Toms domāja, ka nevajadzētu, tāpēc pirmais izgāja no virtuves. Ak, cik ļoti viņam būtu gribējies visu izstāstīt mātei! Visu, ko nupat bija nosapņojis! Un pateikt, ka nekad to nebija redzējis tik skaidri! Ka daudzko no tagad sapņotā vispār nebija redzējis iepriekš, tomēr tūdaļ visu uzpazinis, it kā tas būtu noticis nupat vakar! Bet kāda iekšēja balss viņam lika klusēt.
Iegājis savā istabelē, Toms jau grasījās pašļūkt zem segas, kad kaut kas viņu atturēja. Kāda neskaidra iedoma viņam lika ieslēgt naktslampiņu un aplūkot paša pēdas apakšu. Nē, tur nekā nemanīja. Itin nekā. Bet varbūt šajā gaismā viņš nespēja saskatīt? Toms aizlavījās līdz vannasistabai, ieslēdza gaismu, ar samitrinātu sūkli noberza papēdi, tad no plauktiņa paņēma mātes spogulīti un nolika to uz grīdas tā, lai reizē gan redzētu, gan apgaismotu savu kreiso pēdu. Un, vērīgāk ielūkojoties, tiešām pamanīja tikko manāmu, jā gandrīz vai neredzamu nekad nebijušas rētas vietu…
- Tom?! viņš izdzirda aiz muguras noskanam pagalam sarūgtinātu mātes balsi. Ko tu atkal dari?
- Neko. Toms satrūkās. Nomazgāju pēdu. Likās, ka kaut kas iedūries…
- Tom! Man taču agri no rīta jāiet uz darbu! Varbūt tev tomēr iedot kādas nomierinošas…
Nē! Toms jau laikus pārtrauca māti. Tu taču redzi, ka viss kārtībā!
Mātes patiesā nopūta Tomu aizkustināja. Mēreni aizkustināja. Taču tagad, kad viņš bija pavisam pamodies, viņu pārņēma neizprotamas bailes. Tās pat nebija īstas bailes, tikai nojauta par tādām. Viņš z i n ā j a, ka viņam ir jābaidās! No kā? Toms steigšus izslēdza gaismu viņam šķita, ka māte tūdaļ pamanīs, ka viņu sāk kratīt auksti drebuļi…
OTRĀ NODALA Kapsētas spoks
Pilsētiņa modās negribīgi. Patiesībā tās iemītnieki vēl pelnīti snauduļoja pēc neparasti sutīgas septembra darba nedēļas. Dažs labs snauduļoja nepelnīti. Ne vēja pūsmiņas. Tā vien šķita, ka pat koki un krūmi klusu ieliņu malās un piemāju dārziņos būtu aizsnaudušies. Tikai pašā nomalē, zemes ceļā gar veco kapsētu iegriezās kāds nekautrīgs mūžīgā miera traucētājs diezgan sagrabējis, vismaz pāris gadus nemazgāts opelis ar pusmūža darbarūķi pie stūres un tikpat apaļīgu viņa otro pusi līdzās. Darbarūķis acīmredzot noņēmās ar zemes darbiem, jo aiz visiem viņa nagiem glabājās vismaz pa dažiem gramiem minētās vielas.
- Kur tu tagad nogriezies? sieva neuzkrītoši, taču ļoti indīgi noburkšķēja.
- Te ātrāk, atturīgi taisnojās vīrs.
- Gar kapiem! sašuta varen dūšīgā sieva.
- Kas tur liels. Cik nav braukts! iebilda ne mazāk brangais vīrs.
- Dienā, ne naktī! Iemetīs vēl kāds ar akmeni! Kāpēc nebrauci taisni? pukojās sieviete.
- Gar policiju? vīrietis neslēpa pārsteigumu.
- Vai tad tu tik daudz dzēri? nerimās sieviete.
- Es? Pati tu dzēri! sašuta šoreiz nepatiesi apvainotais vīrietis. Un pamatīgi! Man taču nav tehniskās! Aizmirsi?
- Tad nevajadzēja braukt, pavisam neloģiski konstatēja sieviete un nezin kāpēc nosarka.
Pēkšņi brangais vīrietis nobremzēja tik asi, ka viņa otrā puse ar pieri gandrīz izsita priekšējo stiklu. Tomēr neizsita, jo pret opelīša priekšējo paneli atdūrās sievas milzīgās krūtis, tās pašas, pret kurām reiz atdūrās viņas nākamais vīrs un nekādi netika tālāk.
- Ko tu dari?! Traks esi?! sievas izbrīns bija manāmi lielāks par sašutumu.
- Skaties! bāls kā krīts nočukstēja ģimenes galva.
- Kas? Tomēr tālāk ģimenes kakls vairs neturpināja.
Vecās kapsētas vārtos stāvēja spoks. īsts. Bez biksēm. Kā no mātes miesām nācis. Nenormāli garš un baltā krekliņā.
- Brauc! ieķērcās vēl vairāk nosarkusi sieviete.
Tas nelīdzēja. Arī pēc atkārtota ķērciena mašīna nekustējās no vietas.
- Tas taču kaimiņš?! Oskars! nedroši bilda vīrietis, nepārprotami cenzdamies salauzt stūres ratu.
- Kāds Oskars? Nu un tad! Varbūt tu viņam aizdosi savas bikses?
Tas bija trāpīts kā naglai uz galvas paša bikses ģimenes galva negribēja aizdot nevienam.
- Kā šis te gadījies? vīrietis skaļi nodomāja.
- Kas tev par daļu! nepārsūdzami konstatēja sieviete. Pļēguru bars! Ar to laikam bija domāta visa vīriešu suga.
