DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA Cilts reģe
Brīdi vecāmāte aizdomājās, kā vēlreiz pārlūkodama savas cilts daudzu gadu simtu, pat gadu tūkstošu gājumu. Jā, tas zuda tik tālā senatnē, ka pagura prāts. Kaut kad uz zemes bija valdījusi cita kārtība. Vai tad, kad vēl dievi to nebija pametuši, savos uguns ratos aizskriedami debesu tālumos? Ņemdami līdzi otru mēnesi. Vēl ilgi pirms milzu plūdiem. Vēl pat pirms lielā aukstuma, kad sasala vai puse pasaules. Un senās Visuma zīmes, cilts svētajās jostās pītās, vai tā nebija liecība tiem tālajiem aizsaules laikiem? Un viņas pašas zintes, kuras viņa, mazmeitai vēl nejaušot, kripatu pa kripatiņai ir tai laikus atdevusi, kā reiz viņas senči atdeva viņai? Vai ir tās nebija kā atblāzma no zudušās 126 pasaules? Jā, reiz šī pasaule bija viena, nu tā saplīsusi, pajukusi uz visām četrām debesu pusēm. Vai uz mūžu mūžiem? Vai nu tautas tik apkaus cita citu, līdz paliks pašas nešpetnākās? Tās, niknākiem mežu zvēriem līdzīgās, kurām dievi lieguši godu, atstādami tik cilvēka izskatu. Vai arī tās zudīs, aizrijušās pašu negausīgā asinskārē? Kā reiz aizsaules laikos zuda varenas, daudz ko sasniegušas, bet dievu likumus aizmirsušas ciltis.
Jā, šīm senajām ciltīm jau bija pilsētas ar augstiem mūriem, kādus nupat lika sliet dzelzsvīru vadis, nez no kurienes nācis. Ne no šīs zemes, pat ne šā laika. Ko viņš te grib, viens, bez savas cilts, viņas un citu cilšu ļaudis zagdams? Ar ieročiem un vari, kāda tik aizsaules zudušām tautām. Ar spēku to nepieveikt. Ar ieroču spēku. Un vai viņai un viņas brālim vieniem pietiktu ziņas, lai svešā burvja varei ilgi pretī stāvētu? Burvja, kuram līdzīgi nav šajos laikos jausti…
Un tā no visām debesu pusēm nesto akmeņu vieta pie svētavota, vieta, kur pat viņa un viņas brālis spēra soli ar drebošu sirdi, jo tā dziļi pazemē glabāja līdz šim viņiem vien zināmu, brāļa viedā sapnī redzētu seno dievu šīs zemes gaitu liecinājumu? Vai ir to melnais burvis apzinis darījis, tās tuvē mūrus sliedams? Vai tā tik nejauša iegriba?
Bet nu pa tiem pašiem, iepriekš nekad nevērtiem laika vārtiem nāk cits, tik dziļš kā visdziļākā ezera dzīle, tik gaišs un tik neaizsargāts, un viņam līdzi kāds snaudošs, sevi neapzinājis spēks… Vai to noprot arī svešais, melnais vadis? Ne velti viņa ļaudis nu plosās, kozdami pa labi un pa kreisi. Kā satracināts iršu pūznis. Vai izbadējušos vilku bars…
Un nu viņai bija jādomā vēl par ko, par viņas rokās nākušo sendienu sirinieku bultu. Tā bija zīme, ka pienācis laiks veikt veicamo. Jau izsenis viņai Liktens dieves lemto…
Vecā sieviete palūkojās uz bērniem. Vai tie tuvumnieki Madis Lāča Ķepas dēls un tas otrs Kramais Vilks -, kuri tā lēkāto?
- Mēs, vecomāt, vēl neapstājies, gluži kā trenkts atsauca slaidākais nometnes sargs. Nu vairs nav vaļas, ar skubu jāceļas gājumam! Cik tik sprauni var!
- Ir gan, paklusi bilda vecāmāte. Kam viens gājums, kam cits. Man rādīsit tikšanu tuvāk sentēvu ziedu akminim pie svētavota.
- Ziedu akminim?! Tur gan ne! noteikti iebilda Madis. Tur i gūstītāju, ka mudž, i svešo dzelzsgalvas!
- Zinu, rimti atteica večiņa. Tik teku līdzēsi mīt, ne akmins tuvē nāksi.
- Tie ķer visus, kas tuvāk nāk! iesaucās Kramais Vilks. Ar tādu kā zibini!
- Ne mani.
- Tur nevar iet! Madis nepiekāpās.
- Klausat, ko saku. Necīkstaties velti, večiņa palika pie sava.
- Ko teiksim ļaudīm, kad tev tik aplamu teku būsim rādījuši?! slaidākais karinieks bija izmisis.
- Tad labāk pašus vērt par akmiņiem! arī otrs apmetnes sargs piebalsoja.
- Vecomāt! nu iesaucās arī meitene. Madim un Vilkam tiesa! Tur ne! Pat ja tevi negalēs, tad viņu ļaunajam vadim plosīt dos!
