- Ļoti vienkārši! Jāguļ.
- To es daru katru nakti! puika jutās piekrāpts.
- Jā? Āderu krustpunktā, uz neēvelētas grīdas, tā, lai virsū spīd mēness? Pilnmēness naktī?
- Kādam mēnesim jābūt? Dilstošam vai augošam? pajautāja mierīgākais puika.
-Tev teica, ka pilnmēness nakti! Kas, tev ir cāļa smadzenes?! uzbrēca tas, kuram smadzeņu nebija nemaz.
- Nu, tālāk? viņš vērsās pie Toma.
- Zem galvas jāpaliek tas, ko tu gribi apgūt…
- Un viss?! skeptiski pārtrauca aktīvākais puika.
- Jā, ja tavs bioritms tajā brīdī sakritīs ar Zemes magnētisko lauku un tuvumā būs ļoti spēcīgs katalizators, kas šos abus lielumus uz mirkli savienos!
- Viss ir skaidrs! pavisam mierīgi un pārliecinoši paziņoja otrais puika. Tā tas varētu būt! Vai tev šķūnītī grīda ir nekrāsota?
- Nekrāsota, apstiprināja Toms.
- Labāk būtu gulēt tieši uz zemes, visgudri piebilda otrais puika. Tad ir labāks kontakts.
- Tas ir gandrīz vienalga, apgalvoja Toms. Ļoti svarīgs ir tieši katalizators!
- Nūjā, tas jā… puika sāka kasīt aiz auss, tad urķēt pašā ausī. Ko tu izmantoji par katalizatoru?
- Manā pagalmā taču aug milzīgs ozols! iesaucās Toms. Tik pārliecinoši, ka jau gandrīz pats noticēja visam, ko nupat bija muldējis.
- Tu arī to visu zini?! garais blenza uz ne tik garo.
- Bļāviens! Toč?!
- Es nezinu detaļas… izvairīgi, bet lepni pats sev un garajam raka kapu ne tik garais.
- Tur jau ir tas knifs! viņam tikai piepalīdzēja Toms.
- Bet sīkumi ir katram cilvēkam individuāli! Saproti?
- Jā, teica tas, kurš vēl nekad mūžā neko līdz galam nebija pat centies saprast.
- Problēma ir tā, kā dabūt kontaktu ar katalizatoru…pirmkārt, Toms šaubījās, vai viņa iepriekš 78 izdomātais puikas ir pietiekami apstulbinājis, un, otrkārt, viņā knosījās arvien lielāks radīšanas prieks. Tas ir visgrūtākais! Katalizatoram tevi ir jāpieņem! viņš sajūsmā iesaucās.
- Protams! kā neapstrīdamu patiesību visu apstiprināja sīkākais bijušais izņirdzējs.
Toms juta, ka uzvara ir tuvu! Tagad viņa fantāzijas pali vairs nebija apturami!
- Kāpēc tad to neizmanto citi? vēl mazliet šaubījās garākais bijušais izņirdzējs.
- Tu neko neesi dzirdējis par skolu un rajonu olimpiāžu uzvarētājiem? smīnēdams jautāja Toms.
- Vai tad viņi nemācās? jautāja nu jau gandrīz piebeigtais šaubeklis.
- Jā?! ļauni ienirdzās otrais, atklādams savu īsto dabu. Kāpēc tad viņiem ir jāmācās?! Viņi tikai izliekas, ka "zubrī"!
- Maitas! kā vislielāko nelietību pasaulē atklājis, draudoši iekliedzās garais.
- Pats tu drīz izliksies, ka "zubrī"! otrais bija pilnībā atguvis apņirgšanas spējas.
- Es?! tam garais nekādi nespēja noticēt.
- Ne tik drīz, abus centās atvēsināt Toms. Es, piemēram, mocījos gandrīz visu vasaru…
- Visu vasaru gulēji šķūnī uz grīdas?! garākais jutās satriekts.
- Ne jau katru nakti. Bet vismaz divas reizes nedēļā, paskaidroja Toms.
- Tev gan ir pacietība! skumji nopūtās garais. Viņa piere bija norasojusi, bet kakls no necilvēcīgā, nekad neizbaudītā saspringuma kļuvis neticami sarkans.
- Kā tu uzzināji, ka ir kontakts? mierīgi, bet diezgan ieinteresēti pajautāja otrais.
- Beigās parādījās zīmes. Toms paraustīja plecus. Tādi kā pieclatnieki.
- Jā? šķita, ka otrais pārāk viegli tic visam, ko saka Toms.
Tas lika uzmanīties, jo Toms vienkārši nezināja, ka vēlēšanās sagaidīt savā dzīvē brīnumu cilvēkiem visaktīvāk izpaužas tieši tīņu vecumā, bet vīriešiem arī krietni vēlāk.
