Nekas cits neatlika, kā atgriezties pa jau iemīto taku. Viens no gūstītājiem nupat pazuda akacī, bet tas, kuru bija ķērušas divas bultas, vēl smagi, ar gārdzieniem elpoja laikam bija ļoti stiprs vīrs. Kad pusaudži pienāca tuvāk, viņš pēdējiem spēkiem tvēra pēc ieroča, bet pieslieties kājās vairs nejaudāja.
- Nesit! teica Ciris. Tas mums godu nedarīs.
Lielākais puika nolaida rungu. Cirim bija taisnība -
piebeigt pusdzīvu, zemē gulošu karotāju nebija goda lieta pat pusaudzim.
Un tad mirstošais ierunājās. Mūciet! Cik tālu spējat! viņš, atkrizdams uz muguras, gārdza. Sakiet visiem, lai mūk, kur acis rāda!
Tā vien šķita, ka līdz ar dzīvību nupatējo gūstītāju pamet arī ļaunā burvestība.
- Pār mani viņiem vairs varas nav, mirstošais pat mēģināja iesmieties. Bet jums visiem drīz gals, ja nemuksiet! Pusaudžiem jau šķita, ka vīrs apklusis uz mūžu, kad viņš tomēr vēl ierunājās: Sakiet ardievas ļaudīm, ja satiksiet… Lai nepiemin ar ļaunu. Stiprā vīra acis pildījās asarām.
- Kādu ļaužu esi? pavaicāja Čiris. Taču vīrs neatbildēja. Tikai viņa dziestošajā skatienā vēl atspulgoja tīrs debesu zilums.
Trijotne mirkli nebilda ne vārda.
- Gan purs viņu paņems. Kā jau daudzus ņēmis, kā mierinot kādu, teica meitene.
Un tad Čiris klusi iesaucās: Lūkojiet! Un viņš norādīja uz nomesto bultu, ko nupatējam gūstītājam bija izdevies izraut no savas miesas. Tās uzgalis bija darināts no kaula!
- Pura ļaudis! bija izbrīnīta pat meitene. Tātad vini tur vēl mīt! Uz salas!
- Ko tu dari? Kam tev vajag? jautāja lielākais puika, kad Čiris pacēla bultu.
- Rādīsim ļaudīm, kad pāriesim. Redzēs, ko viņi teiks. Un to kara cirvi ar derētu ņemt līdzi.
- To gan derētu! piekrita lielākais. Laikam tīras dzelzs!
- Ejam! mudināja meitene. Te nevar palikt!
- Tam otram ar! Tam šķēps! sauca vasarraibumainais.
- Paņemšu! Čiris ātri atbildēja un aizlēkšoja pie otra nogalētā gūstītāja. Vai smags? Viņš pavaicāja, atgriezdamies ar šķēpu.
- Tēva nava vieglāks. Paraustīja plecus vasarraibumainis, cilādams svešo kara cirvi.
- Ejam! atkārtoja meitene. Ja te kāds nāks, mums dzīs pēdas!
- Šķēpam ar gals no dzelzs! bilda Čiris, jau brizdams uz priekšu pa zvēru iemīto, gandrīz neredzamo taku. Varbūt tas kož pušu viņu cietos kreklus, viņš minēja.
- Ko tas līdz, ja aiz dzelžu krekliem pašu ļaužu miesa, kaut noburta! skumji bilda meitene.
- Dzelzsgalvas nav mūsu ļaužu! iebilda jaunā cirvja guvējs. Ja tie maz cilvēki!
- Kā tu zini? meitene pavaicāja. Vai tos kāds ķēris? Vai bez dzelzs cepurēm redzējis?
- Rū taisnība, ierunājās Ciris, ar jauniegūtā šķēpa galu taustīdams iespējamo takas turpinājumu. Te kautiņš maz līdz.
- Ko tad? Tik mukt un mukt? Un slēpties mežos un pūros? vasarraibumainais negribēja un nespēja piekrist. Ir tur drīz nebūs glābiņa! viņš iesaucās izmisīgās dusmās.
Nevienam nebija ko piebilst, jo jel kāda atbilde trijotnes pagalam satrauktajos prātos nebija rodama. Tāpat kā izzudušās taciņas turpinājums. Vēlreiz bija jāatgriežas, lai līdz mijkrēslim paspētu izkļūt no slīkšņas.
DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA Beidzot apmetnē!
