- Bet tā taču nevar būt?! izmisusi centās ieskaidrot skolotāja. Vai tu to saproti?!
Toms to saprata. Viņš saprata pat vairāk, nekā skolotāja būtu varējusi iedomāties. Viņš saprata, kāpēc iepriekšējā vakarā tūlīt pēc vakariņām bija tik saldi iesnaudies un nogulējis vismaz divas stundas. Zets bija viņu nohipnotizējis un "iebāzis" viņam galvā visu ķīmijas grāmatu! Un, šķiet, pat kaut ko pielicis klāt vai pielabojis. Bet to taču nevienam nevarēja teikt!
- Labu galu tu neņemsi! beidzot skolotāja izlēma Toma likteni. Vai tu to saproti?!
- Skolotāj, cik jūs viņam ielikāt? no pirmā sola māksloti vienaldzīgi vaicāja klases teicamniece. Viņai laikam skauda.
- Neko es viņam nelikšu! Lai saka paldies, ka nesaucu vecākus uz skolu!
Teicamniecei citu jautājumu nebija. Toties pārējā klase sāka kurnēt. Daži pat atklāti nostājās Toma pusē. Vispirms klases vecākā viņa sekmju ziņā mazliet atpalika no iepriekš runājušās teicamnieces tēloja sašutumu.
- Bet, skolotāj, tā nav godīgi! Viņš taču atbildēja uz visiem jautājumiem! viņai bija radušies ļoti tālejoši mērķi. Ne ar ko neievērojamais Toms pēkšņi bija kļuvis par ģēniju! Vismaz ķīmijā! Bet viņa diezgan aplami domāja, ka gudri bērni dzimst tikai gudriem vecākiem…
- Totāls idiots! kāds no pēdējiem soliem arī nostājās Toma pusē.
- Aizveries! iekliedzās cits.
- Kas te tagad notiek?! iestenējās garīgi izmocītā skolotāja. Vai jūs man varat pateikt, kas te tagad notiek?!
Uz šo jautājumu atbildēt nemēģināja neviens. Un pēkšņi Tomam kļuva skolotājas žēl. Mēreni žēl. Viņa taču nemaz nebija tik ļauna! Viņai tikai reizēm patika par Tomu paņirgāties. Bet par kuru tad viņa vēl varētu paņirgāties? Vai tad Toms kaut reizi ir spējis ciešami atbildēt? Un te pēkšņi tāds šoks! Būtu vismaz iepriekš brīdinājis!
- Es labošos, Toms kā parasti nomurmināja zem deguna.
Laikam skolotāja nebija paredzējusi sev tik labvēlīgu iznākumu.
- Trijnieciņu es tev ielikšu… Tu tomēr kaut ko esi darījis, viņa nedzirdētas labestības uzplūdā paziņoja.
Teicamniece nespēja novaldīt nicīgu smīniņu trijnieks desmit ballu sistēmā nebija nekāda izcilā atzīme. Visam tomēr jānotiek pakāpeniski saprata Toms. Skolotāja ir jāpieradina pie tā, ka viņš kaut ko zina. Palēnām, nevis kā ar āmuru pa pieri! Arī Fedjas kucīte taču iesākumā viņam rādīja zobus, bet tagad viņi ir gandrīz vai draugi!
Iedams uz savu vietu, Toms vēl izdzirda nopakaļ teikto.
- Un citreiz tā vairs nedari, gandrīz mātišķi mīļi nodudināja skolotāja.
Toms to nevarēja apsolīt. Ak, nemaz nevarēja!
Ar "kājminamo domāšanu" apveltītie dažādu iemeslu dēļ vēl turpināja sagremot nupat notikušo, kad ieskanējās zvans. Mobilais. Zvanīja skolotājai.
- Jā? uzsvērti neitrāli teica skolotāja, un pat pēdējais idiots tūlīt saprata, ka viņai zvana vīrietis. Man taču ir stunda! Pēc piecām minūtēm. Muļķīti! viņa, pastulbi smaidot, piebilda un izslēdza mobilo tālruni.
Tomam kļuva žēl arī tā vīrieša, ar kuru nupat runāja skolotāja. Laikam skolotājas šķībā zoba dēļ.
Tūlīt noskanēja īstais zvans un sākās smagākais posms visā šajā Toma neparasto zināšanu epopejā. Skolotāja vēl nebija paspējusi izspurgt no kabineta, kad tie, kuriem ir lielāki muskuļi, ielenca Tomu tā, ka cauri neizlīstu pat dēle. No meitenēm vistuvāk bija piekļuvusi teicamniece. Aiz viņas cieši turējās klases vecākā.
- Nemin uz pleznām! kāds iekliedzās.
- Kur tu lien, kretīn?! sauca cits.
- Meitenēm te nav ko darīt! paziņoja viskuslākais.
