- Varbūt. Jā, varbūt viņi ir dievi! Pat manam laikam!
- Un tu VIŅUS gribi atrast?! Toms gluži vai izbīlī, tomēr vienlaikus arī sajūsmā raudzījās uz Zetu.
- Nē, Tom. Tik dziļi ienirt es nespēju. To nespēj neviens cilvēks! Pat tu ne!
- Es?! Bet kā tad es toreiz… Kā es VIŅUS redzēju? Vienu no VIŅIEM?!
- Arī man tā ir mīkla. Zets mirkli domāja. Varbūt VIŅŠ tevi izsauca?… Pavēra kādu eju, kādu spraugu laikā!
- Tu taču pats nupat teici, ka apsteigt laiku nav iespējams! Vai ienirt tajā uz priekšu!
- Mums nav iespējams, Tom, pavisam mierīgi atbildēja Zets. Pat mums!… Vai izcili gaišreģi to nedara? Tiesa gan tikai ar prātu, ar garu. Varbūt VIŅA dvēsele ir tik liela, ka spēj pāršķelt laiku uz visām pusēm miljonu gadu garumā!
- Tātad tu gribi satikt Dievu, gandrīz mierīgi konstatēja Toms.
- To ir gribējuši daudzi cilvēki. Es neesmu tik iedomīgs. Un VIŅI mūs ir pametuši. Jau sen. Taču kādas zīmes, kaut ko, ar kā palīdzību varētu ar VIŅIEM sazināties, tās es ceru atrast pagājušajos laikos. Varbūt VIŅI tomēr tās ir atstājuši! Varbūt nejauši, varbūt pazaudējuši! Tā mums ir vienīgā cerība, Tom! Vienīgā! Toms pēkšņi pamanīja, ka Zeta acu kaktiņi kļūst mikli.
- Jo mūsu laiks ir apstājies, Tom! turpināja Zets.
- Cilvēce vairs neattīstās! Nu jau daudzus gadsimtus!
- Gadsimtus?!
- Gadu tūkstošus, Tom! Mums viss ir apnicis! Jo mēs visu varam! Gandrīz visu, ko pieļauj mūsu ķermenis un saprāts! Tie daži, kuriem bija tādas spējas, jau ienira laikā pirms manis! Un neatgriezās! Arī tāpēc manā laikā niršana ir aizliegta, lai gan to taču neviens nespēj apturēt!
- Neatgriezās? Toms saausījās. Tātad arī tu varētu nespēt atgriezties?…
- Nē! Es zinu, kāpēc viņi neatgriezās! Ne jau tāpēc, ka nespētu! Viņi negribēja atgriezties! Jo mūsu laiks ir kļuvis tukšs! Mēs tikai izliekamies, ka dzīvojam! Jā, tagad es saprotu tieši mēs esam vislielākie meļi! Itin visi! Zets nespēja apslēpt neizmērojamu rūgtumu par savu laiku. Un, ja es spētu, es VIŅIEM pavaicātu, kāpēc VIŅI mūs pameta? Vai tāpēc, ka jau tad zināja mēs esam strupceļš? Neizdevies Dieva vai Dabas eksperiments, varbūt kļūda?! Kas mūs sagaida nākotnē?! Vai cilvēce jelkad spēs pārvarēt savu apstāšanos, pat degradāciju! Kāpēc citas, daudz senākās centrālās galaktikas būtnes pat necenšas atbildēt uz mūsu tūkstošgadīgajiem mēģinājumiem rast kontaktus? Kāpēc VIŅI mūs ignorē?
Zets pēkšņi apklusa. Viņš klusēja ilgi. Arī Tomam nebija, ko teikt. Patiesībā viņam bija ak, cik daudz, ko vaicāt! Tomēr šie jautājumi tagad šķita pārāk nenozīmīgi, sīki…
- Kāpēc tu…? Toms tomēr neturpināja.
- Atradu tieši tevi? beidzot Zets pasmaidīja. Tu jau mums esi kā bāka! Tev panirt garām gandrīz nav iespējams! Un tad pavisam vienkārši: Nirējs jūt otra nirēja klātbūtni. Niršanas brīdī arī citā laikā. Varbūt tāpēc šeit ir uzradies tas, kurš tev kaitē.
- Kāpēc? Es viņam traucēju?
- Tagad jā. Un arī es! Man šķiet, ka viņa nodomi nav sevišķi labi… piepeši Zets pat iesmējās. Bet tevi viņš tomēr nedabūja!
- Viņš dabūja citu! gandrīz īdzīgi attrauca Toms.
- Un tas cits neko labāku nav pelnījis! smiedamies teica Zets. Es mazliet ieskatījos viņa domās.
- Tu ieskatījies arī manās domās. Toms tūlīt nožēloja teikto, jo juta, ka mazliet nosarkst.
- Piedod! sacīja Zets. Kad tu sapņoji, es nespēju noturēties. Es pat aktivizēju tavu sapni. Piedod. Bet vēlāk… Vēlāk tu tiki apdraudēts. Mūsu laikā mēs neslēpjam savas domas… Te tomēr ir citādi.
