Svešais zēns vairs nebilda ne vārda, viņš tikai uzmanīgi lūkojās uz Tomu, kā saprazdams, ko Toms tagad domā. Un, kā apliecinājums vecāsmātes vēstījumam, aiz Toma muguras pēkšņi kaut kas sakustējās! Kaut kas liels un smags vēlās lejup! Toms tikko paguva ieraudzīt, kā no pašas laukakmeņu krāvuma augšas, raudams sev līdzi mazākus akmeņus un šķembas, zemei tuvojas vislielākais akmens tumšs, apsūnojis milzenis!
Gandrīz tādā kā transā ejot cauri aizaugušajam parkam, atgadījās vēl kas, kāds sīkums, kā nozīmi Toms pat uzreiz nesaprata. Trīs iereibuši puiši kā jokodamies apcēla divas meitenes. Tuvojoties Tomam un Zetam, vienai no meitenēm tomēr izdevās aizmukt, toties otru meiteni divi no puišiem ķircināja vēl nekaunīgāk, pat nepaskatīdamies uz knēveļiem. Tikai viens uzkliedza: Vācies! Trešais puisis gan stāvēja malā, tāds kā mazliet apmulsis.
Meitene sāka raudāt un lūgties, lai viņu laiž vaļā, bet tas puišus tikai vēl vairāk uzkurināja. Toms uzreiz saprata, ka te nekas nav līdzams, tikai ātrāk jāpazūd. Viņš jau paskatījās uz Zetu, un tad notika kas mazliet dīvains viens no apcēlējiem apsēdās turpat zemē un nezin par ko sāka ķiķināt. Tūlīt viņam blakus apsēdās otrs puisis un arī sāka ķiķināt, tikai vēl stulbāk. Meitene neatskatīdamās aizskrēja, bet trešais puisis, nu patiešām apjucis, truli blenza uz zemē sēdošajiem trakajiem.
- Tas viens nav kaitīgs, Toms izdzirda Zeta mierīgo balsi. Iesim.
Un, tikai jau izejot no parka, Toms kaut ko saprata.
- Vai tu viņu nohipnotizēji? To tantiņu pie akmeņiem?
- Nē, pavisam ikdienišķi atbildēja Zets. Es tikai viņai pateicu, lai viņa iet mājās. Un turpināja daudz nopietnāk: Tas ir labi, ka tu par to pavaicāji…
- Vai viņi vēl ilgi ķiķinās? Tie divi, zemē? Toms vēl turpināja.
- Nē, iesmējās Zets. Tagad viņi arī raud. Visi trīs. Jo trešais domā, ka pirmie divi ir mazliet jukuši. Bet tas viņiem drīz pāries.
- Kā tu to zini? pavaicāja Toms.
Tomēr Zets neatbildēja. Viņš nupat bija apstājies un itin kā ieklausījās kādās viņam vien dzirdamās skaņās. Tad viņš paskatījās uz Tomu, tomēr arī šoreiz nebilda ne pušplēsta vārda un nekļūdīgi turpināja iet uz Toma mājas pusi. Tomam atlika tikai sekot.
Ejot garām Rūtas mājiņai, Zets tomēr palēnināja soli, kā to šajā vietā parasti darīja Toms.
- Viņa ir dzīva, Zets neatskatīdamies īsi izmeta.
- Kas? Taču tūdaļ Toms saprata, ka Zets runā par Rūtas vecmāmiņu.
- Viņa tagad strādā, Zets nu jau daudz nesaprotamāk piemetināja.
Kad viņi tuvojās Toma mājai, Tomu atkal sāka mākt šaubas par mātes reakciju uz jaunā drauga ierašanos. Ar nožēlu viņš bija spiests ļaut sev atcerēties, ka viņam taču ir jāmācās un ka māte noteikti vaicās par šis dienas sekmēm ķīmijā.
- Man ir ļoti stingra muterīte, paziņoja Toms. Un arī sencis.
- Tas nekas, atbildēja Zets. Un tava tēva taču nav mājās.
Tālāk ko iebilst nebija vērts. Taču tagad ierunājās svešais zēns.
- Nebaidies, viss būs labi, viņš teica. Šo frāzi Toms jau kaut kur bija dzirdējis.
Un tad Zets pavaicāja kaut ko pavisam negaidītu, tik negaidītu, ka Toms apstulba.
- Vai pie jums jau bija karš?
- Kāds karš!? iesaucās Toms.
- Laikam bija. Abi, viņš kā šaubīdamies atbildēja pats sev. Jums taču jau ir gan datori, gan… Zets nepabeidza, jo Toms gandrīz iekliedzās.
- Kur? Skolā? Protams, ir! Toms sāka šaubīties par svešinieka saprātu. Vai tad jūsu skolā nav?
- Mūsu? viņa lielajās, zilpelēkajās acīs pavīdēja tikko jaušamas skumjas. Mums nav skolu…
- Nav? Nav skolu?! Toms iekliedzās tā, itin kā tieši par šādu vietu viņš būtu sapņojis visu mūžu. Likvidētas? Kur tad tas ir?!
