- Uzmanies! cauri Toma smadzenēm izšāvās tikai viens vārds.
Viņš saminstinājās, bet ar to pietika, lai nepakļūtu zem nupat garām aiztraucošās automašīnas riteņiem!
Kādu mirkli Toms nespēja atgūties. Sāka gāzt kā ar spaiņiem. Tūdaļ iela pārvērtās paseklā, bet plati mutuļojošā strautā. Nebija jēgas gaidīt viņš jau tāpat bija izmircis līdz ādai. Un Toms devās mājup.
Kad viņš nogriezās savā šķērsieliņā, viņš tūlīt ieraudzīja Rūtu. Rūta nāca no ielas pretējās puses. Arī viņa bija viscaur samirkusi. Viņas paplānā, īsā vasaras kleitiņa tik ļoti lipa pie ķermeņa, ka tai cauri varēja redzēt biksītes. Arī nelielo krūšturīti. No viņas patumšajiem matiem pāri pierei, uzacīm un melnajām skropstām tecēja mazas straumītes. Un pēkšņi viņas slapjā, slikti nosauļotā, kalsnā, mazliet iegarenā seja ar lielajām, tumšajām acīm un slapjajām lūpām un viss viņas ķermenis, viss, viss viņam šķita tik tuvs un mīļš, ka viņš vairs nespēja iedomāties, kā varētu turpināt dzīvot, ja Rūtas nebūtu! Dīvains karstums kāpa uz augšu! Viņš tūlīt saprata, ka Rūta kautrējas, un centās vairs neskatīties zemāk par viņas seju.
- Nepaveicās! tikko jaušami pasmaidot, teica Rūta.
Toms nespēja atraut skatienu no viņas lūpām.
- Jā. Tu šodien nebiji skolā? viņš tomēr bilda. Vecmāmiņai slikti?
- Visu laiku guļ, nopietni un mazliet skumji atbildēja Rūta. Biju aptiekā pēc zālēm.
- Jā, atbildēja Toms, jo nekā cita jau nebija, ko sacīt.
Viņi mirkli klusēja. Tikai īsu mirkli, jo Toms uzreiz saprata, ka Rūta kautrējas iet pa priekšu, tāpēc pats atsāka soļot. Rūta, nedaudz atpalikdama, sekoja.
- Kas jauns skolā? Rūta jautāja mazliet skaļāk, lai pārspētu lietus brāzienu.
- Nekas! Toms atbildēja un tūlīt atcerējās. Skolā bijuši zagļi! Nozaguši kaut ko datorkabinetā. Arī viņš runāja mazliet skaļāk.
- To es zinu! pavēstīja Rūta. Tu esot ļoti labi atbildējis ķīmijas stundā?
- Kas tev to teica?! Toms gandrīz apstājās.
- Ir, kas pasaka… Rūta, noslēpumaini smaidot, paziņoja, bet neprata paturēt noslēpumu. Nu, Sigita taču! Šodien piezvanīja!
Sigita bija Rūtas blakussēdētāja. Un viņas abas mazliet "čupojās".
- Nekas sevišķs, apslāpējot lepnumu, attrauca Toms. Arī viņam bija Rūtai kaut kas jāpavaicā, šķita, ka tagad ir diezgan piemērots brīdis. Vai tu pazīsti Zetu?
- Kādu Zetu? Rūta atvaicāja tik neviltoti, ka tālāk turpināt nebija jēgas.
Un tūlīt viņi jau būs pie Rūtas mājas.
- Ja vajag palīdzēt…
- Nē, ātri pārtrauca Rūta. Māte palūdza brīvdienas. Un tad klusāk: Paldies.
Viņa vēl pavisam īsu mirkli aizkavējās.
- Atā! viņa tikai ar lūpu kaktiņiem pasmaidīja un, atbildi negaidot, aizgāja.
Atā! Toms vēl paguva iesaukties.
Viņš gan nelietoja šo dīvaino svešvārdu. Parasti viņam itin labi noderēja latviskotais, no itāliešiem aizgūtais "čau!". Bet šoreiz… Viņam pat pietika bruņnieciska spēka nepaskatīties uz aizejošās Rūtas pēcpusi un visu pārējo. Tikai vienu pavisam īsu mirklīti. Apmēram pusotru… Ne ilgāk.
ASTOŅPADSMITĀ NODALA Zets
Toms jau sāka bažīties, ka Zets vairs nekad neatnāks, kad viņš tomēr ieradās. Diezgan pavēlu vakarā. Viņam bija citas, pavisam ikdienišķas drēbes un apavi tādus valkāja vai puse zēnu. Māte par vēlīno ciemiņu nemaz nebrīnījās. Viņa to visu uztvēra kā pašu par sevi saprotamu, pavisam ikdienišķu parādību. Arī tēvs, kurš, krietni izgulējies, visu dienu noņēmās ar dažādiem dzīvokļa kārtošanas un remonta darbiem. Tik aktīvi, ka mātei ik pa brīdim nācās tekalēt viņam pakaļ un mēģināt atturēt no pārpūlēšanās. Viņa vienkārši nekad nebija redzējusi kādu vīrieti tik nevīrišķīgi uzvedamies. Kur nu vēl tēti, kurš bez piespiešanas gandrīz nekad neko mājās nebija darījis. Nākamās trīs dienas mātei nācās krietni nopūlēties, lai atkal visu savestu kārtībā. Taču vēl pat pēc mēneša vai diviem atklājās neparedzēti postījumi.