- Viņš laikam raidīja to, ko cilvēks vislabāk pazīst, tēlodams izbrīnu, teica Toms un pavēra plašāk jau gandrīz salūzušos sētas vārtiņus.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA fedjas "dinozaurs"
Fedjas kucīte vienu cūkas ribiņu bija sataupījusi vakariņām, tomēr garā izņirdzēja stilbs viņai arī šķita pietiekami labs. Garais iemetās šķūnītī, taču, pašam par nelaimi, nepareizajā. Niknais šunelis asiņaini izvalbītām acīm sāka grauzt jau tā gandrīz sagrauztās šķūnīša durtiņas. Tik nekaunīgu privātīpašuma tiesību noniecināšanu viņš laikam savā mūžā vēl nebija pieredzējis. Ar privātīpašumu te jāsaprot Fedja, kurš turpināja izgulēt dzērumu. Fedja tādās reizēs pamodās tikai sevišķos gadījumos, kurus vēl neviens nebija piedzīvojis. Arī šis tāds nebija. Garajam ārprāta bailēs radās tāds spēka pieplūdums, ka viņš ar galvu izlauza divus 80
šķūnīša sānsienas visstiprāk pienaglotos dēlīšus un iemetās blakusšķūnītī, kurā jau bija iesprucis Toms un otrs lielās laimes un slavas tīkotājs. Kucīte uzvaras priekā mazliet pagrauza arī Toma šķūnīša durtiņas un pēc mirkļa nomierinājās.
- Ir nu gan dinozaurs! nobrāzto pieri berzēdams un mazliet nokaunējies, teica garais.
- Nav manējais, Toms tūdaļ pārtrauca iespējamos apvainojumus. Te es gulēju! viņš norādīja uz putekļiem un skaidu paliekām klāto grīdu.
- Super! iesaucās otrais.
- Mātei teicu, ka istabā karsti gulēt. Ja nelaida, naktī izkāpu pa logu.
Garais tagad apskatīja arī mazliet saskrambāto kāju. Bikses bija cietušas vairāk.
- Ja man nebūtu bikšu… viņš nepabeidza.
Nevienu viņa problēmas neinteresēja.
- Es arī te varētu pagulēt? jautāja otrais.
- Redzi, teica Toms, ir vēl viena problēma. Iespējams, ka vienu un to pašu katalizatoru divreiz nemaz nevar izmantot.
Garais jutās riebīgi, jo viņam šķita, ka abi pārējie viņam aiz muguras ir atraduši kopīgu valodu.
- Jā, piekrita otrais. Bet man mājās nav šķūnīša. Koki ir.
- Nekā cita piemērota nav? Toma balsī juta siltu ieinteresētību un pat līdzjūtību.
- Ir vecā ateja! ar cerību iesaucās otrais. Tur tagad neviens neiet! Un koki arī blakus!
- Super! iesaucās Toms.
- Man laukā nav atejas! teica nupat cietušais.
- Skūna arī nav!
Tomēr atkal neviens viņa gaudās neklausījās.
- Super! pats sev paziņoja otrais slīmests. Šonakt jāizmēģina!
- Ja tur ir daudz koku, tad varbūt kāds noderēs! Pat horoskopos rakstīts, ka katram cilvēkam ir savs koks! Toms dedzīgi atbalstīja jaunizceptā drauga nodomus.
- Ja godīgi, man jau ir apriebies, ka vienmēr visu zina tikai meitenes!
- Veči, kā būs ar mani?! protestēja malā nostumtais.
- Ja man kaut kas izdosies, tu varēsi pie manis pamēģināt, beidzot apžēlojās jau gandrīz jaunizceptais ģēnijs.
Jau pēc dažām dienām klasē kāda drēbes sāka arvien nelabāk ost. Vēl pēc dažām dienām nelabi sāka ost otra potenciālā gara giganta drēbes. Tomēr nedz viens, nedz otrs neizrādīja ne visniecīgākās prāta pieauguma pazīmes. Tikai miegainību. Taču tas notika vēlāk…
SEPTIŅPADSMITĀ NODALA Par mata tiesu no nāves… Rūta.
Kad no darba pārnāca māte, Tomam bija jādodas uz tuvējo veikalu iepirkties. Zets nerādījās. Toties ārā jau atkal vilkās uz negaisu. Toms nopirka pasūtīto ēdamo un pat gandrīz neko neaizmirsa. Sāka līņāt. Toms iznāca uz trotuāra un jau nolēma ātri doties pāri ielai uz pretējo pusi, viņš jau spēra pirmo soli, kad izdzirda balsi. Zeta balsi! Kaut kur pakausī, galvvidū, it kā viņam galvā būtu uzliktas stereo austiņas!