Toms no tā neko neredzēja.
- Nu?! uz viņu no augšas lūkojās klases vissmagāk cietušais akcelerācijas upuris, turklāt aktīvs izņirdzējs. Pūt vaļā!
- Ko? gandrīz smakdams, vaicāja Toms.
- Netēlo! teica otrs izņirdzējs. Kā tu to visu dabūji gatavu?!
- Iemācījos, Toma teiktais tika aprakts smieklu lavīnā.
- Uzskati mūs par "šīzēm"? Neizdosies, vecīt!
Toms jau pats saprata, ka neizdosies.
- Jums es pateikšu, viņš pačukstēja lielākajiem izņirdzējiem. Bet tikai jums. Un pēc stundām.
- Darīts! jau izbaudīdams ģēnija laurus, teica akcelerāts.
- Pārējie var mierīgi izklīst! laimīgs paziņoja otrs.
Pēdējās mācību divstundes laikā Toms jau gandrīz izgudroja diezgan labu riebeklību, bet tad atcerējās Zeta brīdinājumu. Un nu bija jāizdomā jauna riebeklība, kuru varētu īstenot māju tuvumā.
PIECPADSMITĀ NODAĻA Gudrības koks un citas izcilas muļķības
- Nu? pēc stundām Tomu jau gaidīja cēlam mērķim tapušais duets. Pārējie tikai skaudīgi noskatījās. Tur ir kaut kāda tehnika? jautāja pirmais.
- Nē! pačukstēja Toms. Tas ir daudz nopietnāk. Gribat, lai to dzird visi?
Katrs no izņirdzējiem negribēja, lai "to" dzird pat otrs izņirdzējs, kur nu vēl visa klase!
- Tad nāciet man līdzi! tā pavisam vienkārši teica Toms.
Kādu laiku trijotne gāja klusējot. Tad Toms nolēma, ka sasprindzinājuma uzturēšanai derētu kaut ko pačukstēt.
- Tas gan nav tik viegli… Toms norūpējies nopūtās.
Pārējie divi saausījās grūtības viņiem nepatika.
- Bet pamēģināt var. Toms paraustīja plecus.
- Varbūt sanāks.
- Kā tad tev sanāca? pirmais puika noliedza neizdošanās iespēju.
- Katram cilvēkam tomēr ir savi bioritmi… Manējie sakrita…
- Ar ko? neatlaidās pirmais.
- Ar daudz ko… mīklainā pārākuma apziņā pasmaidīja Toms. Piemēram, ar Mēness fāzi. Ar Zemes magnētisko lauku. Ar dabīgo katalizatoru…
- Ar ko?! stulbi pārvaicāja pirmais.
- Es pats to tik labi nesaprotu. Es diezgan ilgi eksperimentēju. Jau gandrīz domāju, ka nekas nesanāks, teica Toms un novērsās, jo viņam bija grūti novaldīt smieklus par paša bezjēdzīgo muldēšanu.
- Tomēr sanāca! otrā puikas sajūsma vēl nebija pavisam noplakusi.
- Man jā, bet vai sanāks jums?
- Ko tu bremzē? Kas ir jādara? pirmais puika bija nepacietīgāks.
- Esi gan tu dumjš! diezgan droši apgalvoja Toms. Šie patiesie vārdi pirmo puiku uz mirkli nomierināja, tomēr drīz viņš atkal iekarsa.
- Nu, kas ir jādara? viņš apvaicājās mazliet rāmāk.
- Es to tā nevaru izstāstīt. Toms paraustīja plecus.
- Es varu parādīt, kas jādara.
- Nu tad rādi! gandrīz iekliedzās pirmais puika.
- Nejau te! Toms arvien vairāk iejutās negaidītajā lomā.
- Kur tad? jautāja otrais puika.
- Pie manis.
- Mājās? šaubījās otrais.
- Šķūnītī, kā lielu, no sirds izrautu noslēpumu pavēstīja Toms.
- Kas ir tavā šķūnītī? nenieka nesaprata pirmais puika, tomēr bija stulbi nopietns, tik stulbi, ka Tomam vēderu sāka raut krampji.
- Nekas! Grīda. Sienā spraugas, pa kurām iekļūst mēnessga… viņš vairs nespēja parunāt.
- Ko tu smaidi?! draudīgi un tā kā aizvainoti blenza pirmais puika.
- Atcerējos…
-Ko?!
- Kā pa mani skraidīja žurka! Laikam domāja, ka esmu beigts!
- Žurka? pārvaicāja otrais puika. Varbūt tā bija pele?
- Nē, žurka. Es taču pazīstu žurkas! Tik lielu peļu nemaz nav!
- Tu man vari normāli paskaidrot, kas ir jādara? pirmais puika tomēr bija drosmīgāks un neatlaidīgāks par otro.