Laikam arī māte bija gaišreģe. Toms jau grasījās kaut ko samelot, bet nepaspēja.
- Novelc kurpes! māte pavēlēja. Izmazgāju grīdas! Tagad sekoja pats nepatīkamākais: Un kas tas par puiku? Atkal jauni draugi? Nekur tu neiesi. Tevi šodien izsauca?
- Nē, pret paša gribu sameloja Toms. Rītā izsauks, viņš paziņoja briesmīgo vēsti.
- Nu tad ej un sāc mācīties! Toma māmiņa uzsvērti ignorēja Zetu.
- Jā, Toms bezcerīgi noņurdēja zem deguna. Un tad piepeši viņa smadzenēs radās spoža ideja. Viņš man palīdzēs mācīties! Viņš ir no jaunajiem! Toms, sajūsmināts pats par savu ideju, aizrautīgi meloja.
- Jā? māte tā kā vēl šaubījās, tomēr Zeta klusēšanu uztvēra kā apstiprinājumu Toma teiktajam. Nu labi. Vakariņas vēl nav gatavas.
Tas bija tikpat kā laipni lūdzu, ienāciet!
Un, tikai iegājis savā istabelē, Toms iedomājās, ka māte neko neteica par Zeta savādo apģērbu. Viņa to it kā nemaz nebija ievērojusi.
- Te es dzīvoju. Toms mazliet kaunējās par aplīmētajām sienām. Tie ir veci krājumi. Viņš nevērīgi norādīja uz popgrupu un formulas braucēju fotogrāfijām. Nevar noņemt paliek pleķi. Kad līmēs jaunas tapetes, varēs mest laukā.
Zets klusēja. Tomam šķita, ka pārāk ilgi.
- Par ko tu domā?
- Es mācos… Zets atkal runāja mīklās.
- Ko tu mācies? Toms tomēr vēl pārvaicāja.
- Melot, vilcinādamies atbildēja Zets.
- Melot?! Vai tad tu nemelo?
- Nē, bez smaida atbildēja Zets.
Normālam cilvēkam tas vairs nebija saprotams. Vēl ļaunāk Tomam pat radās nelielas dusmas.
- Tad jau tu nāc no psihenes! viņam paspruka.
- Kas tas ir "psihene"? svešais nemaz neapvainojās.
- Tā ir vieta, kur iespundē trakos! nerimās Toms.
- Pie mums nav psiheņu, tikko jaušami pasmaidīja Zets.
- Pareizi! Ja jau nav skolu, tad nevar būt arī psiheņu! Toms bija patiesi noskaities.
- Vai tad tev nav jāmācās ķīmija? Zeta acu dzīlēs atkal sāka lēkāt smieklu velniņi.
Kā Zets zināja par ķīmiju?! Viņš to nekādi nevarēja zināt!
- Es tev palīdzēšu, kā par ko pavisam nesvarīgu un viegli paveicamu paziņoja Zets. Parādi, kas tev ir jāmācās. Un tūdaļ piemetināja: Tu vari iet vakariņot. Es tikmēr paskatīšos un iepazīšos ar jūsu…
- Vakariņas vēl nav… Toms pārtrauca, bet nepaguva pabeigt.
- Nāciet vakariņās! aiz durvīm sauca māte.
- Ejam, teica Toms.
- Es esmu paēdis, Zets atbildēja un tūdaļ pasmaidīja. Grāmatas! viņš to teica tā, it kā mācību grāmatas būtu kāds sevišķs retums.
- Ķīmijas grāmata ir somā. Tu tur tiešām ko sajēdz? Toma ēstgriba tomēr bija lielāka par vēlmi izdzirdēt atbildi.
Māte sabāra Tomu par to, ka viņš ir ļāvis ciemiņam nenākt vakariņās, un jau gribēja pati vēlreiz pasaukt puišeli, bet Toms palūdza, lai māte Zetu netraucē.
- Kā viņu sauc? pārprasīja māte. Zets? Ir gan vārdi! Kas tā par māti, kura…
- Mamm! lūdzoši izdvesa Toms.
Viņš jau gribēja palielīties, ka tur, kur dzīvo Zets, nav pat skolu, kad laikus atjēdzās.
Kad Toms, paēdis vakariņas, atgriezās savā istabiņā, Zets nupat beidza pārlapot ķīmijas mācību grāmatu. Viņš to darīja ļoti ātri un, kā šķita Tomam, pat neieskatījās rakstītajā.
- Ir dažas kļūdas, bilda Zets. Es domāju, ka to būs vairāk…
Toms nodomāja, ka Zets atradis kādu drukas kļūdu. Ir gan perfektais!
- Es tev nepateicu, kurš paragrāfs man jāmācās, Toms atzina savu aizmāršību.
- Tas nekas. Paskatīsimies visu no sākuma un pēc tam arī tālāk, līdz beigām.