- Vai nezinu? Večiņas teiktais lika apklust gan Madim, gan Vilkam un meitenei. Ne jūs visus, niknāk mani viņa dzelzs suņi dzen malu malās. Klausat. Kad ļaušu sevi gūstīt, jūs kādu laiku mierā liks. Tikām drošā tiksit. Nebēdājat. Mani viņš negalēs. Tev saku, Vilk. Tu un Vanagacs, vedat cilti. Eita tik uz aukstajiem rītiem, tur lieli meži, ūdeņi, ir zivis, medījums. Vēl tālis uz rītiem klīdusi mums radu cilts, ne pura ļaužu. Gan svešādi viņi mēli loka, bet nava tiem pasaules trūkuma. Tāpēc rimā dzīvo, ir jums pārību necels, ja tik tāli tiksit. Neba ilgi gan nāksit atpakaļ, savā malā.
- Vai nāksim? Madis centās apslēpt rūgtumu.
Taču šķita, ka vecās sievietes domas nupat aizklīdušas kur citur. Viņi ir še, gandrīz nedzirdami bilda zintniece, dižā cilts reģa vienīgā māsa, un apklusa.
DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA Vēl ļaunākas vēstis
Bet pirms viņa atsāka runāt, apmetnē tika vests kāds mežmalā notverts pusaudzis. Tik vien spēja pateikt, ka visu nakti skrējis no dzelzsgalvju mūriem. Pārguris, nobrāztām, asiņojošām kājām un rokām, zaru un akmeņu saskrāpētu, netīru seju. Tikpat kā nebija atšķirams, kur viņa paša āda, kur gurnus piesedzošā, vieglā vasaras zvērāda. Neviena nometnieka nepazīts, kaut runāja saprotamā mēlē. Kaut cik atguvies, teica no pārupiešiem.
Lielās, labi nostiprinātās tirgu un mītavu apmetnes vairs neesot. Tik krāsmatas. Kaut pirms divi dienām svilināta, pat pie svešo akmins krāvumiem vēl vakarnakt pret vēju varēts sīvu dūmu smārdu ost. Cirtušies briesmīgi. Naidus jaušot, laikus saukuši līdzētājus no citām, tuvākām apmetnēm. Ne visi nākuši talkā, bet ar tiem pašiem būtu varēts pietikt jau gandrīz esot padzinuši brucējus. Pat divus dzelzsgalvjus gāzuši. Bet tad… Tad pa gaisu no akmiņu krāvumu puses atskrējis svešā kunga melnais kalps.
- Pa gaisu?! kāds neticīgi iesaucās.
- Sācis mest zibiņus, turpināja puišelis. Visa apmetne aizsvilusies kā pērnā kūla. Pirms mukuši palīgi, tad ir paši mītavnieki, kur kurais. Daudzi vaņģoti, daudzi kauti.
Puišelis apklusa. Arī citi nebilda ne vārda, ļaunās vēsts satriekti. Ar lepnajiem mītavniekiem dažreiz pat pa kādam naidam bijis. Senis ir asmiņi krustā laisti. Ir tagad krīvu krīva un vecāsmātes vari diezko neatzina, kaut jau ilgi mierā sadzīvots. Tomēr pašu cilts ļaudis vien ir…
- Ar zibini… Ko var pret zibini? beidzot izdvesa Ciris.
- Citu zibini, pavisam cieti, nevienā neskatīdamās, atbildēja vecās zintnieces mazmeita.
Viņa pati bija izbrīnīta par savu pārliecību, tomēr pavisam droši zināja, ka tā ir patiesība. Nu viņa to zināja. Tāpat kā daudz ko citu, vēl neapjaustu, parasta cilvēka prātam gandrīz neaptveramu. Un tūdaļ arvien skaidrāk saklausīja kādu sarunu.
- Zinu, kāpēc nāci, runātāja bija vecāmāte.
- Tu proti lasīt domas? meitene itin skaidri izdzirda sveša zēna balsi, kaut neviens tuvumā nerunāja.
- Vai tu neproti? vecāmāte jau papikti atvaicāja. Dievu zīmes, kuras tu meklē, nav še.
- Zinu. Tagad zinu. Un kā iesmiedamies: Mūs kāds noklausās!
- Jlūta! vecāsmātes uzsauciens bija tik negaidīts, ka meitene gandrīz palēcās, kā krupim uzminusi. Vai tev kāds ļāva klausīties? Un tūdaļ mierīgāk: Lai jau. Ne sveša. Mazmeitiņa.
Joprojām nemanīja nevienu, ar kuru vecā sieviete varētu sarunāties. Neviens cits šo savādo sarunu nedzirdēja. Vismaz tas nu gan bija acīm redzams.
- Kā tev varētu palīdzēt? meitene atkal izdzirda balsi. Nu jau viņa sāka šaubīties par sava prāta veselumu. Kaut kas nudien nebija kā līdz šim.