— Kā sauc šīs mājas? Kā sauc šīs mājas?
Tad gailis izstiepa kaklu augšup un atbildēja:
— Šīs mājas sauc par «Mazlaukiem», šogad tāpat kā pērngad, šogad tāpat kā pērngad!
Mājām lielāko tiesu bija viņu īpašnieku vārdi, kā tas Skonē parasts, bet gaiļi vis neteica: «Šīs mājas pieder Peram Matsonam un tās — Olem Busonam,», bet deva paši mājām tādus nosaukumus, kādus atrada par piemērotākiem. Ja tie dzīvoja nabadzīgās iebūviešu mājās, tad sauca:
— Šīs mājas sauc par «Bezgraudiem»! Un pašās nabadzīgākajās viņi kliedza:
— Šīs mājas sauc — «Ēd maz»! «Ēd maz»! Lielām un bagātām zemnieku mājām gaiļi deva skaistus, skanīgus nosaukumus, piemēram, «Laimes tīrumi» «Olu kalns» vai «Naudinieki».
Bet lielo muižu gaiļi bija par lepniem, lai izdomātu ko asprātīgu; viņi dziedāja un kliedza tik skaļi, it kā pašai saulei vajadzētu tos sadzirdēt:
— Šī ir Dibeku muiža! Šogad tāpat kā pērngad! Šogad tāpat kā pērngad!
Un tur tālāk stāvēja kāds, kas sauca:
Šī ir Svaneholma, tas nu gan katram būtu jāiegaumē!
Zēns manīja, ka zosis nelaižas taisnā virziena uz priekšu. Viņas lidoja pār visu dienvidlīdzenumu šurpu turpu, it kā priecādamās, ka atkal atrodas Skonē, un it kā vēlēdamās apsveikt katras atsevišķas mājas.
Tā viņi nonāca kādā vietā, kur atradās vairākas lielas, masīvas ēkas ar augstiem dūmeņiem un daudz mazu namiņu.
— Šī ir Jurdbergas cukurfabrika! — sauca gaiļi. — Šī ir Jurdbergas cukurfabrika!
Zēns satrūkās uz zoss muguras. Šo vietu gan viņam vajadzēja pazīt. Tā atradās netālu no tēva mājām, un pagājušajā gadā viņš tur bija ganījis zosis. Bet, no augšas skatoties, viss liekas citādāk nekā tad, kad to novēro apakšā.
Ak, nez vai mazā zosu gane Oze un mazais Matss, viņa pagājušā gada biedri, vēl tur bija? Un ko gan tie teiktu, ja zinātu, ka viņš laižas augstu pār viņu galvām!
Tad Jurdberga pazuda no viņa redzesloka, un zosis laidās uz Svedalu un Skaberšē un atkal atpakaļ pār Beringa klosteri un Hekebergu. Šajā dienā zēns dabūja redzēt vairāk no Skones nekā visā savā līdzšinējā mūžā.
Kad meža zosis satika mājas zosis, tās kļuva ļoti jautras. Tad tās lidoja pavisam lēni un sauca lejup:
— Mēs esam ceļā uz augstajiem kalniem! Nāciet jel līdzi! Nāciet jel līdzi!
Mājas zosis atbildēja:
— Vēl ir ziema! Jūs nākat par agru! Griezieties atpakaļ! Griezieties atpakaļ!
Meža zosis nolaidās vēl zemāk, lai mājas zosis tās labāk varētu saprast, un sauca: — Nāciet mums līdzi, mēs iemācīsim jūs lidot un peldēt!
Tad mājas zosis apvainojās un nemaz neatbildēja.
Bet meža zosis nolaidās vēl zemāk, tā ka viņas gandrīz vai pieskārās zemei, un tad atkal pēkšņi zibeņātrumā pacēlās augstu gaisā, it kā no kaut kā būtu briesmīgi izbijušās, un sauca:
— Ai, ai, ai! Tās jau nemaz nav zosis, tās ir aitas, tās ir aitas!
Mājas zosis nu ļoti saskaitās un kliedza pilnā kaklā: — Kaut jūs visas nošautu! Kaut jūs visas nošautu! It visas! It visas!
Kad zēns šo strīdu dzirdēja, viņš smējās. Bet tad atminējās, cik liela viņa nelaime, un sāka raudāt. Tomēr pēc īsa brīža viņš smējās atkal.
Nekad vēl viņš nebija devies tik žigli uz priekšu kā tagad, bet ātri, mežonīgi strauji jāt bija arvien viņa lielākais prieks. Nekad viņš nebūtu varējis iedomāties, ka te augšā gaiss tik svaigs un ka šurp atplūst tik laba zemes un sveķu smarža.
Nekad arī viņš vēl nebija iedomājies, kā ir tad, kad lido augstu gaisā. Tas bija tā, it kā laistos tālu prom no bēdām un rūpēm, un visādām nepatikšanām.
II AKKA NO ČEBNEKAJSES
VAKARĀ
Lielais zostēviņš, kas bija piebiedrojies meža zosīm, jutās lepns, ka tagad lido meža zosu sabiedrībā pār dienvidlīdzenumu un kavē sev laiku, māju putnus kaitinot
un piezobojot. Bet, lai cik priecīgs viņš arī bija, tomēr laimes sajūta neaizsargāja no tā, ka pret pusdienas laiku viņš sāka arvien vairāk nogurt. Viņš mēģināja dziļāk elpot un ātrāk vēdināt spārnus, tomēr palika citām zosīm iepakaļ.
Kad meža zosis, kas lidoja pašas pēdējās, manīja, ka mājas zoss netiek vairs līdzi, viņas sauca to zosi, kura laidās pašā kāša priekšgalā.
— Akka no Čebnekajses! Akka no Čebnekajses!
— Ko jūs no manis gribat? — jautāja barvede.
— Baltais paliek iepakaļ, baltais paliek iepakaļ!
— Sakiet viņam, ka ātri laisties ir vieglāk nekā lēnām! — barvede atsaucās un laidās tāpat kā agrāk.
Zostēviņš gan mēģināja sekot šim padomam un spārnu vēzienus paātrināt, bet tas viņu tā nogurdināja, ka viņš nokrita gandrīz līdz apgrieztajiem vītoliem, kas auga gar tīrumiem un pļavām.
— Akka! Akka! Akka no Čebnekajses! — sauca pakaļējās zosis, kuras redzēja, cik grūti klājas zostēviņam.
— Ko jūs atkal gribat? — barvede vaicāja un likās esam stipri sadusmota.
— Baltais krīt lejup! Baltais krīt lejup!
— Sakiet viņam, ka augstu lidot ir vieglāk nekā zemu! — sauca barvede.
Zostēviņš gribēja sekot arī šim padomam; bet, kad viņš mēģināja pacelties augstu gaisā, pietrūka elpas un likās — viņš nosmaks.
— Akka! Akka! — sauca pakaļējās.
— Vai jūs mani nevarat likt mierā? — barvede vaicāja un šķita esam vēl nepacietīgāka nekā iepriekš.
— Baltais grasās krist! Baltais grasās krist!
— Kas nevar barā laisties, tam jādodas atpakaļ, pasakiet to viņam! — barvede sauca. Viņai nemaz neienāca prātā laisties lēnāk, un viņa turpināja lidot tikpat ātri.