- Ejta līdz gājumam nosnausties. Būsit gana nokusuši, bilda garmatis.
- Vai tēvu smagi dziļa? paklusi jautāja meitene.
- Spēka roka dzīva, izvairīgi atbildēja Madis. Un tavas vecāsmātes zāļojums saglābis otru.
- Tad labi, tikai mirkli palūkojusies uz Madi, atbildēja meitene. Tad labi, viņa atkārtoja, vairs ne uz vienu neskatīdamas, un neatvadījusies, negaidīdama savus ceļabiedrus, nozuda tumsā.
Palikusi viena, meitene tikko jaudāja aizkļūt līdz nelielajam, siltajam un smaržīgajam skujkoku slietenim un, aizmirsusi visus iepriekšējās dienas pārdzīvojumus un pusi dienas neremdēto izsalkumu, apsegusies ar zvērādām, tūdaļ saldi iemiga, pat nepamanījusi, ka vecāmāte neguļ, tikai savām aklajām acīm lūkojas kādā viņai vien zināmā tālumā.
DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA Svešā bulta
Rīts pienāca dzestrs, taču mazāk miglains, jo nakts vējpūtis bija darījis savu, kaut nu pierimis. Kad meitene, nedaudz nosalusi, pamodās, viņa rīta dūmakā tītā slieteņa priekšā ieraudzīja nekustīgi sēdošo vecomāti.
- Vecomāt? iesāka meitene un apklusa.
Vecā sieviete neatbildēja. Un tikai pēc laba brīža, kad meitene jau drebinādamās grasījās līst atpakaļ slietenī, vecāmāte tomēr ierunājās.
- Es viņu jaušu. Viņš ir tuvu, paklusi, bet pārliecinoši bilda vecā sieviete.
- Kas ir tuvu, vecomāt? vēl īsti nepamodusies, vaicāja meitene.
- Viņi ir tuvu, pagalam klusi nomurmināja vecāmāte.
- Viņi? bažīgi parvaicāja meitene. Tak ne dzelzsgalvas? Kas viņi ir? Pura ļaudis? Vaņģotāji? Kas, vecomāt?! Teic!
- Ne mums nu bīties. Ne mums, tādā kā tikko jaušamā smaidā savilkās bezzobainā mute.
- Vai tie, vai viņi nāks mums talkā? Vai viņiem būs gana varēs? jautāja meitene.
- Vēl nevar jaust, kam laiks būs rāds, gandrīz pikti attrauca večiņa. Un vēl piktāk piemetināja: Ko bizenē apkārt kā negudra? Vai galu sev un citiem meklē? Tie divi ar bez prāta! Kad teikšu tēvam, labi nebūs!
- Nesaki vis! iesaucās mazmeita. Tad ir tev tiks, ka mani laidi!
- Vai laidu? brīnījās vecāmāte.
- Laidi, laidi! mazmeitiņa diezgan pārliecinoši apgalvoja. Jau pamirsi?
- Kā ne? Līdz tuvīniem krūmiem ogas braucīt. Ne pa pura ciņiem lēkalēt.
- Purā tikām ne aiz laba prāta, meitene kļuva pavisam nopietna. No vaņģotājiem pamukām.
- Pamukāt gan, večiņa piekrita. Nebij's bultinieka, ir tas vairs nebūtu līdzēj's…
- Kā zini? Vai Madis teica? meitene nenocietās pavaicāt, tomēr atbildi tā arī nesagaidīja.
- Lien vēl pasust pirms gājuma! Ņem manu seģi.
- Tad tomēr še nepaliksim? Palīgi vēl tālu? mazmeita turpināja tincināt.
- Vai tu iesi?! vecmāmiņa atkal sapiktojās. Tiem palīgiem vēl gana pašiem jālīdz, kamēr tiks pie varēs.
Ej!
- Tad ta palīgi! noburkšķēja meitene. Vai daudz? Vai tiem labi ieroči? viņa neatlaidās.
- Tāda pati tiepša kā tēvs! Nav tiem ne ieroču, ne skaita! Divi vien! atcirta večiņa. Vai nu liksi mani mierā, dēle gatavā!
- Tik divi?! Tad laikam milži?! meitene, tēlodama izbrīnu, iesaucās.
Nu beidzot večiņai bija gana. Viņa varēja paciest daudz ko, bet, ka pašas mazmeitiņa par viņu smietos, tas nu bija par daudz! Večiņa pagrieza galvu uz otru pusi, kam vajadzēja nepārprotami liecināt, ka saruna ar šo vieglprātīgo skuķi nu nemaz netiks turpināta. Tomēr mazmeitiņa pacentās neievērot īpaši zīmīgo kustību.
- Bet varbūt punduri?! meitene tēloja nopietnību. Tie briesmīgie, par kuriem tu, vecomāt, reiz stāstīji, kad tev aptrūkās labāka stāstāmā!
Tomēr veikli sagudrotā viltībiņa neizdevās vecāmāte klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi. Atlika vien izdomāt kādu citu nodarbi. Agrā rīta dzestrums bija aizgaiņājis pēdējās miega paliekas, un meitene nolēma aplūkot apmetni.
