ap kaklu un aprocēm, ar sprādzēm uz kurpēm un ar pušķī sasietām zeķu saitēm. Patlaban viņš bija no lādes izņēmis izšūtu ņieburu un aplūkoja šo veco darbu tik godbijīgi, ka nemaz nebija pamanījis zēnu pamostamies.
Rūķīti ieraudzījis, zēns pavisam apjuka; tomēr īsti bail viņam no tā nebija. No tik maza radījuma jau nemaz nav iespējams baidīties. Un, tā kā rūķītis bija tik dziļi iegrimis savā nodabā, ka ne redzēja, ne dzirdēja, tad zēnam uzreiz ļoti iegribējās izdarīt ar to kādu nedarbu — iegrūst viņu lādē un aizsist vāku ciet vai pastrādāt kaut ko tamlīdzīgu.
Rūķīti rokām aizskart zēns tomēr neuzdrošinājās, un tādēļ viņš lūkojās istabā pēc kaut kā, ar ko varētu to pagrūst. Viņa skatiens šaudījās no gultas uz galdu un no galda uz plīti. Viņš raudzījās uz vārāmiem podiem un kafijas kannu, kas atradās uz galda blakus plītij. Paskatījās uz tēva šauteni, kas karājās pie sienas līdzās dāņu ķēniņu pārim, un uz pelargonijām un fuksijām, kuras ziedēja uz loga. Beidzot viņa skatienu saistīja kāds vecs mušu ķeramais tīkliņš, kas karājās pie loga šķērskoka.
Ieraudzījis mušu ķeramo tīkliņu, viņš tūliņ to satvēra un svieda uz lādes malu. Zēns bija pilnīgi pārsteigts par savu laimi. Viņš gandrīz pats nemaz nezināja, kā tas bija noticis, bet rūķītis tiešām bija noķerts. Nabadziņš gulēja ar galvu uz leju garajā tīklā un nevarēja nekādi tikt laukā.
Pirmajā acumirklī zēns nemaz nezināja, ko ar savu ķērienu iesākt. Viņš rūpīgi šūpoja tīkliņu šurpu turpu, lai rūķītim nedotu iespēju izrāpties.
Tagad rūķītis sāka runāt. Viņš gauži lūdza atdot tam brīvību un teica, ka esot viņa ģimenei jau daudzus gadus labu vien darījis un tiešām pelnījis, ka ar viņu apejoties labāk. Ja zēns viņu atlaidīšot, viņš došot tam vecu dālderi, sudraba karoti un zelta naudas gabalu, kas esot tikpat liels, kā viņa tēva sudraba pulksteņa vāks.
Izpirkšanas nauda gan zēnam nelikās liela, bet, kamēr rūķītis atradās viņa varā, viņam bija mazliet bail no tā. Viņš sajuta, ka ielaidies ar kādu svešu, noslēpumainu radījumu, kas nepieder šai pasaulei, tāpēc arī bija gauži priecīgs, ka rodas iespēja tikt no rūķīša vaļā.
Viņš tad arī tūliņ bija ar piedāvājumu mierā un pārstāja šūpot tīkliņu, lai rūķītis varētu izrāpties. Bet, kad tas jau gandrīz bija no tīkla laukā, zēnam iekrita prātā, ka viņš būtu varējis izdabūt sev vēl lielākas lietas un labumus. Vismaz vajadzēja prasīt, lai rūķītis iebur viņam sprediķi galvā.
«Cik muļķīgi es izdarīju, ka palaidu viņu vaļā!» zēns nodomāja un sāka tīkliņu atkal šurpu turpu šūpot, lai rūķītis no jauna tajā ieveltos.
Bet, tikko zēns to darīja, viņš saņēma briesmīga pļauku un viņam likās, ka galva sašķīst tūkstoš gabalos. Viņš atkrita vispirms pret vienu, tad pret otru sienu, beidzot nokrita uz grīdas un palika tur bez samaņas guļot.
Kad viņš atkal pamodās, tad atradās vēl mājiņā. No rūķīša vairs nebija ne vēsts. Lādes vāks bija aizslēgts, un mušu ķeramais tīkliņš karājās parastajā vietā pie loga. Ja zēna labais vaigs no dabūtās pļaukas tā nedegtu, viņš būtu visu noturējis par sapni.
«Lai nu noticis kas notikdams, tēvs un māte tomēr katrā ziņā apgalvos, ka tas bijis tikai sapnis,» viņš domāja. «Rūķīša dēļ viņi man droši vien no sprediķa nekā neatlaidīs, un būs tiešām labāk, ka tagad steigšus sākšu to atkal lasīt.»
Bet, kad zēns tuvojās galdam, viņam kaut kas likās ļoti savāds. Nevarēja taču būt, ka istaba kļuvusi lielāka. Bet kā tas nu gadījies, ka viņam tagad jāsper daudz vairāk soļu nekā citkārt, pie galda ejot? Un kas tad noticis ar krēslu? Tas gan neizskatījās lielāks, kā bijis, bet zēnam bija iepriekš jāuzkāpj uz šķērsīša starp abām krēsla kājām, un tikai tad viņš varēja uzrāpties sēdeklī. Taisni tāpat bija arī ar galdu. Viņš nevarēja galda virsu saredzēt, bet viņam bija jāuzkāpj uz krēsla atzveltnes. — Ko gan tas viss nozīmē? — zēns brīnījās. — Tīri vai jātic, ka rūķītis apbūris krēslu, galdu un visu istabu.
Sprediķu grāmata gulēja uz galda un, likās, nebija pārmainījusies. Tomēr kaut kas savāds tiešām bija noticis, jo viņš nevarēja vairs ne vārda salasīt, iekams nebija uzkāpis grāmatai virsū.