Meža apmetnē valdīja kapa klusums. Nedaudzie dienā aizkurtie ugunskuri bija nodzēsti tā, ka no tiem necēlās ne visniecīgākā dūmu strūkliņa. Vairāk nogurušie un mazākie snauduļoja, tomēr daudzi līdz ar visapkārt apmetnei slēpņos tupošajiem sargiem ieklausījās nakts skaņās. Vēl ap pusnakti sacēlies vējš virs mūž116 veco egļu galotnēm pluinīja zemas, ķēmīgas mākoņu driskas. Brīžam gan pavīdēja nespodrs mēness, lai jau pēc mirkļa zemi atstātu vēl necaurredzamākā tumsā un vilku gaudās. Šī bija bērnu, sieviešu un pusaudžu apmetne un, kā vēl pirms divām dienām šķita, izveidota no naidiniekiem puslīdz drošā vietā meža biezoknī. Taču iepriekšējās dienas rītā lūkotāji bija saskatījuši vairākas dzelzsgalvju un viņu karakalpu vienības aizdomīgi tuvu mežmalai. Ap dienvidu naidnieki pēkšņi nozuda, tomēr tas nesolīja neko labu priekšdienām. Lai gan apmetni sargāja pulciņš labi bruņotu un izveicīgu vīru, tomēr viņu skaits nebija liels, jo vēl pulkāk palika vecajā, gadu simtus apdzīvotajā ezersalas apmetnē, lai to sargātu un galvenais novērstu naidnieku uzmanību no jaunās, nupat iedibinātās vietas. Nu daudzi saprata, ka arī šī apmetne būs ar skubu jāpamet un jādodas dziļāk jau gandrīz nepazīstamā biezoknī.
īss, itin kā nejaušs naktsputna kliedziens atskanēja tālu mežmalā. Tam atbildēja kāds cits jau kaut kur tuvāk un pat trīs reizes. Un tad trešais vēl tuvāk un iesāņus, bet citādā, smalkākā balsī. Tikai labam zinātājam bija noprotams, ka tie nav putnu kliedzieni, bet gan ziņa par to, ka apmetnei kāds tuvojas. Ka tuvojošies ir trīs. Un ka tie visi nav pieaugušie cilvēki. Labu laiku valdīja klusums, un tad vēl viens putna kliedziens vēstīja, ka bērniem neviens neseko.
Kad pagalam pārgurusī trijotne, mezdama neiedomājamas cilpas, beidzot tomēr tuvojās nometnei, pašā pamalē jau svīda gaismiņa.
Pusaudžus sagaidīja divi nupat nomainītie apmetnes sargi.
- Kur tik ilgi? apvaicājās gadus astoņpadsmit vecs, slaids garmatis.
- Nejaudājām tikt. Manījām dzelzsgalvas, atbildēja vasarraibumainais. Tad pamukām purā.
- Kas tas?! pārsteigts iesaucās otrs sargs, pamanījis pusaudža rokā īstu dzelzs cirvi. Kur tāds cēlies?!
- Purā mums pa pēdām gāja šo karakalpi, nenocietās Ciris.
- Kāvāties, vai? neticēja garmatainais.
- Būtu! attrauca Ciris. Ko citu? Bet, raugi, šīs skrēja pa priekšu!
- Kaula? brīnījās plecīgākais sargs. Vait' ar tādām var ko pasākt?
- Divus gāza uz vietas! nu iespraucās vasarraibumainais. Trešs ar vairs nebija cirtējs! Tik asini spļāva. Līdz izdzisa.
- Kaula, nebeidza brīnīties plecīgais. Saki, tās jūs glāba?
- Pura ļaudis, īsi izmeta meitene.
- Šos ar redzējāt? vaicāja slaidākais sargs.
- Šos ne, atbildēja meitene.
- Pura ļaudis, domīgs bilda plecīgākais. Aiz ziemeļu mežiem bij reiz viņu zemes. Cik šo tagad? Ka neiekrīt kauties…
- Kauties? Šie nupat bij mūsu pusē! iesaucās Ciris.
- Vai mums radi? nepiekrita plecīgākais sargs. Ko teiks, kad iesim ar visu cilti?
- Ar visu cilti? Vai jau tik ļauni? klusi vaicāja meitene.
- Neba lāgi, negribīgi atbildēja plecīgais. Prasi Madim.
- Lāgi nav, skumji atbildēja Madis. Tēvi vakar kāvās.
- Kāvās?! gandrīz reizē iesaucās pusaudži.
- Ar ko?! Ar dzelzsgalvām?! tūdaļ turpināja vasarraibumainais.
- Ar šo karakalpiem, attrauca plecīgākais. Mada tēvam sacirta plecu. Vēl daži tika pie vainām… Viņš paskatījās uz Madi. Saki tu, ja gribi.
- Ko lai saka? drūmi atjautāja Madis. Nāca šie pavisam tuvu vecajai apmetnei. No sākta domājuši, ka savējie. Tādi pat valki mugurā. Tik pēc ciriem un metamiem šķēpiem atpazinuši naidus. Tad saķērušies ne pajokam.
- Esot tādi kā dulni! Nemūkot neviens, kaut beidzamo zemē sit! piebilda otrs sargs.
- To mēs jau zinām! iesaucās Ciris.
- Ar šiem galā tikuši, turpināja plecīgākais. Bet nu drīz jāgaida citi. Tagad jau rimta nebūs. Un te ar nepaliksim. Ar gaismu iesim vēl dziļāk.
- Kam ne te? jautāja meitene.
- Nav vairs droši, atbildēja plecīgais. Vakar pa rīta miglu mežmalā manīti vaņģotāji.
Nu visi bija pienākuši pie paprāva, aizvēja pusē sameistarota zaru slieteņa.