- Tālu… vilcinādamies atbildēja Zets.
Tas gan izklausījās ticami. Jo tuvu tas nevarēja būt. Toma smadzenes tomēr lāgā nespēja sagremot divu pēdējo dienu notikumus. Un, kā parasti tādās reizēs, viņš no šīs sava ķermeņa daļas pakalpojumiem atteicās. Viņš vienkārši centās par to nedomāt, jo tad, kad viņš par to sāka domāt, viņam bija tāda sajūta, ka viņš ir iebridis ar kaut ko staipīgi lipīgu pielietā, lielā, tumšā un pretīgā skolas ķīmijas kabinetā un milzīgam zirneklim vai vēl kam briesmīgākam līdzīgā skolotāja kārtējo reizi paziņo, ka viņam smadzeņu vietā ir skaidas un ka viņa, lai visiem to pierādītu, tās tūlīt preparēs.
Pret dažādiem kukaiņiem un vispār dzīvo radību Tomam, patiesību sakot, nekādu iebildumu nebija. Arī ne pret zirnekļiem. Kāds ducis katru vasaru dzīvoja viņu šķūnītī. Ko viņi tur ēda, nebija saprotams, jo mušas tur nelidoja. Laikam "mušīja" cits citu. Pret suņu blusām gan viņam bija iebildumi, jo tās viņam koda. Tāpēc Toma attiecības ar Fedjas kucīti bija visai rezervētas. Sevišķi daudz blusu viņai nebija, bet ar tām pašām pilnīgi pietika.
Šī kucīte bija diezgan īpatns radījums, jo savas suņa jūtas pārāk neizrādīja pat Fedjam. Toms bija ievērojis, ka kucīte ir gudra, kad lielais, plušķainais citu māju runcis ieklīda viņu pagalmā, kucīte rēja tikai tad, ja to redzēja arī kāds cilvēks.
Arī tagad šunelis pašapzinīgi tupēja pie pavērtajām kaimiņa šķūnīša durvīm Fedja tomēr nebija izturējis un vakar vakarā pēc grūtajiem skaldīšanas darbiem piedzēries. Fedja dzēra reti un ikdienas sīkpļēgurus saukāja par durakiem, bet, kad pietempās pats, tad vismaz trīs dienas neredzēja ne rīta, ne vakara. To, ka Fedja ir "atslēdzies", zināja visā mājā un apkārtnē, jo 58 tādās reizēs viņš nemaz nemēģināja tikt augšā, otrajā stāvā, un viņa sieva Poļina viņu tikpat nelaistu iekšā.
Poļina bija vēl vecāka par Fedju, tāpēc krāsoja matus tik nedabiski nejēdzīgā krāsā, ka Toms nebrīnījās, ka Fedja reizēm piedzērās. Šīs pašas Poļinas dēļ visā tuvākajā apkaimē viņu māju dēvēja par krievu māju. Laikam tāpēc, ka Poļina diezgan bieži klausījās čerkstošas skaņu plates. Gandrīz katru dienu. Tās viņa noteikti bija mantojusi no savas vecāsmātes.
Ja palaimējās, Fedja nolikās ar visām drēbēm savā malkas šķūnelī uz vecas, pleķainas, sen izgulētas, tikai šādiem gadījumiem domātas kušetes un krāca tik neganti, ka apkārt klaiņojošie runči saboza spalvas un meta šķūnītim lielu līkumu. Kucīte badojās līdz ar viņu, jo Fedjas sieva šunelim ēst nekad nedeva. Taisnības labad jāsaka Toms arī nekad nebija redzējis, ka šunelim ko ēdamu dotu tā saimnieks.
- Uzmanies! teica Toms, jo kucīte arī šajā ziņā bija diezgan neaprēķināma.
Lielāko daļu cilvēku viņa ignorēja, tomēr daži tai nepārprotami nepatika, kā, piemēram, krustmāte Lonija. Tomēr tas, kā tagad uzvedās šunelis, Tomu patiesi pārsteidza! Kucīte, ieraudzījusi Zetu, pielēca kājās. Toms jau nobijās, ka kucīte metīsies Zetam virsū, taču nē! mazais krančelis nolieca galviņu un svētlaimē gandrīz pievēra acis, tikai viņa astes galiņš tikko manāmi drebēja.
- Es viņai pakasīju aiz auss! šķelmīgi iesmējās Zets. Labs šunelis.
Toms nezināja, ko domāt, jo no Zeta līdz Fedjas šķūnīša durvīm bija vēl vismaz divdesmit metru.
Ārdurvis nebija aizslēgtas, tikai aizbultētas, tātad māte jau bija pārnākusi no darba.
- Kas tur ir? viņa kā parasti pajautāja, pirms atvēra durvis.
- Es, nopūzdamies paziņoja Toms. Neko labu viņš negaidīja.
- Kur tu biji? māte tūdaļ bruka virsū. Stundas taču sen beigušās! Atkal blandījies ap ezeru?