- Ja ienirst? pārvaicāja Zets.
- Nu, jā… apstiprināja Toms. Es tur reiz atradu pat kaut kādas lauskas. Tā laikam ir bijusi koka māja. Guļbaļķu.
Abi zēni mirkli klusēja, tagad jau visi ūdeņi līdz pat pretējam krastam bija satumsuši. Beidzot pavisam viegla vēja pūsmiņa nedaudz iekustināja vecā vītola lapotni…
Un tad Toms vairs nespēja nociesties nepavaicājis.
- Zet? viņš paklusi teica. Tu esi atnācis no cita laika?
Zets pat nepaskatījās, šķita, ka viņš jau sen ir gaidījis šo jautājumu. Tomēr viņš klusēja. It kā tieši klusēšana būtu vislabākā atbilde. Apstiprinoša atbilde.
- Bet tu taču esi cilvēks?! Toms vairs nespēja novaldīt satraukumu. Viņa balss, šķiet, pēkšņi bija pagalam aizsmakusi.
- Esmu… Zets paklusi atbildēja. Viņš tikai mirklīti bija vilcinājies. Tomēr šī acumirklīgā vilcināšanās Tomam šķita pārāk ilga…
- Kā tu nokļuvi pie mums? Toms beidzot pajautāja.
- Es ieniru! Zets negaidot jocīgi pasmaidīja. Šķita, ka viņš klusībā mazliet uzjautrinās.
- Ieniri? Kur? Laikā?! Tomam tomēr bija grūti noticēt.
- Kā tu nupat ūdenī! Zets, turpinādams smaidīt, reizē ļoti uzmanīgi paskatījās uz apmulsušo Tomu.
- Vai kā nazis mīkstā sviestā!
Toma veselais saprāts pieteica bada streiku! Tas brēca pats tu esi "sagājis sviestā"! Bet visi pēdējo divu dienu notikumi un atgadījumi gan ķīmijas iemācīšanās, gan lielā akmens novelšanās, gan Zeta brīdinājums uz ielas, pat Rūtas vecāsmātes teiktais -, tas viss liecināja, ka Zets saka taisnību! Vēl trakāk Toms z i n ā j a, ka Zets runā patiesību!
- Tev ir kaut kāds aparāts? Kuģis? Toms vaicāja.
- Nav, vienkārši atbildēja Zets. Man tas nav vajadzīgs. Un tad daudz nopietnāk: Arī tev…
- Man?! Toms pārvaicāja un apklusa.
Bet kāpēc viņš brīnījās? Un vai viņš brīnījās? Viņš taču šādu atbildi sirds dziļumos jau bija gaidījis… Vienkārši ienirt laikā… Šķita, ka kaut kas ļoti tāls, kaut kur aizlaikos atstāts, tomēr joprojām pazīstams visdziļākajā zemapziņas stūrītī čukstēja: "Atceries! Atceries!"
- Es jau domāju, ka tu neticēsi, Zets atkal pasmaidīja. Nav nekāds brīnums daudzi pat mūsdienās tam ne visai tic. Es domāju manā laikā. Tajā, no kurienes esmu atnācis. Viņš atkal paskatījās uz Tomu.
- Tāpēc niršana laikā ir aizliegta…
-Bet tu? Kā tad tu?…
- Es pārkāpu šo aizliegumu. Zeta lūpas savilkās ciešāk, bet lielajās, skumjajās acīs pavīdēja neparasts spīts un apņemšanās. Jā, esmu noziedznieks… viņš tomēr klusi teica.
- Tad varbūt tevi meklē? Varbūt tev dzenas pakaļ?! iesaucās Toms.
- Nedomāju vis. Nav jau kam! viņš gandrīz pasmīnēja.
- Nav? Vai tad jūs visi nevarat?…
- Nē, Zets pārtrauca. Tikai retais spēj pa īstam ienirt laikā.
- Bet viņi? Nu, tie, kuri?… Toms nepaspēja pabeigt iesākto.
- Viņi nāk no cita laika. Un tad vēl nesaprotamāk:
- No citiem.
- No citiem? Toms tiešām nesaprata. No dažādiem?
- Tam vienam es vēl netieku klāt, neesmu vēl pietiekami atjaunojis spēkus, teica Zets. Jo niršana tos atņem. Un arī sevi nedrīkstu atklāt. Bet otrs ir tavs laikabiedrs!
- Mans laikabiedrs! tas Tomam bija patiess pārsteigums. Tātad arī mūsdienās ir tādi, kuri var…
- Un kas tad tu esi? gandrīz pikti pārtrauca Zets.
- Es jau tev reiz teicu tu esi nirējs! Un pēc ^hirkļa, mazliet klusāk: Un tu to zini. ļ
- Jā, varbūt zinu… Toms neprotestēja, to^'r tūlīt aizsvilās. Bet kāpēc es to zinu? Kāpēc man ir jāzina? Kāpēc?! Ja es nekad neesmu…
- Tāpēc, Zets pārtrauca, ka tu esi niris… Tikai loti sen…
- Sen? Toms negribēja saprast. Kad sen?