Ļaudis gan lielie, gan mazie jau posās promiešanai, ātri un klusi neba pirmo reizi. Daži zaru slieteņi bija nojaukti, dažus vēl jauca. Neņerkšķēja pat zīdaiņi.
Meitene pamanīja ļaužu bariņu, viņu vidū abus vakardienas līdzibiedrus un vairākus apmetnes sargus. Mada gan tur nebija. Piegājusi klāt, viņa saprata, ka kārtējo reizi tiek cilāts un vērtēts negaidītais guvums svešinieku kaujas cirvis un šķēps ar dzelzs uzgali. 122
Šķēps, par lieliem sirdēstiem Cirim, tika gan atzīts par labu esam, tomēr drīz nolikts malā. Toties smagais dzelzs cirvis divtik apbrīnots.
- Ja mums tādi būtu! sajūsmā iesaucās rudmatains pusaudzis.
- Vecajā apmetnē nu ir vai ducis, zinīgi pavēstīja viens no sargiem. Tēvi uzlasīja. Pēc kautiņa ar šo karakalpiem. Pret dzelzsgalvām diez vai līdzētu, bet lāgs gan. Krietns cirtējs ņemtu pušu pat visbiezāko ozolkoka vairogu!
Bīdamies no izsmiekla, Ciris savu necilo bultu ar kaula uzgali pat neuzdrošinājās rādīt. Un tad meitenei kas iešāvās prātā.
- Ciri! viņa paklusi iesaucās. Nāc!
Kad puišelis pienāca, meitene viņu pavilka malā. Vai tev vakardienas bulta vēl ir? viņa pavaicāja.
- Ir, Ciris kā vīlies atbildēja.
- Ejam! Rādīsi vecaimātei! meitene paziņoja tonī, kas nepieļauj iebildumus, un, pat neatskatījusies, tūdaļ devās uz vecāsmātes slieteņa pusi.
Puišelis negribīgi sekoja. Kas cits viņam atlika? Bez liekas vajadzības runāt pretī cilts dievu reģa mazmeitai, kura pati reiz kļūs par lielo zintnieci, tas nebūtu prāta darbs.
- Vecomāt! piegājusi bilda nākamā zintētāja. Palūko, ko Ciris vakar purā ņēma! Tik nesaduries! Dod! viņa uzsauca puišelim.
Vecāmāte paņēma bultu un, neteikusi ne vārda, sāka to uzmanīgi aptaustīt vispirms kāta lejasdaļu, tad arvien tuvāk kaula uzgalim. Netikusi līdz uzgalim, viņa atsāka no sākuma, pat mirkli stāja vienviet, kā ko svarīgu būtu atradusi. Šķiet, bultas uzgalis viņu pagaidām neinteresēja.
- Vecomāt, vai tā pura ļaužu? meitene nenocietās nepavaicājusi.
Vecāmāte klusēja. Šķita, ka viņas krunkainā seja savilkusies vēl krunkaināka. Nu arī Ciris saprata, ka pirmīt noniecinātā bulta ir gan ko vērta. Vecā sieviete viegli pieskārās kaula uzgalim, it kā lai tikai pārliecinātos, vai tas tiešām tur ir, un viņas izkaltušie, mezglainie pirksti tūdaļ atgriezās pie daudzu roku un gadu pulētā, sviedros un asinīs mērcētā kāta.
- Ko tev tā teic, vecomāt? meitene atkal tincināja veco sievieti.
Beidzot večiņa ar savām neredzīgajām acīm palūkojās uz mazmeitu. Šī nav pura ļaužu, viņa teica tā, ka ne tikai puišelim, pat meitenei pār muguru pārskrēja saltas tirpas.
- Kā tad!?
- Nezinu, atbildēja vecāmāte.
- Nezini? Ir tu nezini?! meitene nespēja noticēt nupat dzirdētajam. "Varbūt vecāmāte negrib teikt? Varbūt tie ir kādi jauni, vēl briesmīgāki naidnieki?" viņa nodomāja un tūdaļ atcerējās šī bulta taču bija viņu glābēja!
- Izsenos laikos, vecā sieviete pēc brīža kā šaubīdamās atsāka, pirms daudzindaudzām ziemām un vasarām šai līdzīgas mūsu ļaudis padzina no sentēvu zemes. Svešo bultu bijis tik daudz, ka pēcāk, kad cilts tikusi rāmākā vietā, mūsu medinieki tās vēl palaikam ņēmuši putnus un manīgākus zvērus šaudīt. Ir es tādu paguvu lūkot, kad biju vēl sīkaļa. Viegla bulta, bet aša kā zebiekste. Un skaudra, viņa piebilda. Kādi nu vēji to šurpu atnesuši?
- Ja naida nesēji, tad tak nebūtu mums līdzējuši? beidzot ierunājās arī puišelis.
- Kas zina. Kas zina… neskaidri nomurmināja večiņa. Ne visa cilts atklīda uz šo malu. Citi aizgāja vairāk uz rietiem, vēl citi palika pusceļā. Bija ir tādi, kuri nepacieta tēvu zemes zudību un kopā ar citu radu cilšu karstgalvjiem atgriezās, lai drošu prātu stātos pret sirinieku pārspēku. Zemes māte vien zina, vai kāds palika pie dzīvības…