- No sākuma līdz beigām? Līdz grāmatas beigām?! Toms nespēja noticēt savām ausīm.
- Te daudz nav. Tikai paši pamati.
Tomam bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ir saticis nenormālo! Par to nevarēja būt ne vismazāko šaubu!
- Sāksim? jautāja nenormālais, stindzinoši uzmanīgi palūkodamies uz Tomu, laikam pētīdams, vai šis negrasās mukt.
Nezin kāpēc Tomam uznāca snaudiens. Kas nu par snaudienu! Toms jau bija aizmidzis, kājās stāvēdams! Vēl gan paguva "absolūti traumētajam" paziņot, ka vispirms mazliet nolikšoties slīpi.
- Briesmīgi nāk miegs! Toms pats par to bija bezgala izbrīnīts.
- Jā. Viņš vēl paguva sadzirdēt Zeta teikto. Lai gan pilnīgi iespējams, ka nepaguva.
DIVPADSMITĀ NODAĻA Tēvs un māte nepārprotami "sagājuši sviestā"
Kad Toms pamodās, viņš saprata, ka Zets tomēr ir kaut ko iemācījies, jo, kad istabiņas durvis pavēra māte, Zets meloja!
- Vai jūs jau izmācījāties? viņa pavaicāja.
- Jā, Toma mātei acīs skatīdamies, Zets nekaunīgi muldēja!
Toms par to viņam bija pateicīgs, jo, par rītdienu domājot, tūdaļ iesāpējās pakausis, abas ausis un kreisās kājas ceļgals, kuru viņš pirms gada bija pamatīgi sasitis.
- Vai Zets dzīvo tālu? pavaicāja māte.
- Tālu, Tomam bija patīkami nemelot.
- Tad lai paliek pie mums pa nakti. Ja tikai vecāki neuztrauksies.
Zets neko neteica.
- Ja gribat, varat paskatīties televizoru. Tas bija ļoti laipni no mātes puses. Lai gan viņa patlaban skatījās kaut kādu pastulbu komēdiju. Turklāt tas bija seriāls.
- Labprāt! apgalvoja Zets.
Tomam nekas cits neatlika, kā neatgriezeniski izniekot gandrīz veselu sava mūža pusstundu. Viņš pat pabrīnījās par Zetu, kurš vairākas minūtes skatījās televizora ekrānā ar neviltotu interesi.
Bet tad, par laimi, pārradās tēvs. Tiesa, neviena negaidīts un diezgan krietni iereibis. Uz nakti aizslēgtās ārdurvis viņš atslēdza pats, bet tālāk par priekšnamu netika, jo tūdaļ kaut kas gāzās, kaut kas briesmīgi rībēja un kaut kas arī plīsa. Māte izsteidzās gaitenītī, lai pati savām acīm pārliecinātos par postījumiem. Arī Toms nespēja mierīgi palikt istabā.
- Atkal! iekliedzās māte, taču nezin kāpēc neturpināja.
Tēvs bija apsēdies uz grīdas, novilcis kurpes un ar abām rokām centās saslaucīt zemes pikucīšus, kas bija izbiruši no kurpju zoļu rieviņām.
- Ko tu tagad dari? māte gandrīz šaušalīgi mierīgi pajautāja.
- Pienesu mēslus, skumji un ar lielu vainas sajūtu noteica tēvs. Tev atkal jāmazgā.
- Kaut ko ēdīsi? vēl mierīgāk vaicāja māte.
- Jā, atbildēja tēvs. Šodien tikai brokastoju.
- Kāpēc tā? vaicāja māte. Nebija naudas?
- Bija, atbildēja tēvs. Negribēju tērēt. Nesanāca.
- Tas nekas, atbildēja māte. Visu nodzēri?
- Visu ne, apgalvoja tēvs. Pusi.
- Kam tu šoreiz izmaksāji?
- Visiem, teica tēvs. Tu nedusmojies?
- Kāpēc lai es dusmotos? vaicāja māte. Tev taču ir grūti. Tu nevari atrast darbu, kas tev patīk. Es vienmēr kurnu kā tāds rūgumpods.
- Es negribēju piedzerties! gandrīz raudot apgalvoja tēvs.
- Ticu, silti teica māte. Citreiz nepiedzersies.
Toms domāja, ka vismaz jūk prātā.
- Un tagad, pieslējies kājās un izvilcis no kabatas pustukšu brendija pudeli, sacīja tēvs. Tagad to visu izlej izlietnē!
- Tev otrā kabatā ir vēl viena pudele, bez jebkādām aizdomām teica māte.
- Zinu, atbildēja tēvs. Tā ir pilna.
- Vai to arī izliet izlietnē vai kur citur? mīļi apvaicājās māmiņa.
- Lej! asarām acīs apgalvoja tēvs. Kur gribi!…