- Pirms daudzām, ļoti daudzām dzīvēm. Tu taču atceries savu sapni?
- Vai tad tas nebija tikai sapnis? pavisam klusi vaicāja Toms.
- Tu taču zini, ka ne, Tomam acīs lūkodamies, mierīgi atbildēja Zets. Un tad, pat nepaskatījies uz Tomu, turpināja: Cilvēka mūžs ir kā bieza grāmata, Tom, kur katra lappuse ir viena viņa dzīve… Mums dažreiz izdodas ieskatīties kādā no tuvākajām jau aizšķirtajām lapām. Taču tu nezin kāpēc esi pratis ieskatīties gandrīz vai sava mūža pašos pirmsākumos. Un arī tas nav viss! Tad, varbūt pirms simtiem tūkstošu gadu, tu esi spējis ienirt vēl daudz senākā laikā! Tik senā, ka, iespējams, esi redzējis pat VIŅUS!
- Viņus? Toms juta, ka viņam ir izkaltusi rīkle, bet pats viņš dreb ne jau no vēsuma.
- Es to nevaru apgalvot… Bet ja tavs sapnis bija patiess… Tava vissenākās dzīves ieniršana. Nē, es to baidos apgalvot.
- Baidies?
Un tad Zets palūkojās uz Tomu. Viņa acīs varēja izlasīt tik milzīgas skumjas, ka Toma sirds sažņaudzās un viņš aizmirsa par visu citu pasaulē.
- Zil ii, kas tas ir vilšanās un vientulība? Tev ir jāzina l tomēr esam tik līdzīgi… klusi, bet skaidri turpir/ J/d Zets. Visums ir tukšs. Tajā nav mums līdzīgu būtņu. Nekur.
- Visā galaktikā?! vēl vairāk drebot, pārvaicāja Toms.
- Visā, Tom.
- Bet lidojošie šķīvīši? Un indiāņu zīmējumi! Un radiācija seno, iznīcināto pilsētu vietās! Un kas vēl tur tāds?! Atlantīda?! Tas viss ir blēņas?! Nevar būt!
- Nē, tās nav blēņas, beidzot atkal pasmaidīja Zets. Šķīvīši bija, bet mēs ar tiem tikām galā. Jo tās bija mums svešas, pat naidīgas būtnes, kuras nāca no paralēlajām, nestabilajām pasaulēm.
- Paralēlajām?
- Es tev kādreiz paskaidrošu. Galvenā atšķirība starp mums un viņiem ir tā, ka nestabilo pasauļu iemītniekiem ir tikai viena, kaut arī ļoti ilga dzīve. Atšķirībā no cilvēka daudzdzīvju mūža viendzīves būtnēm nav dvēseles. Pat ja ir, tad tikai aizmetņa stadijā. Jo vienas dzīves laikā dvēsele nespēj attīstīties. Viņiem tā ir mirstīga! Tāpēc mēs nespējam atrast kopīgu valodu. Atlantīda? Jā, tāda bija. Ļoti sen. Taču tā bija cilvēku, kaut arī no mums nedaudz atšķirīgu cilvēku, civilizācija. Pat fiziski atšķirīgu.
- Viņu deguni sākās tūlīt no pieres?
- Jā, arī tas, pasmaidīja Zets. Un pirms Atlantīdas bija arī citas augsti attīstītas civilizācijas, kuras tomēr gāja bojā. Iespējams, mūsu dvēseles to atceras.
- Vai nevar būt tā, ka viņi ienira nākotnē? Daži no viņiem? savu cilvēces attīstības versiju izvirzīja Toms.
- Nē. Tas nav iespējams, tūdaļ atbildēja Zets. Var ienirt laikā, kas pastāv, taču nav iespējams ienirt tādā matērijas formā, kāda vēl neeksistē.
- Bet nākotnes cilvēki? Vēl tālāki par tavu laiku? Toms nespēja rimties.
- Vini nenirst.
- Nenirst?!
- Ne reizes, atbildēja Zets.
- Kā tu to zini?
- Skaties! Zets iemeta ezerā mazu akmentinu.
Redzi, kad akmentiņš saskaras ar ūdeni, ap to vietu izplatās aplīši. Tā arī nākotnes cilvēki nevar ienirt nepamanīti. Jo mūsu laiks ir kā ūdens virsma, kas reaģē uz katru pieskārienu.
Toms to zināja. Sāka krēslot. Uz gruvešu pusi aizlidoja paprāvs putns. Toms jau pirms kāda brīža bija apģērbies.
- Iesim? vaicāja Zets.
- Viņi, Toms tomēr nespēja rimties. Kas viņi ir? Es nedomāju tos divus, kuri apzaga skolu. Es domāju…
- Ja es zinātu! pārtrauca Zets. Ja kaut viens cilvēks to zinātu! Viņi ir stāvējuši klāt pie cilvēces rašanās pirmsākumiem! Varbūt pat pie visa dzīvā rašanās pirmsākumiem!
- Tad jau viņi ir dievi! gandrīz neticīgi iesaucās Toms.