Zets ierosināja iziet pastaigāties, un Toms pat nebrīnījās, ka māte nemaz nedomāja iebilst. 86
Fedja joprojām "zāģēja". Ejot gar šķūnīšiem, Zets pēkšņi skanīgi iesmējās.
- Par ko tu smejies? vaicāja Toms.
- Tu viņus lieliski apstrādāji! Zets joprojām smaidīja. Tagad es zinu, kāpēc te cilvēki reizēm saka nepatiesību! Tas ir uzjautrinoši!
- Ne jau visiem! smējās arī Toms.
- Visiem ne! piebalsoja Zets. Un tūdaļ kļuva pavisam nopietns. Tātad jūs zināt, ka koki daudz ko saglabā savā… atmiņā? Un visa cita dzīvā un pat nedzīvā radība?
- Esmu kaut ko par to lasījis, Toms nedroši bilda.
- Bet, ka veci ozoli vai kļavas spētu cilvēkam iemācīt ķīmiju, tas man nebija ienācis prātā! Zets atkal skanīgi un dzidri iesmējās.
Toms nekad dzīvē nebija dzirdējis tik gaišus un skanīgus smieklus.
- Tu vēl daudz ko nezini! savā stilā turpināja Toms. Telefonu stabi, piemēram, zina visu par elektrību!
- Bet veci grīdas dēļi par mūziku! iesaucās Zets.
- Kāpēc par mūziku? brīnījās Toms. Es vēl saprastu, ja par kurpju taisīšanu vai galdniecību! Varbūt vēl par dejošanu!
- Es tikai attīstu tavu melošanas paņēmienu, nopietni atbildēja Zets.
- Mānīšanās, izlaboja Toms. Tev ir jāsaprot, ka īsti meli ir tie, kam visi grib noticēt. Tātad tajos jābūt daļai patiesības.
Zets tomēr to nesaprata.
- Tev bija taisnība par skolu, Toms bilda, kad viņi jau gāja pa ieliņu un tuvojās "parkam".
Zets neatbildēja. Viņš tikai kļuva vēl nopietnāks. Notikumu ar garāmbraucošo automašīnu, kura Tomu gandrīz sabrauca, viņš nezin kādēļ negribēja pieminēt. Šķita, ka Zets par to negrib runāt.
Saule jau bija gandrīz norietējusi. Tikai pašu augstāko koku galotnes vēl liecināja par tās klātbūtni.
- Aiziesim līdz ezeram? vaicāja Toms.
- Jā, atbildēja Zets.
- Varētu nopeldēties… Ūdens vēl silts.
Zets arī šoreiz neatbildēja. Un tad pavisam negaidīti:
- Vini drīz aizceļos.
- Kādi viņi?! Tomam paspruka, kad viņš jau bija sapratis. Ko viņi meklēja skolā? Salauza datorus!
- Ne tikai skolā… Zets apklusa. Uz labu brīdi. Šķita, ka viņa domas arvien vairāk kavējas kur citur.
Viņi bija nonākuši pie nogruvušā mūra. Tumšais, apsūnojušais milzenis gulēja lejā, turpat, kur vakar bija noripojis.
- Jā, beidzot ierunājās Zets. Viņi drīz aizceļos. Viņš bija tāds kā nupat atgriezies no tālienes.
- Bet tu? paklusi ievaicājās Toms. Tu arī drīz aizceļosi?
- Nezinu, Zets īsi atbildēja un pēkšņi pasmaidīja.
- Iesim nopeldēties? Tu taču gribēji peldēties!
Pie paša ezera nebija gandrīz neviena cilvēka. Arī tas "gandrīzneviens" slapstījās ezera pretējā krastā laikam "tina makškeres".
Ūdens vairs nebija tik silts, kā Toms cerēja, tomēr peldēties varēja. Arī gaiss vēl bija saglabājis dienas siltumu, tāpēc, izbrienot no ūdens, pārāk nesala. Tagad, sēžot uz kāda tumšajā, nekustīgajā ūdenī mirkstoša veca vītola zara, Tomam šķita, ka ezers ir ļoti dziļš. Toms tūlīt pastāstīja, ka tepat netālu ir kāda stāva vieta krastā gandrīz vertikāli ūdenī! Bet dziļi dzelmē skaidrā laikā varot pat kaut ko saskatīt. Ja ienirst. Varbūt kādas vecas mājas paliekas. Varbūt te kādreiz ir bijis krasta nogruvums un māja pazudusi zem ūdens.