- Oskars nedzer, kā šaubīdamies iebilda darbarūķis.
- Kopš kura laika? Brauc! nepiekāpās darbarūķa sieva.
Nebija iemesla nepaklausīt. Dīvainākais, ka kaimiņš tiešām kādu laiku nelietoja neko grādīgu. Patiesībā par nedzērāju nu jau kopš gada viņu bija pataisījis paša aizkuņģa dziedzeris. Tīšas Oskara vainas tur nebija. Tomēr tas nekādi neizskaidroja nupat redzēto. Oskars pat necentās viņus aizkavēt. Viņš tikai vienaldzīgi, gandrīz truli noskatījās garām braucošajā automašīnā, itin kā nemaz nepazītu kaimiņa ripojošo grabažu.
- Ir nu gan garš! nobrīnījās ģimenes kakls. Kā tāds stārķis!
Ģimenes galva šoreiz nolēma savu viedokli neizpaust. Tālāk, līdz pat mājām, viņi vairs nepārmija ne vārda. Pirmkārt, sieviete tūdaļ atcerējās, ka viņas laulenis viņai nupat bija brutāli aizrādījis par pārlieko alkohola lietošanu. Otrkārt, parasti tik daudz vārdu viņi nepārmija pat veselas dienas laikā, un, treškārt, tūlīt pēc kapiem, acīmredzot nupat pārdzīvotā stresa iespaidā, viņa skaļi iekrācās. Ģimenes galva klusēja tāpēc, ka, pirmkārt, viņam tas sagādāja baudu, otrkārt, viņš nekad nesarunājās ar aizmigušu sievu, treškārt, nupat redzētais viņam tomēr šķita mazliet dīvains. Nevar taču cilvēks nonākt tādā nožēlojamā stāvoklī tikai gada laikā! Bija gan dzirdēts par gadījumiem, kad, strauji atmetot šņabja lietošanu, maitājies raksturs… Bet tik ļoti? Un Oskars jau nemaz nebija dzērājs tikai svētku reizēs vai ja kāds ielej. Tā pārdomādams, ģimenes galva pašam par laimi pat īsti nepamanīja kādu ļoti gara auguma svešinieku tumšā platmalē attālināmies pa nupat pārripoto šķērsieliņu. Protams, tā paša iemesla dēļ viņš arī neredzēja, ka vīrietim mugurā ir nelaimes putna Oskara drēbes.
Jau iebraucot sētā, ģimenes galva atcerējās kādu mūdzi, kurš, atmetis dzeršanu, kļuva par īstu maitu ne tikai citiem kaimiņiem, bet arī viņam personīgi atprasīja nezin kad aizdotu naudu! Varbūt nabaga Oskaram radusies gluži pretējā reakcija viņš tagad atdod visu, kas viņam pieder? Pat tiem, kuri vairs nestaigā pa zemes virsu? Šādu nelabu domu mocīts, viņš beidzot ieknieba sievai vaigā, jo citādā veidā ģimenes kaklu pamodināt nebija iespējams.
TREŠĀ NODALA Divi svešinieki
Svešais vīrs neklīda bezmērķīgi. Viņš steidzās. Tomēr šī steiga nebija manāma viņa gaitā. Gluži pretēji svešinieks ik pa brīdim gandrīz apstājās. Kādam no malas pat varēja šķist, ka viņš ieklausās, kas notiek apkārtnē. Taču apkārtnē nenotika nekas ievērības cienīgs pilsētiņa vēl tikai modās, tikai retais gatavojās iziet no mājas kāda čaklāka vai no priekšniecības brāzienu dabūjusi sētniece, pārdevēja, kurai darba vieta atrodas mazpilsētiņas pretējā pusē, tirgus ļaudis. Šī ieliņa bija vientulīgi tukša.
Vīrietis mirkli apstājās pie nelielas, glītas vienstāva savrupmājiņas ar koptu puķu dārziņu ap to. Mājiņas rāmā, omulīgā gaisotne šķita negaidīti asi kontrastējam ar svešinieka augstprātīgo, tomēr drudžaino acu dzēlieniem. Viss viņa kalsenais, sīkstais stāvs, viņa drūmā, gandrīz ļaunā uzvaras grimasē savilktā seja izstaroja necilvēcīgu saspringumu. Viņš pēkšņā nepaVI/ tikā pieķēra ar roku pie deniņiem kaut kas viņam ^ tomēr traucēja. Kas? Vai tad kāds to maz uzdrošinājās? ' Šajā nožēlojamajā pasaulītē? Ak, ja viņam būtu vairāk laika, viņš sodītu pārdrošnieku! Kāds neļāva ienākt savā domu pasaulē!… Kāda sieviete… Veca sieviete… Drūmais nācējs jutās manāmi pārsteigts vai tiešām arī šajā laikā kādam piemīt tāds gara spēks? Nūjā vai šajā sen pagājušajā, nožēlojamajā pasaulītē tādas nesauca par raganām, zintniecēm, burvēm? Protams, svešais vīrs spētu raganu salauzt, pat iznīcināt, tomēr viņam tagad sasodīti pietrūka laika! Kaut kur tepat, varbūt pagaidām vēl citā laikā, tomēr ļoti tuvu viņš juta kādu, no kura derētu piesargāties. Vismaz tagad nebija īstais brīdis ielaisties atklātā cīniņā. Tagad, kad viņš vēl nebija atradis tik nepieciešamo, lai spētu turpināt iesākto ceļu. Jā, viņš juta tas bija smalks, kaut arī ne pārāk liels spēks: Tādu pieveicot, varēja iznākt ' SIGULDAS PILSĒTA S ļ BĒRNU BIBLIOTĒKAi