— Ak, tad tādas tās lietas? — zostēviņš prātoja. Viņam kļuva piepeši skaidrs, ka meža zosis nemaz nedomā ņemt viņu sev līdz uz Lapzemi.
Viņas bija tikai pa jokam to vedinājušas līdzi.
Zostēviņš dusmojās, ka spēki izsīkst tieši tagad un viņš nevar šīm klaidonēm parādīt, ka mājas zoss arī ko spēj. Visnepatīkamākais bija tas, ka viņš šeit sastapies ar Akku no Čebnekajses. Kaut gan viņš bija mājas zostēviņš, tomēr bija dzirdējis par kādu barvedi, ko saucot par Akku un kas esot gandrīz simt gadu veca. Viņa esot tik ļoti iecienīta, ka tikai pašas labākās meža zosis tai mēdzot piebiedroties. Bet neviens gan vairāk nenicinot mājas zosis kā Akka ar savu zosu baru, un taisni tādēļ zostēviņš labprāt gribēja viņām parādīt, ka viņš ir pilnīgi to cienīgs.
Viņš lēni laidās citām iepakaļ, pārlikdams, vai doties atpakaļ vai laisties tālāk. Piepeši mazais puišelītis, ko viņš nesa uz muguras, teica:
— Mīļo zostēviņ Mārtiņ! Tu taču sapratīsi, ka tāds, kas vēl nekad nav lidojis, nekādā ziņā nevar laisties meža zosīm līdzi uz Lapzemi. Vai gan nebūtu labāk, ka tu vēl laikus grieztos atpakaļ, iekams neesi pavisam nomocījies?
Bet šis mazais zeņķītis bija zostēviņam tas visnepatīkamākais, un, tikko viņš saprata, ka mazais netic viņa spēkiem, tūliņ jo ciešāk nolēma palikt pie sava.
— Ja tu vēl vienu vārdu ieminēsies par to, es tevi nosviedīšu pirmajā merģeļa bedrē, pār kuru mēs laidīsimies, — viņš šņāca. No dusmām vien zostēviņa spēki tā
pieauga, ka viņš varēja gandrīz tikpat labi laisties kā pārējās zosis.
Ilgi gan viņš to nespētu; bet tas arī vairs nebija vajadzīgs, jo zosu virkne ātri devās lejup, un līdz ar saules rietu zosis piepeši nolaidās zemē. Iekams zēns un zostēviņš attapās, viņi jau atradās Vombezera krastā.
«Te gan laikam viņas pavadīs nakti,» nodomāja zēns un nolēca no zostēviņa muguras. Viņš stāvēja uz šaura, smilšaina krasta, un viņa priekšā gulēja diezgan liels ezers. Bet tas atstāja neglītu iespaidu, jo bija gandrīz viss pārklāts ar ledu; ezers bija melns un grumbuļains, un pilns plaisu un caurumu, kā jau tas pavasaros mēdz būt. Ilgi ledus vairs nevarēja turēties. No krasta tas jau bija atkusis, un visapkārt locījās melna, spīdīga ūdens svītra. Bet vidū ledus vēl turējās un izplatīja aukstumu un nepatīkamu ziemas sajūtu.
Ezera otrā pusē likās būt piemīlīga, apstrādāta zeme, bet tur, kur zosis bija nolaidušās, atradās liels egļu mežs. Un izskatījās, it kā skuju kokiem būtu vara ziemu pie sevis saistīt. Visur citur zeme bija no sniega brīva, bet zem milzīgajām eglēm tas vēl bija dziļš; izkusis un tad atkal sasalis, tas tagad šķita tikpat ciets kā ledus.
Zēnam likās, ka viņš nokļuvis vientulīgā ziemas tuksnesī, un viņam kļuva tik baigi ap sirdi, ka vismīļāk būtu skaļi raudājis.
Viņš juta stipru izsalkumu, jo visu dienu nekā nebija baudījis. Bet kur gan lai atrod ko ēst? Marta mēnesī nekas ēdams neaug ne kokos, ne laukos.
Jā, kur gan lai viņš ņem ko ēst? Un kas gan dos viņam pajumti? Kas taisīs gultu? Kas ļaus apsēsties pie sava ugunskura? Kas aizsargās no meža zvēriem?
Nu jau saule bija norietējusi un no ezera pūta auksts vējš. Tumsa slīga no debesīm lejup; līdz ar krēslu modās bailes un mežā bija dzirdami zaglīgi soļi un baiga čaukstoņa.
Jautrais prāts, kas viņu bija iedvesmojis, pa gaisu lidojot, nu bija galā, un zēns bailīgi sāka raudzīties pēc sava ceļabiedra. Izņemot to, viņam nebija neviena, pie kā varētu patverties.
Tad zēns pamanīja, ka zostēviņam klājas vēl ļaunāk nekā viņam. Tas atradās vēl aizvien tajā pašā vietā, kur bija nolaidies, un likās pienākusi tā pēdējā stundiņa. Viņa kakls gulēja kā bez dzīvības pie zemes, acis bija aizvērtas, un viņš tikko vēl elpoja.
— Mīļo zostēviņ Mārtiņ, — zēns lūdzās, — pamēģini jel norīt kādu malku ūdens! Līdz ezeram vēl tikai daži soļi.
Bet zostēviņš nekustējās.
Līdz šim zēns aizvien bija izturējies cietsirdīgi pret visiem radījumiem, neizņemot arī zostēviņu, bet tagad tas likās esam viņa vienīgais atbalsts, un viņam uznāca lielas bailes, ka varētu to pazaudēt.
Viņš tūliņ sāka to stumt un grūst, lai dabūtu pie ūdens. Zēnam tas nācās grūti, jo zostēviņš bija liels un smags, bet beidzot tomēr laimējās.
Zostēviņš iekrita vispirms uz galvas ūdenī. Kādu mirkli viņš nemaz nekustējās, bet tad izbāza galvu no ūdens, izpurināja ūdeni no acīm un dziļi atvilka elpu Pēc tam viņš lepni iepeldēja niedrēs un meldros.
Tikko zemi sasniegušas, meža zosis bija metušās ūdenī nemaz neatskatīdamās uz zostēviņu un viņa pavadoni. Viņas bija ar skubu mazgājušās un posušās un tagad saka ēst pussapuvušus ezera augus un aļģes Baltajam zostēviņam laimējās atrast mazu asari. Viņš to ātri saķēra, peldēja atpakaļ uz krastu un nolika to zēnam priekšā
Tas tev kā pateicība par to, ka palīdzēji man tikt ūdenī — viņš teica Tas bija pirmais
laipnais vārds, ko zēns dzirdēja šajā dienā. Viņš par to tik ļoti priecājās, ka vismīļāk būtu apķēries zostēviņam ap kaklu, bet neuzdrošinājās.
Arī par doto viņām bija liels prieks. Sākumā gan viņš domāja, ka nevarēs jēlu zivi ēst, bet tad viņam iegribējās vismaz pamēģināt.
Viņš taustīja pēc sava naža, un tiešām tas karājās pie bikšu pogas, lai gan tik maziņš, ka nebija neko lielāks par sērkociņu. Bet tomēr zivi viņš ar to varēja notīrīt, un nepagāja nemaz ilgs laiks, ka asaris jau bija apēsts.
Kad zēns bija apmierinājis izsalkumu, viņam sametās kauns, ka ēdis jēlu zivi.