Toms juta, ka atkal nosarkst. Viņš bija nikns pats uz sevi. Bet tur neko nevarēja darīt.
Parkā jau satumsa. Citreiz, ja Toms ietu viens, viņa sakāpinātā iztēle zīmētu dažādas briesmīgas ainas, bet tagad, kad līdzās gāja Zets, Tomam šķita, ka viņam pietiktu drosmes sasveicināties ar pašu nelabo.
- Zet? Vai velni ir?
- Es īsti nezinu, ko tu ar to domā, Zets nesteidzās ar atbildi. Nestabilajās pasaulēs ir dažādi radījumi. Var gadīties, ka no vistuvākās kāds ieklīst pie mums. Te to laikam sauc par viņpasauli.
- Vai tur var ienirt? Viņu pasaulēs?
- Ko?! Traks esi palicis?! To lai dara viņi paši! gandrīz iespurdzās Zets. Nedomāju, ka kāds, kuram ir dzīva dvēsele, tur gribētu nokļūt! Es jau nu noteikti ne!
- Es arī ne, Toms nomierināja Zetu, lai gan pats par to nebūt nebija tik pārliecināts. Vai tie divi, kuriem ir nelabi nodomi, var tālu ienirt? viņš vēl pavaicāja.
- Domāju, ka ne pārāk tālu. Dažus gadu tūkstošus. Trīs vai četrus. Taču ne dziļāk.
- Tad jau gan nav tālu…
Zets iešķībi pablenza uz Tomu, kurš bija "saverkšķījis" itin nevainīgu grimasi. Nezin kāpēc Zetam pēkšņi šķita, ka Toms tagad viņu apceļ.
DEVIŅPADSMITĀ NODALA Divi laupītāji
Gandrīz pusnaktī pilsētas nomalē divi pagara auguma vīrieši apturēja privāto taksometru. Viens, kuram rokās bija melns "diplomāts", bet galvā tumša platmale, ar grūtībām varēja iesēsties priekšējā sēdeklī.
- Uz kurieni? pavaicāja taksometra vadītājs un īpašnieks. Šie divi vīri viņam nepatika. Un vai maz kas dzirdēts…
- Taisni! atrūca tas, kurš apsēdās priekšējā sēdeklī.
Drīz arī pilsētas nomale pagaisa kuplajos dārzu zaļumos.
-Ārpus pilsētas nebraukšu, ierunājās vadītājs, pats sevi drošinādams.
- Brauksi, atcirta garākais. Šķiet, viņa acis zaļgani nodzirksteļoja.
Aizmugurē sēdošais klusēja. Viņš bija manāmi uztraucies, lūkojās pa labi un pa kreisi kā mājdzīvnieks, kurš mēģina atcerēties atpakaļceļu. Taču tas, kurš sēdēja priekšā, nemaz neuztraucās. Griezies! viņš pēkšņi uzkliedza.
Tas bija zemes ceļš. Pēc pēdējās lietus gāzmas izžuldzis un peļķains. Pa to varēja nokļūt vai nu līdz ezeram, vai, tālāk nogriežoties, tuvējā mežā.
- Vai tad tur ir kādas mājas? gluži nobijies, apvaicājās taksometra īpašnieks.
- Tev tur būs mūža mājas! nedabiski ķērcošā balsī iesmējās tas, kurš dīdījās aizmugurē.
"Kaut kas jādara! Kaut kas jādara!" gandrīz prātu zaudēdams, lauzīja galvu vadītājs. Man nav naudas! viņš pēkšņi iedomājās paziņot.
- Visu dienu braukā, un nav naudas! atkal ieķērcās aizmugurē sēdošais.
- Jau atdevu! Sievai! Man ir četri bērni! taksometra īpašnieks ar meliem centās iežēlināt tēvaiņus.
- Brauc! atkal uzkliedza garākais. Griezies mežā!
- Jā, stulbi paklausīja vadītājs. Ko jums mežā? viņš mēģināja izlikties nenobijies.
- Sēņot! ieķērcās aizmugurē sēdošais.
Kaut ko pasākt nebija jēgas. Vēl pēc mirkļa pazemais automobilis bezcerīgi "iesēdās" dubļainā slīkšņā un tā motors noslāpa.
Trīstonnīgā kravas busiņa šoferis žāvādamies trenca mašīnu uz mājām, kad gandrīz pēdējā brīdī pamanīja no tuvējās mežmalas uz šosejas izlēkšojošu trako.
- Palīdzi! Esi cilvēks! atrāvis vaļā durvis, iesaucās vīrietis, pirms busiņa šoferis paspēja viņu trekni nolamāt.
- Kas ir? šoferis pikti uzsauca. Ieskrēji grāvī? viņš šodien jau vienu "štropēja", tāpēc nebūtu pārsteigts par otru.
- Nē, tur mežā! Tur divi mani iedzina! Iesēdos! Netieku laukā!
- Kā, iedzina? nesaprata šoferis, tomēr miegainība viņam bija prom kā nebijusi.
- Ieroču viņiem nav! apgalvoja vieglās mašīnas īpašnieks. Viens šausmīgi garš!